10.jūlijs - Latvijas armijas dzimšanas diena
10.jūlijs ir diena, kad tiek izdota pavēle Nr.1 Latvijas armijai, ar kuru ģenerālis Dāvids Sīmansons paziņo par savu stāšanos Latvijas armijas virspavēlnieka amatā. Pirms tam Latvijas armijas kā vienotas struktūras nebija.
Jāatceras, ka armija Latvijā veidojās kara apstākļos. Pirmie karavīri sāka pieteikties pāris nedēļu pirms valsts proklamēšanas. Rīgā darbojās Latvju Kareivju Nacionālā Savienība, kurā reģistrēja virsniekus un apakšvirsniekus, kuri būtu gatavi stāties jaunās valsts bruņotajos spēkos.
Veidojās divi armijas kodoli – viens bija pulkveža Oskara Kalpaka bataljons, vēlāk pulkveža Jāņa Baloža brigāde, kas veidojās Kurzemē; otrs – Igaunijā un Ziemeļlatvijā, uz kurieni 1919.gada sākumā tika komandēts kapteinis, vēlāk jau pulkvedis Jorģis Zemitāns ar uzdevumu vienoties ar Igaunijas valdību par latviešu bruņoto vienību formēšanu Igaunijā, jo tur bija samērā daudz latviešu bēgļu.
Ziemeļnieki un Dienvidnieki sāka atbrīvot Latviju no divām pusēm – Ziemeļvidzemes un Liepājas.
Pēc Cēsu kaujām, kad Ziemeļlatvijas brigāde kopā ar igauņiem pilnībā sakāva vācbaltiešu landesvēru un vācu Dzelzsdivīziju, 3.jūlijā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers un 6.jūlijā Ziemeļlatvijas brigāde ienāca Rīgā, kur viņus sagaidīja Dienvidnieki.
Ziemeļnieki svinīgi iesoļoja Rīgā pa Brīvības ielu, pa priekšu jāja pulkvedis Zemitāns baltā zirgā, karavīri nesa karogus – viss notika, kā īstā parādē pienākas.
Diemžēl igauņiem, kas bija palīdzējuši latviešiem uzvarēt Cēsu kaujās, piedalīšanās šajā svinīgajā parādē politisku iemeslu dēļ netika atļauta.
8.jūlijā no Liepājas ar kuģi „Saratov” Rīgā atgriezās Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība, kuģis tika pietauvots Daugavā pretī prezidenta pilij un valdība tika svinīgi sagaidīta.
Valdībai bija jāsāk domāt, kā divas atsevišķās brigādes apvienot vienā armijā.
Brigādes bija veidotas pēc dažādiem principiem – Ziemeļlatvijas brigādē trīs bataljoni veidoja pulku, savukārt Dienvidlatvijas brigāde sastāvēja no atsevišķiem bataljoniem. Bija jāizvēlas, kā organizēt struktūru un veidot vienotu karaspēku.
Tāpat bija jāpieņem izšķirošais lēmums, kurš būs jaunās armijas virspavēlnieks. Tā kā pulkvedis Zemitāns un pulkvedis Balodis savstarpēji konfliktēja, bija skaidrs, ka nevienu no viņiem par armijas virspavēlnieku izvēlēties nevar, jo tas varēja izraisīt papildu konfliktsituācijas, kas jaunajai valstij nebija vajadzīgas.
Tika panākts kompromiss, un par armijas virspavēlnieku tika iecelts ģenerālis Dāvids Sīmansons.
Viņš bija pieredzējis cara armijas karavīrs, bet vecuma dēļ vairs nebija aktīvam dienestam piemērots. Vēlāk ģenerālis D.Sīmansons kļuva par apsardzības ministru jaunajā valdībā, šādā veidā apvienojot abus amatus, kurus mūsdienās neapvieno – politisko un militāro. D.Sīmansons bija armijas virspavēlnieks līdz pat Bermontiādes laikam, kad par virspavēlnieku kļuva pulkvedis Jānis Balodis.
D.Sīmansons izveidoja armijas virspavēlnieka štābu ar štāba priekšnieku un visām nepieciešamajām nodaļām, kuras organizēja ikdienas darbu, izlūkošanu, operācijas. Veidojot armijas pulkus, par bāzi tika ņemts kāds konkrētais bataljons, papildināts un apvienots, necenšoties graut tās saites, kas bija izveidojušies kaujās, atstājot Ziemeļniekus un Dienvidniekus dienēt kopā. Tālākā virzība notika atbilstoši katra karavīra karjeras plāniem.
Par pamatu armijas struktūras izveidē tika izvēlēts divīzijas, pulki un bataljoni, divīzijām tika doti Latvijas novadu nosaukumi – sākumā tās bija tikai trīs, janvāra sākumā arī četras. Pirmās divīzijas bija Kurzemes, Vidzemes un Latgales, bet 1920.gada janvārī tika izveidota arī Zemgales divīzija, šādi iemūžinot Latvijas nacionālās vērtības armijā.
Pulkiem tika doti Latvijas pilsētu vārdi – ir Liepājas, Ventspils, Jelgavas, Valmieras, Cēsu, Rīgas, Siguldas, Daugavpils, Rēzeknes, Aizputes, Dobeles, Bauskas un Tukuma kājnieku pulki. Pulka nosaukumā ietvertais vārds ne vienmēr atbilda vēlāk pulka novietojumam, bet no šīm pilsētām nāca karogu dāvinājumi.
Kad armija tika izveidota, bija skaidrs, ka būs jācīnās pret diviem pretiniekiem – pret Sarkano armiju Latgales frontē, kuras vadību uzņēmās pulkvedis Balodis, un jānodrošina Rīga pret Bermonta karaspēku, ko uzņēmās Rīgas garnizona priekšnieks pulkvedis Zemitāns. Pēc vairākām smagām kaujas situācijām un nepopulāriem lēmumiem, tai skaitā pavēles atkāpties līdz Juglas pozīcijām, pulkvedi Zemitānu no amata atcēla, ieskaitot štābā, kas savukārt deva iespēju ģenerālim Balodim kļūt par Latvijas armijas virspavēlnieku, saņemot fronti brīdī, kad jau skaidrs – Rīgu izdosies noturēt.
Pēc Brīvības cīņu beigām kā lielākie armijas svētki tika atzīmēta Lāčplēša diena kā Latvijas Brīvības cīnītāju piemiņas diena, bet 1920-30tajos gados visā Latvijā plaši tika atzīmētas pulku dibināšanas dienas, kas bija reģionāli nozīmīgi pasākumi.
Barba Ekmane, Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītāja