Krimas pussalas iedzīvotāji jau ilgstoši cieš no ūdens piegādes pārtraukumiem. Šo problēmu vēl vairāk saasina klimata pārmaiņas un ar to saistīto laikapstākļu izmaiņas. Proti, ziemā neizkrīt pietiekošs nokrišņu daudzums, kas vairotu saldūdens resursus. Pēdējo mēnešu laikā, pussalai atrodies Krievijas okupācijas varā dzeramā ūdens nodrošināšana kļuvusi par kritisku problēmu.
Pēc Krievijas amatpersonu domām, reģiona dzeramā ūdens rezerves ir samazinājušās par 60%. Šī vērtīgā dabas resursa krājumi jau jūlijā varētu izbeigties pilnībā. Šāda situācija okupētajā Krimā draud izraisīt nopietnu sabiedrības veselības krīzi, pamudinot Maskavu sākt jaunu militāru darbību pret Ukrainu, lai piekļūtu ūdens resursiem. Šāds scenārijs būtu sagaidāms kaut vai tāpēc, ka Ukrainas amatpersonas jau iepriekš vairākkārt ir skaidri norādījuši - Kijeva nav gatava pārdot ūdeni Krimas okupācijas varai.
Dzeramā ūdens krīze Krimā ir augusi augumā pēdējos gadus. Līdz 2014. gadam, kad pussalu anektēja Krievija, 85 % Krimas iedzīvotājiem nepieciešamā dzeramā ūdens pussalā nonāca caur Krimas ziemeļu kanālu no Dņepras upes. Pēc tam, kad Krimu okupēja Krievija, Ukraina ūdensapgādi pārtrauca, piespiežot okupantiem paļauties tikai uz Krimā izraktajām akām, kā arī gruntsūdeņiem un ūdens rezervuāriem. Pussalā ir 22 dzeramā ūdens rezervuāri, kuros ir 334,2 miljoni kubikmetru ūdens. Tomēr daži no tiem ir pilnībā izžuvuši, savukārt citi ir sliktā tehniskā stāvoklī. Ja pirms gada tajos bija pieejamas divas trešdaļas dzeramā ūdens resursu, tad, pēc pēdējām ziņām, tajos pieejama vien mazāk nekā trešdaļa vajadzīgā ūdens.
Krievijas okupācijas iestādes Krimas dzeramā ūdens krīzē vaino ne tikai Kijevas bezrūpību, bet arī ūdens pieprasījuma straujo pieaugumu Covid-19 pandēmijas laikā.
Krievijas okupācijas varas iestādes Krimas ūdens apgādes problēmas mēģina risināt, ierīkojot pēc iespējas vairāk dziļurbumu un paplašinot cauruļvadu tīklu pilsētās. Tāpat Krievijas okupācijas varas pārstāvji paziņojuši par plāniem izveidot ūdens attīrīšanas iekārtas, lai pārveidotu jūras ūdeni par dzeramo ūdeni.
Pētnieks Jurijs Smeļjanskis no Kijevas Melnās jūras stratēģisko pētījumu institūta uzskata, ka ūdensapgādes problēma ir gan Krievijas, gan Krievijas izveidotās Krimas okupācijas administrācijas virzīts jautājums. Pirmkārt, ir redzams, ka okupācijas iestādes ar šo jautājumu galā netiek. Otrkārt, pussalas ūdensapgādes problēmas ļauj Krievijai izdarīt spiedienu uz oficiālo Kijevu Eiropas līmenī.
J. Smeļjanskis apgalvo, ka liela daļa no tā, ko šobrīd vietējiem iedzīvotājiem sola Krimas okupācijas varas iestādes, ir uzskatāms par fantastiku. Kā piemēru viņš min solītās jūras ūdens attīrīšanas iekārtas, kas to padarītu par saldūdeni. Proti, lai, izmantojot šādas attīrīšanas iekārtas, ikvienam Krimas iedzīvotājam dienā nodrošinātu vismaz 16 litrus ūdens, Krievijas varas iestādēm būtu jābūvē ne tikai pašas ūdens attīrīšanas iekārtas, bet vēl “apmēram desmit atomelektrostacijas”, kuras nodrošinātu enerģiju ūdens attīrīšanas stacijām. Pirmkārt, to finansēšana pārsniegtu pašas Krievijas fiskālās iespējas, otrkārt, šāda rīcība (vēlme būvēt jaunas atomelektrostacijas), noteikti izraisītu starptautisko sašutumu, jo tiktu atstāts būtisks iespaids uz apkārtējo vidi.
Šie fakti arvien vairāk palielina iespēja, ka Maskava varētu izlemt par militāru uzbrukumu uz Ziemeļiem Ukrainas iekšienē. Šī uzbrukuma mērķis būtu iegūt tiešu kontroli pār pussalai nepieciešamā ūdens piegādēm, pirms šovasar gaidāmās iespējamās pilna mēroga humānās katastrofas.
Ūdensapgādes problēmas Krimā bijušas aktuālas arī pagātnē, taču tagad tās kļuvušas vēl izteiktākas. Tāpēc iespēja, ka šīs problēmas risināšanai Maskava varētu pēkšņi izšķirties par militāru triecienu Ukrainai, nav izslēdzama. Domāt šādā virzienā Kremļa režīma pārstāvjiem ļauj pieņēmums, ka visa pārējā pasaule šobrīd ir pārņemta ar Covid-19 pandēmijas seku likvidēšanu. Vēl jo vairāk Maskava šādu rīcību varētu publiski skaidrot kā “humānu” rīcību, lai glābtu pussalas iedzīvotājus, nevis klasisku militāru agresiju, kāda tā nepārprotami būtu citkārt.