Pētījums: Krievija ar mediju palīdzību turpina cīnīties par valsts ārpolitikas mērķu atbalstīšanu kaimiņvalstīs

Pētījumā, kuru NATO izcilības centra uzdevumā veica Austrumeiropas politikas pētījumu centrs, norādīts, ka Krievija cenšas sevi pozicionēt kā reģiona lielvaru. Par to liecinot ne tikai Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova 23. aprīlī sniegtā intervija Krievijas telekanālam RT, kurā, komentējot notikumus Ukrainā, ministrs vairākas reizes pieminējis valsts intereses, kas liekot jautāt, "kādas šīs intereses ir un ko Krievija vēlētos sasniegt, tās realizējot", bet arī Krievijas ārpolitikas koncepciju 2008. gadā un 2013. gadā apstiprinātie dokumenti.

"Krievijas Nacionālās drošības stratēģijā un citos politikas plānošanas dokumentos kaimiņu reģioni, kas ietver Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) dalībvalstis, Gruziju un Baltijas valstis, tiek minēti kā valsts primāro interešu zona. Analizējot šos dokumentus, var novērot Krievijas pozicionēšanos kā reģiona lielvarai, attiecīgi arī uzņemoties atbildību par reģionā notiekošo," norādīts pētījumā, uzsverot, ka Krievijas īpašās intereses tās tuvajās ārzemēs var novērot jau kopš deviņdesmito gadu sākuma, kad līdz ar PSRS sabruka arī līdz tam pastāvošā reģiona ciešā politiskā un ekonomiskā integrācija.

Tāpat pētījumā uzsvērts, ka Krievija ir ļoti ieinteresēta saglabāt savu jūras spēku bāzi Sevastopolē, Ukrainā, kas tai nodrošina kontroli pār daļu Melnās jūras. Lai gan līgums starp Ukrainu un Krieviju par bāzes izmantošanu tika pagarināts līdz 2042. gadam, Krievija bija satraukta par iespējamo līguma laušanu no Ukrainas puses, Kijevai tuvojoties ar Rietumiem. "Cits svarīgs divpusējais jautājums ir ekonomiskie sakari starp Ukrainu un Krieviju. Krievijas gadījumā ekonomikas konkurētspēja ir saistīta ne vien ar Krievijas eksporta preču un pakalpojumu kvalitāti un cenu, bet arī ar pieejamajiem tirgiem. Šādā skatījumā Ukrainai Krievija ir svarīga kā noieta tirgus tās precēm un pakalpojumiem. Ukraina ir ceturtais lielākais Krievijas noieta tirgus - 5,7% no Krievijas eksporta nonāk Ukrainā, kā arī trešais lielākais importētājs - 6,4% Krievijas importa nāk no Ukrainas," uzsvērts pētījumā.

Viens no risinājumiem, kā Krievijai nezaudēt tādu tirgu kā Ukraina, ir tiekties to iesaistīt Krievijas vadībā veidotajā Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā, uzskata pētījuma autori. Tomēr, ja Krievijai tas neizdosies, tā mēģinās nepieļaut Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai (ES). "ES-Ukrainas asociācijas līgums, ko bija paredzēts parakstīt 2013. gada novembra nogalē, paredzēja virkni savstarpējo ekonomisko atvieglojumu, faktiski izveidojot brīvās tirdzniecības zonu. Šādas zonas izveide varētu izraisīt ciešākas ekonomiskās attiecības starp Ukrainu un ES, jo savstarpējā tirdzniecība kļūtu izdevīgāka. Protams, tika paredzēts, ka Ukraina sākotnēji saskarsies ar izaicinājumiem, kas izriet no preču un pakalpojumu zemās konkurētspējas, bet ilgtermiņā Krievijas produkcijai varētu būt sarežģītāk konkurēt ar ES ražojumiem."

Ekonomiskās intereses arī nodrošināja vienu no balstiem Krievijas mēģinājumiem panākt Ukrainas pievienošanos Muitas savienībai un jaunizveidotajai Eirāzijas Ekonomiskajai savienībai. "Ukraina ar tās ražotnēm un daudzmiljonu lielo tirgu būtu svarīgs papildinājums jaunveidojamajam ekonomiskajam blokam," skaidrots pētījumā, norādot, ka Ukrainas pievienošanās varētu motivēt arī citas reģiona valstis pievienoties Eirāzijas Ekonomiskajai savienībai, jo līdz šim Krievijas virzītie ekonomiskās integrācijas projekti nav nodrošinājuši ievērojamus ieguvumus to dalībvalstīm. "Kazahstānas gadījumā pat ir pasliktinājusies valsts tirdzniecības bilance ar Krieviju."

NATO izcilības centra uzdevumā Austrumeiropas politikas pētījumu centrs veica analīzi par Krievijas īstenoto informācijas kampaņu Ukrainā, aplūkojot Krievijas komunikācijas stratēģiju, pētot dažādās Ukrainas notikumu attīstību ietekmējošās komunikācijas metodes un parādot, kā informācijas kampaņas ir kļuvušas par nozīmīgu ietekmes faktoru mūsdienu konfliktos.