Krievijas valdība ilgi pieņēmusi, ka Rietumu sankcijas pret Irānu ļaus tai pirmajai izvērst savu ietekmi šajā valstī, paplašinot savus dzelzceļa maršrutus uz dienvidiem caur Islāma republiku un saglabājot Dienvidkaukāzu kā Maskavas kontrolētu tranzīta centru gan austrumu-rietumu, gan ziemeļu-dienvidu maršrutiem. Tomēr Ķīna uz to ir reaģējusi izvēršot savus dzelzceļa savienojumus rietumu virzienā caur Centrālāziju - ne tikai pāri Kaspijas jūrai, kā Maskava sagaidīja, bet arī caur Irānu un šķiet, ka Krievija reģionālajos dzelzceļa karos zaudē. To apstiprina Krievijas Dzelzceļa meitas uzņēmuma nesenais paziņojums, ka tas pārtrauc infrastruktūras projektus Irānā, arī kritiskā ziemeļu-dienvidu posmā.
Krievijas Dzelzceļš apgalvo, ka tas “neietekmēs partnerattiecību attīstību starp Krievijas un Irānas dzelzceļiem”, jo citi projekti, tostarp Garmsaras-Inčes-Burunas līnijas elektrifikācija, turpinās. Tomēr ir skaidrs, ka Krievijas pozīcija Irānas dzelzceļa sektorā ir vājinājusies. Par to ir satrauktas gan Maskavas, gan Teherānas amatpersonas, bet, visticamāk, priecājas Ķīnā. Pagājušajā nedēļā labi informētais “Kaspissky Vvestnik” redaktors Vlads Kondratjevs ziņoja, ka Irānas vēstnieks Maksavā Kazems Jalali noturēja videokonferenci ar Krievijas Dzelzceļa vadītāja pirmo vietnieku Sergeju Pavlovu, lai runātu par nākotni. Saskaņā ar Irānas vēstniecības ziņoto, viņi pārrunāja projekta apturēšanu.
Pēc Irānas puses vēstītā, Pavlovs uzsvēra “daudzpusējās sadarbības nozīmi ziemeļu-dienvidu koridora aktivizēšanā un paziņoja, ka [Krievijas] valdība atbalsta šo projektu.” Tomēr ir skaidrs, ka Irāna ir satraukta par Krievijas infrastruktūras atbalsta programmas apturēšanu. Labākais uz ko pēc šīs tikšanās gan Krievijas, gan Irānas puse varēja atsaukties, bija, ka “puses vienojās turpināt būt kontaktā”.
Kondratjevs savā vērtējumā par šo tikšanos ir daudz tiešāks. Viņš saka, ka “pēc visa spriežot, Krievija un Irāna pārtrauc sadarbību vienā no svarīgākajiem kopīgajiem projektiem, Garmsaras-Inčes-Burunas dzelzceļa sektora elektrifikācijā”. Viņš apgalvo, ka tas noticis pašreizējās ekonomiskās krīzes ietekmē – tikai pirms diviem mēnešiem Krievijas un Irānas amatpersonas sacīja, ka Krievijas palīdzība būs un projekts tiks īstenots. Acīmredzot, tas nenotiks.
“Kaspissky Vvestnik” redaktors uzstāj, ka viss neesot zaudēts – Krievija nav atcēlusi savu atbalstu Raštas – Astaras dzelzceļa posmam Irānā. Šī posma pabeigšana visbeidzot nodrošinātu tiešu dzelzceļa savienojumu starp Krieviju, Azerbaidžānu un Irānu. Vēl vairāk, viņš domā, ka līnija, kuras uzlabošanas finansēšanu Maskava nolēmusi pārtraukt “zināmā mērā” konkurē ar Raštas-Astaras posmu. “Nav izslēgts, ka pieaugošās ekonomiskās krīzes apstākļos Maskava un Teherāna vienosies koncentrēt savus spēkus uz Raštas-Astaras posmu, kas” kā apgalvo Kondratjevs, “vairāk atbilst abu pušu kopīgajām interesēm.”
Tas, protams, ir iespējams, taču ir ticamāk, ka Irāna lūgs finansējumu Ķīnai, baidoties, ka Krievija, atteikusies no viena projekta, atkāpsies arī no citiem. Pekina ir signalizējusi, ka ir diezgan gatava to dot, pieņemot, ka tirdzniecība starp Ķīnu un Eiropu būtu ātrāka un lētāka, ja tā virzītos cauri Irānai nevis tiktu pārkrauta kuģos, lai šķērsotu Kaspijas jūru un pēc tam izkrauta vilcienos Kaukāzā. Teherāna varētu domāt, ka tai nav citas izvēles kā pieņemt Ķīnas finansējumu, pat ja tās intereses ir vairāk saistītas ar ziemeļu-dienvidu maršruta, kuru atbalsta Maskava, izbūvi nekā ar austrumu-rietumu maršrutu, kuram dod priekšroku Pekina.
Šī ir attīstība, kuru daudzi ne tikai Maskavā, bet arī Rietumos nevēlas, tādēļ ir iespējams, ka Krievija mēģinās atjaunot savu sadarbību ar Irānu, koncentrējoties uz citiem jautājumiem, tai skaitā uz jūtīgo kodolvienošanās jautājumu. Tā, piemēram, rīkojās Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs sarunās ar savu Irānas amata brāli Muhamedu Javadu Zarifu šī gada Minhenes drošības konferencē. Rietumiem ir mazāk iespēju – galu galā Irānu vispirms vērsties pie Maskavas un pēc tam pie Pekinas mudināja Rietumu sankcijas. Tomēr Eiropa un ASV visticamāk meklēs citas iespējas apturēt šo jaunāko apliecinājumu Ķīnas varas pieaugumam, kā arī ar to saistīto Irānas atgriešanos aktīvā ģeopolitikā.