Nepilnu gadu pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, Somija atkāpās no gadu desmitiem piekoptās neitralitātes politikas, iestājoties Ziemeļatlantijas Līguma Organizācijā (NATO). Lai gan iestāšanās process noritēja raiti un bez aizķeršanās, tagad Somijai būs jāturpina sarežģīts process, lai integrētos alianses kolektīvās aizsardzības politikā.
Somijas zibenīgo iestāšanos NATO var pamatot ar tās izteikti modernajiem un salīdzinoši viegli integrējamajiem bruņotajiem spēkiem, kas jau savlaicīgi atbilduši alianses kopīgi izvirzītajiem standartiem.
Somijas pienesums NATO Baltijas jūras reģiona aizsardzībā
NATO paplašināšanās Baltijas jūras reģionā, pievienojot Somiju, ir fundamentāls drošības ieguvums visām trīs Baltijas valstīm. Somijas pienesumu reģiona stiprināšanā var pamatot vien ar tās artilērijas spēju un sauszemes bruņoto spēku apjomu. Lai gan tās aktīvajā dienestā dien relatīvi neliels skaits karavīru (23 000), krīzes apstākļos Somijas mobilizācijas rezerves sasniedz 280 000 apmācītu karavīru. Artilērijas bruņojuma ziņā Somijas bruņoto spēku arsenāls pārspēj Vācijas un Francijas kopējo bruņoto spēku artilērijas daudzumu, sastādot aptuveni 1 500 dažādu artilērijas ieroču. Papildus tam, Somijas sauszemes spēku bruņojumā ir arī aptuveni 650 kaujas tanki, no kuriem 200 ir Leopard 2A6 vai 2A4. Sākot ar 2026. gadu, Helsinki ir arī iecerējuši nomainīt pašreizējo 61 lidaparāta lielo F/A-18 “Hornet” iznīcinātāju floti ar 64 jaunām F-35A “Lighting II” kaujas lidmašīnām.
Ģeopolitiski Somijas dalība aliansē stiprina Baltijas jūras reģiona valstu savstarpējo sadarbību, kas attiecīgi vājina Krievijas jūras spēku pārākumu šajā reģionā. Pirmā šāda veida sadarbības stiprināšana izriet no sistemātiskas izlūkdatu apmaiņas, kas norit NATO dalībvalstu starpā. Somijas dalība aliansē sniegs vēl labāku iespēju pārlūkot Baltijas jūras reģionā esošo kritisko infrastruktūru un Krievijas jūras spēku aktivitātes. Tāpat arī Somijas aptuveni 1 340 km garā robeža ar Krieviju, kas šobrīd ir arī alianses robeža, turpmāk Krievijas militārajiem plānotājiem liks daudz plašākā mērogā izvērst to militārās spējas gar paplašināto NATO robežu.
Baltijas un Ziemeļvalstu savstarpējā sadarbība uzlabo arī gaisa un jūras aizsardzības politiku. Jāmin, ka jau 2021. gada “The Jamestown Foundation” domnīcas rakstā Olevs Nikers un Otto Tabuns ierosināja nepieciešamību veicināt Somijas un Zviedrijas gaisa spēku iesaistīšanos reģionālajā gaisa spēku sadarbībā. Šāda vienotā pieeja spētu daudz ticamāk atturēt Krieviju no jebkāda veida agresijas Baltijas jūras reģionā. Baltijas valstu, Somijas un Zviedrijas ietvarā varētu veicināt arī vienotu nacionālo jūras spēku sadarbību, kas stiprinātu stingrāku jūras uzraudzību.
Dānija, Norvēģija, Zviedrija un Somija jau šī gada martā savstarpēji vienojās integrēt savus nacionālos gaisa spēkus, veidojot 250 daudznacionālo kaujas lidmašīnu floti, lai nodrošinātu kopēju Gaisa Patrulēšanas misiju. Pēc Somijas un sagaidāmās Zviedrijas pievienošanās NATO varētu tikt nostiprināta sadarbības bāze, lai pašreizējo NATO Gaisa Patrulēšanas misiju pārvērstu vienotā daudznacionālā spēka formātā, kas spētu fokusēties uz Baltijas jūras reģionu.
Kas sagaida Somiju pēc pievienošanās aliansei?
Lai gan dalība NATO Somijas ieskatā varētu tikt uzskatīts par drīzāk ātru un salīdzinošu “lētu” ieguvumu, tomēr NATO ietvarā pastāv izteikti plašs klāsts ar prasībām, kas aktīvajām dalībvalstīm ir jāīsteno.
NATO prasību kontekstā tie ir ne vien 2% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) aizsardzības tēriņiem, kuru Somija jau sasniedz, bet arī specifiskas nostādnes attiecībā uz katras valsts spējām, apbruņojumu, bruņoto spēku īpašībām un infrastruktūru, ko definē NATO spēku Eiropā augstākais komandieris.
Šo prasību kontekstā Somijas politiskajai vadībai būs jāizšķiras par dārgiem un sarežģītiem lēmumiem tās bruņoto spēku attīstībā, kā arī jāspēj pieņemt plānošana ārpus pašas Somijas robežām. Līdzīgi arī Somijas bruņoto spēku vadībai būs jāpielāgojas jaunajai videi, kurā Somiju ietekmē 5. pants, kas paredz, ka: “bruņots uzbrukumu vienai dalībvalstij tiek uzskatīts kā uzbrukums visai aliansei”. Somijai būs jāsavieno jaunā NATO aizsardzības politika kopā ar tās ilggadēji piekopto praksi cīnīties pašai un tikai savas valsts teritorijā.
Somijai kā dalībvalstij arī būs jāplāno kā krīzes apstākļos pārvietot tās spēkus un ekipējumu uz kādu no alianses dalībvalstīm, tostarp Baltijas valstīm. Šī iemesla dēļ Zviedrijas ilgi gaidītajam apstiprinājumam Aliansē ir izšķiroša nozīme kopējā reģiona aizsardzības plānošanā.
Ir arī citas NATO kopēji īstenotās operācijas ārpus Somijas robežām, piemēram, Gaisa Patrulēšanas operācija, NATO pastāvīgā Jūras spēku grupa un iespējamā dalība daudznacionālajos alianses spēkos, kas izvietoti citās Krievijas pierobežas valstīs. Somijai būs jāizlemj, kādas spēku vienības nodot konkrētajiem NATO štābiem un definēt, kā Somija vēlas ietekmēt alianses kopējo aizsardzības politiku, kā arī, vai papildināt NATO spēkus dažādos operāciju izpildes rajonos, piemēram, Kosovā vai Vidusjūrā.
Visbeidzot, ir arī neatrisināts jautājums par to, kurā no NATO trīs operacionālajām pavēlniecībām, kas Eiropā atbild par dažādiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem, vislabāk iederas Somija.
Ziemeļvalstis dotu priekšroku vienotai dalībai Apvienoto spēku pavēlniecībā Norfolkā, kas atrodas ASV Virdžīnijā un atbild par jūras spēkiem un Atlantijas okeāna, Ziemeļjūras un Arktikas jūras ceļu drošību. Tomēr Krievijas radīto draudu dēļ Somija ir iedalīta NATO Sabiedroto apvienotajā spēku komandvadības centrā Brunsumā Nīderlandē, kas orientējas uz sauszemes spēku operācijām.
