Pētnieki: Pieļāvums par atteikšanos no kodolieročiem pagaidām līdzinās fantastikai
Uz jautājumu – vai iespējama pilnīga atteikšanās no kodolieročiem? – apstiprinoši, iespējams, varēs atbildēt pēc 50 gadiem, taču tuvākā perspektīvā šāds pieļāvums vairāk līdzinās fantastikai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pasaulē pēdējos gados sācies jauns kodolbruņošanās vilnis, un šim mērķim 10 gadu laikā tehnoloģiski attīstītākās valstis iztērēs simtiem miljardu dolāru. Pie šāda secinājuma nonākusi britu pētnieciskā grupa «Trident Commission», kuru izveidojusi neatkarīgā ASV un Lielbritānijas nevalstiskā organizācija BASIC (British American Security Information Council).
BASIC izveides un pastāvēšanas galvenais mērķis ir panākt no kodolieročiem brīvu pasauli. «Trident Commission» tika izveidota ar konkrētu uzdevumu: detalizēti izvērtēt Lielbritānijas kodolpotenciālu un kodolpolitiku. Komisijas pirmais ziņojums «Ārpus Lielbritānijas robežām: tendences citās kodolvalstīs» neietver pašas Lielbritānijas vērtējumu. Drīzumā gaidāms tieši Lielbritānijas kodolarsenālam veltīts ziņojums, kurā komisijai jāsniedz atbildes uz trim pamatjautājumiem: vai Lielbritānijai būtu jāpaliek kodolvalstu sarakstā; vai pašlaik karalistes rīcībā esošās starpkontinentālās raķetes «Trident» ir labākais kodolieroču nogādāšanas līdzeklis un visbeidzot — kādi pasākumi Londonai būtu jāveic, lai paātrinātu kodolatbruņošanās procesu pasaulē.
Pirmā ziņojuma autori nonākuši pie sešiem galvenajiem secinājumiem. Pirmkārt,
Kopš pērnā gadsimta astoņdesmito gadu vidus pasaulē vērojamā kodolieroču skaita samazināšanas tendence ir apstājusies un sācies pretējs process.
Kodolieroču skaits pieaug kā kvantitatīvā, tā kvalitatīvā nozīmē, un šie ieroči ir ne tikai politiski stabilu valstu rīcībā, bet pēc tiem tiecas arī nestabilās valstis Ziemeļaustrumāzijā un Dienvidāzijā, kā arī Tuvajos Austrumos. Turklāt šajos reģionos valstis pastāvīgi konfliktē, radot lokāla kodolkara draudus.
Otrkārt, jauns kodolbruņošanās vilnis būtībā ir atsācies līdz ar kodolieroču ilgtermiņa modernizācijas programmām un jaunu kodolieroču veidu izstrādi. Visas kodolvalstis un arī Izraēla, kura oficiāli neatzīst sevi par kodolvalsti, tuvākajos 10 gados iztērēs simtiem miljardu dolāru stratēģiskā un taktiskā apbruņojuma attīstībai un pilnveidošanai. Tikmēr ASV un Krievija darīs visu iespējamo, lai stiprinātu savas kodoltriādes, bet Ķīna, Indija un Izraēla pacentīsies pabeigt savu kodolvairogu veidošanu, kas tiks panākts līdz ar ballistisko raķešu darbības rādiusa palielināšanu un stratēģiskās zemūdens flotes izveidi.
Attēlā - Stratēģisko raķešu «Trident» evolūcija. Foto: defense-technologynews.blogspot.com
Treškārt, visas valstis, kuru rīcībā ir stratēģiskais apbruņojums, skaidri un nemainīgi turas pie pārliecības, ka kodolieroči ir vajadzīgs un neaizvietojams nacionālās drošības garantēšanas instruments.
Ceturtkārt, pastāv ciešas cēloņsakarības starp kodolprogrammām, kuras īsteno valstis ar pietiekamu tehnoloģiskās attīstības līmeni. Piemēram, Krievija modernizē nacionālo kodoltriādi tā, lai aizsargātos no ASV Nacionālās pretraķešu aizsardzības sistēmas un stātos pretī zibenīga globāla trieciena programmai no ASV puses. Tāpat kā Krievija, arī Ķīna aktīvi attīsta savus kodolieročus, cenšoties veidot paritāti ar ASV kodolspēkiem. Ķīna bruņojas, līdzsvarojot arī Indijas aktīvos pasākumus kodolpotenciāla vairošanā. Tikmēr Indija cenšas būt gatava kodolieroču lietošanai sakarā ar hipotētisku kara iespēju pret Ķīnu un Pakistānu — ar šīm valstīm Indijai ir teritoriālie strīdi. Savukārt Francija finansē nacionālo kodolspēku attīstību, ņemot vērā kopējās stratēģisko ieroču skaita palielināšanās tendences pasaulē.
Piektkārt, nestratēģisko kodolieroču potenciāla pavairošanu daudzas valstis izmanto kā faktoru, kas zināmā mērā kompensē nepietiekamās konvencionālo bruņoto spēku kaujas spējas. Šādu metodi valstis mudina izmantot arī fakts, ka taktiskā līmeņa kodolieroču aizliegums nav fiksēts nevienā starptautiskajā līgumā par kodolieroču samazināšanu un neizplatīšanu. Līdz ar to nestratēģiskos kodolieročus nevar precīzi uzskaitīt un kontrolēt.
Pēdējā — sestajā — secinājumā «Trident Commission» ziņojuma autori norāda, ka, par spīti 2010. gadā ASV un Krievijas parakstītajam līgumam par stratēģisko uzbrukuma ieroču skaita samazināšanu START III (for Strategic Arms Reduction Treaty), šajā dokumentā ir ļoti daudz «balto plankumu», turklāt līgums negarantē, ka pasaulē būtiski samazināsies kodolieroču skaits.
Nobeigumā jāmin Starptautiskās atomenerģijas aģentūras bijušā ģenerāldirektora Muhameda el Baradeja kādreiz teiktais: «Kodolieročus nepieciešams deleģitimizēt — tas nozīmē, ka pasaulē jācenšas izveidot citu drošības sistēmu, kas nebalstīsies uz kodolieroču lietošanas draudiem.» Patlaban nevar noteikt, cik reālistisks ir šāds viedoklis, taču ir skaidrs, ka izvairīšanās no lielāka vai mazāka mēroga kodolkara nebūs iespējama, ja līdz ar tehnoloģiju attīstību un ekonomisko augšupeju arvien jaunas valstis — arī valstis ar nestabiliem režīmiem — piebiedrosies kodolvalstu sarakstam, padarot kodolieroču kontroli par neiespējamu. Savukārt tā saucamā kodolvalstu kluba iekšienē ir izvērsusies savdabīga sacensība, kas līdzinās riskantai spēlei, kurā uzvaras izredzes iegūst pats viltīgākais kluba biedrs.
Vizma Kaļčeva, Tēvijas Sargs