Drīz pēc Krievijas pilna mēroga invāzijas Ukrainā Rietumvalstis ieviesa sankcijas, kas ierobežoja Krievijas derīgo izrakteņu piegādes, neraugoties uz ES valstu lielo atkarību no Krievijas energoresursiem. Taču kodolenerģētikas nozarē, kur Krievija ir lielākais globālais spēlētājs, šādas sankcijas netika ieviestas. Norvēģijas starptautisko attiecību institūta pētnieki Kaspers Šuleckis un Indra Overlands žurnālā “Nature Energy” publicētā rakstā pēta, kādas ir tendences atomenerģētikas sektorā.
Krievijas valsts atomenerģētikas uzņēmums “Rosatom” kopš dibināšanas 2007. gadā izrādīja pastiprinātu aktivitāti starptautiskajā atomenerģētikas tirgū un drīz kļuva par vienu no vadošajiem pamatpakalpojumu piegādātājiem. Runa ir par kodoldegvielas piegādi, tās utilizāciju, kā arī energobloku būvniecību.
Pēc “Nature Energy” datiem no 2009. līdz 2018. gadam “Rosatom” saņēma aptuveni pusi no visiem energobloku būvniecības pasūtījumiem pasaulē. “Rosatom” kontrolē 38% no pasaules urāna ražošanas apjoma un 46% urāna bagātināšanas jaudas. Krievijas galvenie konkurenti kodolenerģētikas nozarē ir Ķīna, Francija, Japāna, Dienvidkoreja un ASV, kas kopā nosedz aptuveni 40% tirgus.
Kā liecina paša “Rosatom” sniegtā informācija, 2023. gadā uzņēmuma ārzemju pasūtījumu portfelis ietvēra 34 energobloku būvniecību dažādās realizācijas stadijās. Raksta autori norāda, ka Krievijas valsts uzņēmuma galvenā priekšrocība ir tā, ka “Rosatom” ir vienīgais uzņēmums, kas sniedz visus kodolenerģētikas nozarē nepieciešamos pakalpojumus, tikmēr konkurenti specializējas atsevišķās jomās.
Konkrēti tie bija Čehijas enerģētikas uzņēmums “CEZ”, kas parakstīja līgumus ar ASV uzņēmumu “Westinghouse Electric Company” un franču “Framatome” par kodoldegvielas piegādi, bet Somijas enerģētikas uzņēmums “Fortum” atcēla savu kopīgo kodolreaktora celtniecības projektu ar “Rosatom”, tā vietā nolīgstot “Westinghouse”, lai nodrošinātu projektēšanu, licencēšanu un jauna tipa degvielas piegādi savai stacijai Lovisā, raksta “The New York Times”.
Līdzīgas vienošanās noslēdza arī Bulgārija, Polija, Spānija, Slovākija un Ungārija. Viljams Fribērns, ziņu aģentūras “S&P Commodity Insights” vecākais redaktors, atklāja, ka jau pirmajās dienās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā teju katra valsts, kurā darbojas Krievijas ražojuma reaktori, sāka meklēt alternatīvus piegādātājus.
Galvenokārt tas saistīts ar apstākli, ka jaunu kodoldegvielas piegādes ķēžu radīšana ir ļoti sarežģīts un dārgs uzdevums, kura izpildei var būt nepieciešami pat gadi. Bez tam ne amerikāņu, ne Eiropas uzņēmumi īstermiņa perspektīvā nespēs apmierināt visu pieprasījumu ierobežoto ražošanas jaudu dēļ.
Tomēr nozares eksperti uzskata, ka atteikšanās no Krievijas degvielas ir iespējama. Piemērs ir Ukraina, kas līdz 21. gs. sākumam pilnībā bija atkarīga no Krievijas piegādēm, bet spēja pārorientēties uz amerikāņu degvielu. Tiesa, šis process ilga vairāk nekā 10 gadus.
Raksta noslēgumā analītiķi raksta, ka Rietumvalstis ir lielā mērā atkarīgas no Krievijas kodolenerģētikas, tāpēc arī nevar ieviest sankcijas un strauji atteikties no Krievijas piegādēm. Tomēr pētnieki uzskata, ka Rietumu sadarbība ar “Rosatom” pakāpeniski samazināsies, tikmēr atklāts ir jautājums, vai Rietumu piemēram sekos arī citas valstis.