Krievijā rezerves virsnieki vecumā no 40 līdz 60 gadiem jau sākuši saņemt pavēstes ierasties uz komisariātiem, kur viņiem piedāvāts parakstīt līgumu par dienestu okupētajās Ukrainas teritorijās ar aptuveno solīto algu no 90 000 līdz 100 000 krievu rubļu (aptuveni 1400 eiro). Šāds solis tiek skaidrots ar to, ka iespējams, Krievijas bruņotajiem spēkiem ir grūtības palielināt savu personālu citos veidos, tāpēc jāpiesaista rezervisti.
Taču tikpat labi, iespējams, Krievija plāno ilgstoši palikt okupētajās Ukrainas teritorijās, tāpēc meklē visus iespējamos papildspēkus.
Kopš kara sākuma 24. februārī Krievijas Aizsardzības ministrija par savu militārpersonu zaudējumiem ziņojusi tikai divas reizes. Pēdējā reize bija 25. martā, kad tika ziņots par 1351 bojāgājušo. Vienlaikus Apvienotā Karaliste ziņo par vismaz 15 000 kritušo Krievijas karavīru, bet Ukraina 5. maijā informējusi, ka Krievijas armija zaudējusi vismaz 24 7000 militārpersonu.
Publisks Krievijā bojāgājušo militārpersonu saraksts gan nav pieejams, par atsevišķiem gadījumiem ziņo to reģionu vai rajonu vadītāji, kuros bojāgājušie dzīvojuši. Vienlaikus mirušo sarakstus veido atsevišķi neatkarīgie mediji un brīvprātīgie, piemēram, Krievijas ziņu izdevums “Mediazona” fiksējis vairāk nekā 1700 publikāciju par Krievijas karavīru bojāeju Ukrainā, bet raidsabiedrības “BBC” Krievijas birojs ar atklāto avotu starpniecību apstiprinājis 1899 karavīru nāvi.
Mazajās apdzīvotajās vietās bieži vien pat nav pamata ērtību, piemēram, Tuvas ciematos tikai 3% no visām dzīvojamajām platībām vienlaikus ir aprīkotas ar ūdensvadu, kanalizāciju, apkuri, karstā ūdens piegādi un gāzi. Pēc Ukrainas iedzīvotāju stāstītā, Krievijas karavīri Čerņihivas apgabalā pauduši neizpratni, kā ciemati ieguvuši asfaltētus ceļus, elektrību un bruģi pagalmos, jo viņiem tā likusies gandrīz eksotika. Tieši Krievijas reģionu nabadzība, visticamāk, arī izskaidro Krievijas karavīru īstenotās laupīšanas Ukrainā.