Gadu desmitiem ilgais konflikts starp Armēniju un Azerbaidžānu 27. septembrī atsākās no jauna, trīs mēnešu laikā uzliesmojot jau otro reizi. Atšķirībā no iepriekšējām sadursmēm reģionā jūlija vidū, kuros sadursmes notika tikai Tavušas reģionā, šoreiz kaujas notiek daudz plašākā teritorijā, kas aptver visu Azerbaidžānas kontrolēto teritoriju.
Kopš sadursmēm jūlija abas puses ir bijušas paaugstinātas gatavības stāvoklī jau no jūlija sadursmēm, īstenojot militārās mācības ar sabiedroto iesaisti.
27. septembrī Azerbaidžānas Aizsardzības ministrija ziņoja, ka aptuveni sešos no rīta Armēnijas Bruņotie spēki uzsāka liela mēroga militārās provokācijas, atklājot uguni pa militārajiem un civilajiem mērķiem ar artilērijas sistēmām un strēlnieku ieročiem, kuras rezultātā Azerbaidžāna uzsāka pretuzbrukumu visā frontē, izmantojot mehanizētās vienības ar artilērijas, aviācijas, bezpilota aparātu un raķešu sistēmu atbalstu. Armēnijas amatpersonas konflikta izraisīšanā vaino Azerbaidžānas pusi, kas 27. septembrī uzbrukusi visā konflikta zonā, izmantojot reaktīvos granātmetējus un raķetes.
Pašlaik nav pilnībā skaidrs, kura no versijām ir ticamāka, tiesa iepriekšējos mēnešos apstiprinājās Azerbaidžānas brīdinājumi par Armēnijas gatavošanos konfliktam; tieši pirms konflikta sākuma Armēnija saņēma vairākas militārā ekipējuma un ieroču kravas no Krievijas.
Dažas stundas pēc sadursmju sākuma Azerbaidžānas Aizsardzības ministrija paziņoja par septiņu ciematu atbrīvošanu Fuzuli un Jabrailas rajonos, kā arī vairāku stratēģiski svarīgu augstieņu ieņemšanu, tādējādi kontrolējot Vardenis – Aghdara šoseju, kas Karabahu savieno ar Armēniju. Šoseju 2017. gadā izbūvēja Armēnija ar mērķi nodrošināt iespēju operatīvi pārmest spēkus uz reģionu, taču Azerbaidžānas manevrs ir iedragājis Armēnijas manevra iespējas, vienlaikus sniedzot Azerbaidžānas vienībām placdarmu, no kura turpināt virzību dziļāk pretinieka teritorijā. Lai arī Erevāna sākotnēji noliedza šo faktu, pēc neilga laika Armēnijas pārstāvji atzina stratēģiski svarīgo pozīciju zaudējumu.
Drīz pēc konflikta sākuma abu pušu sabiedrotie un starptautiskās organizācijas pieprasīja atgriezties pie iepriekšējā pamiera. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs sarunā ar Armēnijas kolēģi pieprasīja izbeigt konfliktu un piedāvāja Krieviju kā starpnieku starp pusēm. Vienlaicīgi Turcija vēlreiz pastiprināja savu politisko atbalstu Azerbaidžānai, norādot, ka Ankara ir gatava atbalstīt Baku katrā veidā, kā Azerbaidžāna to varētu pieprasīt.
EDSO Minskas grupa, kura līdz šim nodarbojās ar Armēnijas-Azerbaidžānas miera sarunu vadību, pieprasīja pārtraukt sadursmes un atjaunot sarunas. Situācijā, kurā jau trīs gadu desmitus ar mainīgu intensitāti turpinās konflikts, Minskas grupas nespēja radīt abām pusēm pieņemamu risinājumu ir diskreditējusi miera sarunas, veicinot tālāku eskalāciju. Iepriekš Armēnijas valdība jau bija noraidījusi tā saucamo Madrides vienošanos, ko bija piedāvājusi Minskas grupa. 2019. gadā Armēnija premjerministrs Nikols Pašinjans publiski pieprasīja Karabahas un Armēnijas apvienošanu, vienlaikus paziņojot par plāniem pārcelt Karabahas galvaspilsētu uz Azerbaidžāņiem nozīmīgo kultūras centru Sušu un armēņu izmitināšanu okupētajās teritorijās, tādējādi izraisot Azerbaidžāņu asu reakciju par Minskas grupas maigo reakciju.