Komandleitnants Zaburdajevs: Afganistānas karavīriem mēs bijām instruktori, treneri, kaujas kolēģi, draugi
No komandleitnanta A.Zaburdajeva enerģija staro. Vēl pavisam nesen viņš atgriezās no starptautiskās operācijas Afganistānā, kur deviņus mēnešus pildīja dienesta pienākumus kopējā Latvijas un ASV Operacionālās sadarbības padomnieku grupā. Viņš atzīst, ka Afganistāna – tā ir savādāka pasaule, kurā ir ļoti interesanti atrasties un atklāt, ka tāda pastāv. Viņam ir daudzas atklāsmes par to, kāda ir patiesā Afganistāna.
Komandleitnants bruņotajos spēkos dien kopš 1996.gada. Viņš jau iepriekš guvis vērtīgu pieredzi, divas reizes piedaloties starptautiskajā miera uzturēšanas operācijā Irākas atjaunošanas un demokrātijas veicināšanai. No šā gada februāra komandleitnants A.Zaburdajevs iecelts Speciālo uzdevumu vienības komandiera amatā.
Mēs apmācījām jaunu Afganistānas Nacionālās armijas vienību. Darbu ar šo vienību sāka jau iepriekšējā padomnieku grupa, jo pirms tās došanās uz Latviju notika Afganistānas bataljonu rotācija.
Uzsvars tika likts uz karavīra individuālo un nodaļas līmeņa iemaņu nostiprināšanu, jo arī Afganistānas armijā rotācija ir pietiekoši liela un pastāvīgi tiek rekrutēti jauni karavīri, bet ne visi paliek dienestā. Tāpēc mācījām mazo vienību kājnieku taktiku. Bija ļoti daudz šaušanas nodarbību ar visu veidu ieroču sistēmām – sākot no strēlnieku ieročiem līdz pat atbalsta ieročiem - lielkalibra ložmetējiem un mīnmetējiem.
Afganistānas bataljonam reizi nedēļā bija izglītības diena, kurā afgāņu karavīri mācījās rakstīt un lasīt. Šī diena bija cieši saistīta arī ar reliģisko apmācību.
Saskarsme bija nodrošināta ar tulku palīdzību. Visi tulki bija afgāņi. Bostikas bāzē vien jau bija vairāk nekā 40 afgāņu tulku. Pieci līdz septiņi tulki visu laiku strādāja ar mūsu padomnieku grupu.
Tā ir savādāka pasaule, ir ļoti interesanti tur būt, to redzēt un atklāt, ka tāda pasaule pastāv.
Karavīrus atlasījām pēc viņu spējām veikt to amatu, kas viņiem bija uzticēts. Protams, veicām arī formālu izpēti un kandidāti iesūtīja savus CV. Ne mazāk svarīgas bija rekomendācijas.
Lai pēc iespējas reālākos apstākļos sagatavotos starptautiskajai operācijai, mums bija īpašs kalnu operāciju kurss Slovēnijā. Tas bija izaicinājums, jo, dzīvojot Latvijā, mēs neko augstāku par Gaiziņkalnu neesam redzējuši, īpaši, ja apmācība notiek ziemā.
Un kalni, ziema...tas ir grūti. Grūti, bet tajā pašā laikā interesanti. Bija ļoti daudz kas jādara – sākot jau ar angļu un dari valodas apgūšanu.
Tā bija unikāla situācija, ka manā pakļautībā bija 11 ASV Mičiganas Nacionālās gvardes karavīri. Tas gan viņiem, gan mums bija izņēmuma gadījums, jo mēs zinām, ka līdera loma tādos uzdevumos pieder ASV. Šeit bija citādi – tā bija unikāla un ļoti pozitīva pieredze. Katram karavīram tika dots uzdevums viņa atbildības un kompetences ietvaros, un dublēšana nenotika. Katrs darīja savu darbu, un arī amerikāņu karavīri darīja to darbu, kas bija uzticēts.
Ir gandarījums, ka mēs tobrīd vienā no pieprasītākajiem uzdevumiem – apmācīt afgāņus un palīdzēt viņiem - nebijām otrajā lomā, bet pirmajā.
Vēlēšanu laikā pretinieka aktivitāte būtiski paaugstinājās. Mūsu brigādes atbildības rajonā vien notika vairāk nekā 100 saskarsmes ar pretinieku. Bija ļoti daudz šaušanas, ļoti daudz citu pretinieka aktivitāšu. Neraugoties uz to, vēlēšanas mūsu brigādes atbildības rajonā notika veiksmīgi. Visi strādāja intensīvi – artilērija, aviācija un arī mūsu ASV kolēģi.
Manuprāt, viens no lielākajiem izaicinājumiem bija sastrādāties ar afgāņiem, jo kulturālās barjeras, atsevišķos gadījumos, es pat teiktu – ksenofobiskās barjeras, bija tik lielas, ka pat līdz starptautiskās operācijas beigām, daži no karavīriem nebija spējīgi strādāt ar afgāņiem.
Dzīvojot Latvijā, grūti iedomāties, cik lielas atšķirības ir starp mums, Eiropas cilvēkiem, ar mūsu vērtībām, ar mūsu dzīvesveidu, attieksmi, un to, ar ko mēs saskārāmies strādājot ar Afganistānas karavīriem, kas būtībā savā filozofijā atrodas 11.-13.gadsimtā.
Nevienam nav noslēpums, ka reliģiskās atšķirības ir ļoti lielas un ekstrēmistiskā propaganda, kas veikta vairākās musulmaņu valstīs, arī spēlē savu lomu.
Strādājot kopā, protams, tika panākta abpusēja uzticība. Un jau starptautiskās operācijas beigās viens padomnieku grupas mentors un afgāņu vads piedalījās patruļā. Mēs vairāk neuztraucāmies par mūsu karavīru, jo tas bija viņa nopelns, ka viņam sanāca. Kā jau iepriekš minēju, tad bija karavīri, kuriem nesanāca. Tas bija lielākais izaicinājums, ko es pat negaidīju.
Raugoties no Nacionālo bruņoto spēku viedokļa, tā ir neatsverama un unikāla pieredze, jo vislielākais ieguvums bruņotajiem spēkiem ir pieredze, ko karavīri iegūst katrā starptautiskajā operācijā. Nav arī noslēpums, ka starptautiskās operācijas ir dārgs prieks, bet tas ir mūsu valsts ieguldījums kopējā NATO drošības sistēmā. Latvijas iedzīvotāji apzinās, ka mūsu valsts maksā par to, ka esam koalīcijas sastāvdaļa.
Galvenā netaisnība, ko redzu, ir tas, ka pārsvarā Latvijas iedzīvotāji uzskata, ka karavīrs uz starptautisko operāciju dodas naudas dēļ. Tā nav patiesība!
Protams, alga ir lielāka nekā karavīrs saņemtu Latvijā, bet 90 procentos gadījumu tas nav izšķirošais faktors, lai brauktu uz starptautisko operāciju. Dalība starptautiskajās operācijās dod iespēju paveikt ko interesantu un ļoti svarīgu, kas ir arī viens no motivējošajiem faktoriem, lai dienētu bruņotajos spēkos. Starptautiskās operācijas sniedz iespēju atrasties citā pasaules malā, atrasties 11.gadsimtā un darīt ko tādu, ko neviens cits Latvijā nedara.
Ja runājam par konkrēto bataljonu, jau varu teikt, ka tas nebija tas sliktākais, salīdzinājumā ar to bataljonu, kuru apmācīja pirmā un otrā padomnieku vienība. Šis bataljons bija daudz labāks.
Afgāņi ir spējīgi strādāt neatkarīgi. Viņiem ir savādāka pieeja. Viņi vienkārši ir savādāki. Runājot par Afganistānas Nacionālo armiju, jau šobrīd tā ir skaitliski liela, bet tajā pašā laikā tā joprojām ir bruņota ar vieglajiem strēlnieku ieročiem un viņiem būtu grūti bez koalīcijas atbalsta. Viņiem gandrīz nav ne savas aviācijas, ne artilērijas.
Nav jau starpības, vai karavīra rokās ir Kalašņikova automāts vai M-16 triecienšautene. Svarīgi ir, lai šai vienībai ir artilērijas un aviācijas atbalsts, savlaicīgi pieejama izlūkinformācija un garantēts loģistiskais nodrošinājums, un tā spētu darboties bez koalīcijas atbalsta. Šie ir jautājumi, kas nosaka kaujas spējas.
Atmiņā noteikti paliks kaujas operācijas, kurās personīgi piedalījos. Kaut tādu nebija daudz, jo mana politika ir netraucēt zemāka līmeņa komandierim realizēt savas spējas. Vienmēr, kad operācijā piedalās augstāka līmeņa komandieris, tas ierobežo vienības līdera iniciatīvu. Kaujas operācijās piedalījās ne tikai Afganistānas karavīri, bet arī policisti un civilie iedzīvotāji.
Runājot par spilgtākajiem iespaidiem, nevar nepieminēt afgāņu kultūru. Spilgti atmiņā palikušas sarunas ar Afganistānas bataljona komandieri un ar amerikāņu kolēģi, manu vietnieku pulkvežleitnantu Kiho, par kultūru, ģimenēm un dzīvi. Arī zaļās tējas dzeršana un plova ēšana viņiem ir īpašs rituāls.
Afganistānā bija pavisam savādāk. Atbraucot uz Bostikas bāzi, biju pārsteigts, cik daudz vietējo ir bāzē. Pirmās nedēļas bija liela nedrošības sajūta, jo bāzi daļēji apsargāja vietējie algotņi, kuri nodarbojās ar dažādām blakus lietām. Afgāņu karavīri dzīvoja blakus un daudzkārt ienāca mūsu izvietojumā, lai kopīgi risinātu problēmas. Tā ir tā galvenā atšķirība, ka šeit mēs vairāk jutāmies afgāņu vidē nekā Irākā, kur mēs bijām ļoti norobežoti no vietējās vides, izņemot operācijas, kurās karavīri izbrauca ārpus bāzes.
Starptautiskajā operācijā Afganistānā bija biežāk jārisina iekšējas problēmas saistībā ar vietējiem. Ļoti grūts uzdevums ne tāpēc, ka baidos no grūtībām, bet reizēm radās sajūta, ka nekas nesanāk.
2010.gada nogale Nacionālo bruņoto spēku vēsturē ienāks kā laiks, kad noslēdzās vairāk nekā divus gadus ilgušais Afganistānas Nacionālās armijas vienības vadības un karavīru apmācības posms šīs valsts austrumu provincēs.
Noslēdzošās, trešās, Operacionālās sadarbības padomnieku grupas karavīri Latvijā atgriezās 2010.gada 22.decembrī.
