Krievijas intereses Kalnu Karabahā iezīmējušās jau kopš 1994. gada, kad tika pārkāpts pamiers. Neskatoties uz to, vai Krievija iesaistījās konfliktos, vai tieši pretēji, centusies tos novērst, abas konflikta puses to aizvien izmanto kā galveno arbitru. Pat Krievijas sadarbības partneri EDSO Minskas grupā, kas, iespējams, vienīgais formāts sadarbībai pēc aukstā kara, lai saglabātu tās nozīmi, nekad nav apstrīdējuši Krievijas pozīciju kā pirmajai starp vienlīdzīgajiem. Tādējādi līdz šim Kalnu Karabahas konflikts ar kritumiem un kāpumiem līd šim bija “visai slēgts process”.
Pēc visa spriežot, karš, kas sākās 27. septembrī, šo paradigmu iznīcināja. Tomēr, 10. novembra trīspusējā deklarācija Azerbaidžānas-Armēnijas un Krievijas deklarācija atkal atjaunojusi Krievijas kā miera garantētājas lomu. Tiesa, tas varētu būt nedrošs un īslaicīgs risinājums. Teritoriālajā ziņā tas atbilst Krievijas iecerētajam, tā sauktajam “Lavrova plānam”, kas tika klusībā izstrādāts pirms vairāk nekā trim gadiem, taču dažādu iemeslu dēļ iepriekš noraidīts no Armēnijas, Azerbaidžānas un EDSO puses.
Kopumā ar Lavrova plānu 10. novembra deklarācija Azerbaidžānai atgriež septiņus apgabalus, kas ieskauj Kalnu Karabahu, kuru Armēnija sagrāba pēc 1992. gada. Līdz ar to, šajā reģionā ir izvietots 2000 vīru liels Krievijas “miera uzturētāju” kontingents. Atšķirībā no sākotnējā Lavrova plāna, Deklarācija paredz teritorijās izvietota arī Krievijas Federālā drošības dienesta Robežsardzes kontingentu, lai tādējādi aizsargātu kalnu pārejas koridoru, kas savieno Kalnu Karabahu un Armēniju. Krievijas robežsardzes karaspēka apsardzībā tiks izviedots vēl viens jauns koridors, kas savienos Azerbaidžānu ar Nakčivanas teritoriju un pēcāk arī ar Turciju. Visbeidzot Azerbaidžānas jurisdikcijā tiks nodota Šušas pilsēta, arī citas teritorijas, kas pirms pamiera atradās Armēnijas kontrolē.
Šī deviņu punktu deklarācija drīzāk uzskatāma par nodomu izklāstu, nevis juridiski saistošu līgumu. Deklarācija neko skaidri nepasaka arī par Kalnu Karabahas politisko statusu. Tā arī izlaiž jebkādas atsauces uz EDSO un Minskas grupas formātu, kas līdz šim brīdim ir bijusi oficiāli atzīta konfliktu pārvaldības un risināšanas platforma.
Pēdējo piecpadsmit mēnešu laikā Turcija atjaunoja Azerbaidžānas armiju, piegādāja tai modernus ieročus, izvietoja aptuveni 150 virsniekus un pēc Krievijas izmeklēšanas laikraksta “Novaja Gazeta” vērtējuma, nodrošināja 700-1000 Sīrijas algotņu izvietošana Azerbaidžānas atbalstam.
Ir arī otrs, tikpat nozīmīgs faktors. Krievija ir sākusi pārdomāt savas vispārējās prioritātes un intereses, it īpaši tā dēvētajā bijušajā padomju telpā. Pēc vairāk nekā divdesmit gadu ilgušā šīs telpas sairuma, kur “cietās” un “maigās varas” risinājumi bieži vien noveda pie abpusēji zaudējošiem attiecību modeļiem, sākusies nopietna pārvērtēšana. To var nodēvēt par novēlotu reakciju uz pašas Krievijas spēju ierobežojumiem un draudiem tās pašas iekšējai stabilitātei, turpinoties pret varu vērstajiem protestiem Habarovskā, kā arī Krievijas perifērijā, par kādu uzskatāma Baltkrievija. Vienlaicīgi šāda Krievijas pozīcija uzskatām kā atbilde uz Rietumu šķietami radīto draudu mazināšanos. Pēc Krievijas Ārlietu un aizsardzības politikas padomes prezidija priekšsēdētāja Fjodora Lukjanova teiktā, šajā “jaunajā nestabilitātes posmā nav skaidru, pamanāmu ārēju virzītājspēku”. Šīs izmaiņas kopumā nozīmē, ka “postpadomju paradigma ir izsmelta”. Jautājums ir par to, vai tas ir pārdomāts, mērķtiecīgs pasākumu kopums vai neveiksmju un improvizāciju racionalizācija politikā.
Krievijas rīcība nesenā konflikta laikā var atbilst jebkurai interpretācijai. No vienas puses, tā demonstrē stingrāku, bet arī skarbāku izpratni par Krievijas patronāžu. Maskava ir darījusi zināmu, ka Kolektīvās drošības līgums, kas ir Kolektīvā drošības līguma organizācijas (CSTO) pamatā, nozīmē to, ko tā saka, un neko vairāk. Tas uzliek Krievijai pienākumu aizstāvēt Armēniju pret agresiju, savukārt tai nav pienākumu piedalīties neatzīta teritorijas aizstāvēšanā.
Tomēr ir svarīgi saprast – cik lielā mērā Krievija ir uzvarētājs un kā šī uzvara tiks pasniegta citiem? Publiski Krievijas vadītāji parasti runā par Turciju kā par pārgalvīgu aktoru. Bet apgalvojumus par krievu un turku slepenu vienošanos ir grūti saskaņojams ar faktiem. Konsultācijas nekad nav noliegtas, taču tas nav tas pats, kas vienošanās.
Konflikta sākumā Krievijas izcilākais Dienvidkaukāzu eksperts Sergejs Markedonovs pauda izbrīnu par “Turcijas atbalsta mērogu, koncentrēšanos un uzmanību”, un viņi ļoti, iespējams, pārsteidza arī Kremli. Sīrijas algotņu ievešana nebija paredzēta, un tas izpelnījās asu Maskavas kritiku. Savā radio intervijā, 14. oktobrī, Lavrovs pavisam skaidri paziņoja: “Mēs nepiekrītam Turcijas paustajai nostājai. Mēs nevaram dalīties paziņojumos, ka konfliktam ir militārs risinājums un ka tas ir pieņemams ”.
26. oktobrī, nododot vēstījumu Turcijai, Krievija uzsāka gaisa triecienu pret pilnvaroto Sīrijas Idlibas provincē Failaku Al Šamu (Failaq al-Sham), nogalinot 78 kaujiniekus. Tomēr Azerbaidžānas uzbrukums Kalnu Karabahai turpinājās ar Ankaras atbalstu vēl 14 dienas. Jau 9. un 10. novembrī Maskava piekrita atbalstīt militāro risinājumu, kuru vēl 14. oktobrī teicās neatbalstīšot, tādējādi parādot savas spējas īsā laikā mainīt nostāju.
Šobrīd ir grūti paredzēt tālāko notikumu attīstību. Turcijas izslēgšana no novembra deklarācijas saglabā Krievijas pozīcijas, bet tā arī atbrīvo Turciju no jebkādas atbildības. Tas gan neizslēdz Kalnu Karabahā esošo cilvēku ciešanu turpināšanos, kā arī nezūdošās pretrunas, nošķirot abas puses un izveidojot jaunus ceļus un kontaktu līnijas. Vai Ankara šādā situācijā pieņems to kā risinājumu, bai pilnībā atbalstīs tās sabiedroto Baku savu mērķu sasniegšanā?
Līdīgi kā krievijas prezidents Vladimirs Putins, arī Turcijas prezidents Radžips Tajips Erdogans zina, kā saskaņot savas ambīcijas ar spēka korelāciju. Erdogans apzinās Krievijas nereducējamās intereses un sarkanās līnijas, tomēr viņam nav raksturīgas cieņas pret reģionālo hegemoniju, un viņš, tāpat kā Putins, uzsver rietumu hegemoniju.
Pārfrāzējot Džou Enlai komentāru par Niksonu un Brežņevu, varētu būt, ka Putins un Erdogans dala vienu gultu, taču nesapņo vienus un tos pašus sapņus.
Kādus secinājumus mums vajadzētu izdarīt pārējai pasaulei? Kā atzīmēja Ivans Preobraženskis: “Vladimira Putina ārpolitikas loģikā Kremlis ir guvis panākumus. Viņš pilnībā, nevis daļēji, kā iepriekš, kontrolēs Armēnijas un Irānas robežu, pa kuru kursēs “koridors” līdz Nahičevānai. Krievijas miera uzturētāji atradīsies pašpasludināto Kalnu Karabahas un Azerbaidžānas teritorijā. Tagad Maskava ir abu valstu drošības garants”.
Neviens no šiem scenārijiem nav iluzors. Tomēr būs vajadzīgs laiks, lai noteiktu, kurš no tiem pliks, un strādās ilgtermiņā.