Eiropas drošības stratēģija, kas tika izstrādāta 2003. gadā, deva Eiropas Savienībai vairākus instrumentus miera un drošības nodrošināšanā, identificējot piecus galvenos apdraudējuma virzienus — terorisms, masveida iznīcināšanas ieroču izplatīšanās, reģionāla mēroga konflikti, vāji valstiskie režīmi (state failure) un organizētā noziedzība.
Eiropas Savienības jaunākie drošības izaicinājumi
2009. gadā stājās spēkā Lisabonas līgums, ar kuru tika aizsākta Kopējā drošības un aizsardzības politika (Common Security and Defence Policy), pirmo reizi radot ietvaru un risinājumus jaunu militāro spēju attīstībai Eiropas Savienības līmenī. Lisabonas līgums tostarp ir paplašinājis ES militāros un nepieciešamības gadījumā arī kaujas uzdevumus, ieviesis pienākumu dalībvalstīm sniegt sav-starpēju militāru atbalstu bruņota uzbrukuma gadījumā (nav pretrunā ar NATO kolektīvās aizsardzības principu), noteicis dalībvalstīm solidāru rīcību un piedalīša-nos militāro resursu mobilizācijā teroristiska uzbrukuma gadījumā kādai no valstīm, kā arī ieviesis divpusējās vai daudzpusējās aizsardzības sadarbības formātu, lai veicinātu gudrās aizsardzības (smart defence) projektus.
Laikā, kad Eiropa ir nedaudz atguvusies no 2008. gada ekonomiskās krīzes, strauji pa-sliktinājusies kopējā drošības situācija gan ES dienvidos, gan austrumos. Notikumi Ukrainā, saspīlētās attiecības ar Krieviju, kā arī arvien pieaugošie terorisma draudi ir likuši ES pārvērtēt līdz šim salīdzinoši veiksmīgo Kopējo drošības un aizsardzības politiku, kuras pamatā bija 2003. gadā izstrādātā Drošības stratēģija. 2015. gads ir kļuvis par pagrieziena punktu, kad Eiropa atzinusi vajadzību kvalitatīvi pārskatīt savus pamatdokumentus, pielāgojot tos reālajai drošības situācijai Eiropā un ārpus tās robežām.
Drošības politikas pamatdokumentu adaptācija mūsdienu izaicinājumiem prasīs kompleksu pieeju un ilgstošu darbu. ES augstajai pār-stāvei ārlietās un drošības politikā Federikai Mogerīni ir uzdots līdz 2016. gada jūnijam saga-tavot un ES samitā prezentēt jaunās kopējās drošības stratēģijas koncepciju ES ārējās un dro-šības politikas jomā.
Jaunajā Eiropas drošības stratēģijā visām ES dalībvalstīm kopīgi jādefinē ne tikai turpmākās attiecības ar Krieviju, bet arī rīcības stratēģija pret «Islāma valsts» (ISIS, Islamic State in Iraq and Syria) eksistenci un aktivitātēm. Tāpat Eiropai jāsaprot savi mērķi un skaidri jādefinē intereses pret nestabilitātes perēkļiem Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Sevišķa uzmanība Eiropas drošības plānotājiem un stratēģiem jāpievērš jaunajam karadarbības veidam — hibrīdkara draudiem, kas ietver gan konvencionālos, gan nekonvencionālos elementus.
Hibrīdkarš var aizsākties ar kiberuzbrukumiem, turpināties ar naidīgu propagandu un «troļļu» armiju aktivitātēm, manipulācijām energoresursu piegādēs, pakāpeniski pāraugot konvencionālā karā. Turklāt visi šie notikumi var risināties arī vienlaikus. Pagaidām ES cīņā pret Krieviju, kas pārkāpj starptautiskās tiesības un nerēķinās ar demokrātijas pamatprinci-piem, ir ieviesusi tikai diplomātiskās un ekonomiskās sankcijas. Kāds būs Eiropas nākamais solis?
Jāatzīst, ka pēdējā laikā ES un Krievijas attiecību saspīlējuma problēmu ir aizēnojis jauns drošības izaicinājums — kara bēgļu un nelegālo migrantu krīze, kas ar katru nedēļu pieņemas spēkā. Šī problēma un tās iespējamie risinājumi tika apspriesti septembra sākumā ES dalībvalstu un kandidātvalstu ārlietu ministru neformālajā sanāksmē Luksemburgā. Pēc sanāksmes F. Mogerīni paziņoja, ka ES ārlietu resoru vadītāji ir vienojušies ievērojami padzi-ļināt sadarbību migrācijas plūsmas regulēšanā ne tikai savienības iekšienē, bet veidot sadarbību šajā jomā arī ar ES kandidātvalstīm. «Gan dalībvalstis, gan kandidātvalstis atrodas vienā laivā attiecībā uz dramatiskus apmērus ieguvušo migrantu krīzi, un mums jāsadarbojas, necenšoties novelt atbildību citam uz citu vai Eiropas institūcijām,» teica augstā pārstāve preses brīfingā pēc ministru neformālās tikšanās. F. Mogerīni uzsvēra, ka nekontrolētās migrācijas problēmai ar visiem sarežģītajiem tās cēloņiem un iespējamām sekām nebūs iespējams piemērot ārkārtas īstermiņa risinājumus. Krīze tupināsies ilgstoši un paplašināsies mēroga ziņā. Tādējādi tikai ideoloģiskā un politiskā līmenī būs iespējami iedarbīgi ilgtermiņa risinājumi bez strikta sākuma un beigu punkta.
F. Mogerīni aicināja ātrāk izstrādāt vienotu Eiropas lēmumu migrācijas jautājumā, saglabājot cilvēku ticību tādām eiropeiskām vērtībām kā cilvēktiesības un solidaritāte. Galvenie Eiropas valstu sadarbības virzieni, kas bēgļu krīzes dēļ jau ir aktivizēti, saistīti ar «īsto» bēgļu statusa pārbaudi un piemērošanu, iekšējo ES robežu un ārējās robežas pārvaldību, cīņu pret cilvēku kontrabandistiem, kooperācijas padziļināšanu ar bēgļu izcelsmes un tranzīta valstīm, kā arī pasākumiem masveida migrācijas cēloņu likvidācijai.
Jauno draudu atvairīšana, terorisma apkarošana un krīžu menedžments ir Eiropas tuvākie izaicinājumi, ņemot arī vērā, ka kompleksi drošības pasākumi nebūs iespējami tikai ES Kopē-jās drošības un aizsardzības politikas ietvarā. Kompleksu problēmu risināšana (tajā skaitā migrācijas krīze) un hibrīdkara draudi prasīs politisko, diplomātisko, militāro un citu instru-mentu tālredzīgu sinerģiju, turklāt visām Eiropas valstīm būs jārīkojas vienoti. Atsevišķu Eiropas valstu patstāvīgi centieni uzlabot drošību nepārprotami būs daudz dārgāki un mazāk efektīvi.