“Uzskatu, ka šī konflikta eskalācija ir nenovēršama,” tā, vērtējot pēdējās nedēļās novēroto Krievijas spēku savilkšanu pie robežām ar Ukrainu, intervijā portālam “Sargs.lv” atzīst Eiropas politikas analīzes centra (CEPA) pētnieks un bijušais ASV Armijas komandieris Eiropā atvaļināts ģenerālleitnants Frederiks Bens Hodžess (Frederick Ben Hodges). Viņš uzsver – šāda mēroga Krievijas spēku savilkšana nav skaidrojama tikai ar mācībām. Lai atturētu Krieviju no pārsteidzīgas rīcības, Eiropas valstīm nepieciešams vērst daudz aktīvāku spiedienu pret Maskavu.
Krievija savelk spēkus pie Ukrainas robežām, bet propagandisti vaino Ukrainu krievvalodīgās kopienas apdraudējumā okupētajās Ukrainas teritorijās. Vai, jūsuprāt, Krievija meklē ieganstu karam?
Pēdējo dienu laikā esmu mainījis savu situācijas novērtējumu – tagad uzskatu, ka šī konflikta eskalācija ir nenovēršama, šīs nav tikai militāras mācības. Protams, abas puses ir karojušas kopš iebrukuma Ukrainā 2014.gadā, ir nogalināti daudzi cilvēki, tostarp civiliedzīvotāji, Ukrainai ir atņemta teritorija. Krievu ieņemtās teritorijas Melnās jūras reģionā ir aptuveni Dienvidkorejas lieluma izmērā, es domāju, tas ir milzīgs teritoriālo prasību daudzums, ko Kremlis izvirzīja, sākotnēji iebrūkot, bet tad nelegāli anektējot Krimu.
Ukrainas Austrumos kaujas nekad nav apstājušās, pat ar pamieru šogad ir nogalināti vairāk nekā 20 ukraiņu karavīri. Konflikts šajā reģionā turpinās.
Tomēr, ja runā no militārā viedokļa, pagaidām šajos rajonos es neesmu redzējis helikopteru koncentrāciju. To klātbūtne potenciālā kaujas laukā ir ļoti svarīga. Tāpat es pagaidām neesmu redzējis vai dzirdējis par kiberuzbrukumiem, kas būtu vērsti pret Ukrainu, veicot traucējumus vai uzlaušanu. Neskatoties uz visu spēku kustību, kas šobrīd redzama, neesmu redzējis daudz no izslavētās Krievijas armijas elektroniskās karadarbības tehnoloģijām. Tā ir tehnika, kādu būtu jāredz tuvu uzbrukuma vietai. Tie būtu svarīgi papildu indikatori pašreizējai spēku koncentrācijai.
Vai šos Krievijas soļus var salīdzināt ar to, kā savulaik līdzīgās situācijās rīkojās PSRS?
Viņi pakļāva protestus un revolūcijas Prāgā, izmantoja spēku tik dažādās vietās un veidos, ka gandrīz vai esam kļuvuši pret to nejūtīgi. Viņi izmantoja spēku Gruzijā, Ukrainā un Baltkrievijā. Mēs Rietumos pret šo Krievijas spēka draudu esam kļuvuši nejūtīgi. Manuprāt, tā ir daļa no kopējā uzstādījuma, ka redz Maskava. Kremlis saprot, ka Rietumi neko nepasāks brīdī, kad Krievija sāks likt lietā spēku.
Es vēlētos uzsvērt atšķirību starp NATO dalībvalstīm un valstīm, kuras neietilpst aliansē. Ja viņi ko līdzīgu mēģinātu izdarīt Latvijā, Lietuvā vai Rumānijā, no NATO puses būtu ļoti stingra atbilde. Valstīs, kas nav daļa no NATO, Krievija jūtas netraucēti. Viņiem acīmredzami ir vienalga, ko Rietumi saka vai domā par to, kā viņi izturas pret [Kremļa kritiķi Alekseju] Navaļniju vai pielieto spēku ārpus Krievijas teritorijas. Viņiem ir vienalga, ko pārējā pasaule domās par Krieviju pēc tam, kad tā būs pārkāpusi starptautiskos likumus vai traucējusi Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas darbam Ukrainā.
Es domāju, ka Ukrainas pierobežā savilktie spēki, visticamāk, tiks izmantoti kaut kur citur. Iespējams, tie domāti Ziemeļkrimas kanāla pārņemšanai, kas no Dņepras upes piegādā ūdeni Krimai. Ukraiņi pēc Krimas aneksijas to bloķēja. Es varētu iedomāties situāciju, kurā Krievija paziņo, ka situācija Krimā ir humānā krīze, tāpēc jāsāk uzbrukumus. Tāpat iespējams, ka Krievijas spēki tiks virzīti rietumu virzienā uz Odesu, lai izolētu Ukrainu no Melnās jūras un pilnībā kontrolējot Azova jūras piekrasti. Šie Kremļa mērķi, tomēr vērts paturēt prātā, ka patiesie mērķi varētu būt citi. Tik pat iespējams, ka tas viss ir paredzēts uzmanības novēršanai, kamēr tiek plānots kas nozīmīgāks citviet. Tieši tāpēc es nedomāju, ka šīs ir tikai un vienīgi mācības.
NATO ir pastiprinājusi savu klātbūtni Melnās jūras reģionā. Vai tas var atturēt Krieviju no turpmākas agresijas?
Nē, jo viņi zina, ka mēs tur pastāvīgi neatrodamies. Divi ASV flotes kuģi, par kuru gaidāmo klātbūtni Melnajā jūrā tika ziņots iepriekš, nemaz tajā neiegāja. Mēs neuzturam pastāvīgu klātbūtni Melnajā jūrā, tādēļ ar to nav gana, lai izaicinātu Krieviju.
Ukraina nav NATO sastāvā, tādēļ aliansei uzbrukuma gadījumā Ukrainai nav pienākuma aktivizēt alianses 5.pantu. Te ir nepieciešamas iniciatīvas – diplomātisks spiediens, lai sauktu Kremli pie atbildības. Šeit arī Parīzei, Berlīnei un Londonai ir jārīkojas, jo līdz šim tās ir bijušas efektīvas, nav darījušas neko jēgpilnu, lai izdarītu spiedienu uz Kremli. Katra no šīm Eiropas galvaspilsētām fokusējas tikai uz iekšējiem jautājumiem. Tāpēc, secinot kopumā, ar nožēlu jāatzīst, ka neesam redzējuši nozīmīgu Rietumvalstu spiedienu, kas būtu vērsts pret Krieviju.
ASV nesen atcēla savu karakuģu ievešanu Melnajā jūrā, bet Lielbritānijas Karaliskā flote paziņoja, ka turp dosies divi viņu kuģi. Vai šāds ASV solis Krievijas prezidenta Vladimira Putina acīs nav uztverama kā vājuma pazīme?
Es nezinu misiju, kas šiem kuģiem tika uzdots. Fakts, ka tie neiegāja Melnajā jūrā ir tikai atspoguļojums tam, ka ASV Flote sākotnēji iesniedza pieteikumu Bosfora un Dardaneļu šauruma šķērsošanai, bet vēlāk tur nemaz nedevās. Varbūt šo kuģu mērķis nekad nebija doties uz Melno jūru. To visu es nezinu.
Ja mums būtu stratēģija visam reģionam, mums būtu resursi, mums būtu prioritātes. Tad būtu iespēja nodrošināt nepārtrauktu ASV flotes un NATO klātbūtni Montrē konvencijas ietvaros, bet mums jau tā nav pietiekami liela flote lai varētu nodrošināt kuģu klātbūtni šajā reģionā, turklāt esošie flotes kuģi ir ļoti noslogoti un tie dodas turo, kur ir ASV prioritātes.
Tā kā mums nav stratēģijas attiecībā uz Melnās jūras reģionu, šis reģions automātiski nav pietiekami augsta prioritāte, lai tajā uzturētu flotes klātbūtni 21 dienas rotācijā, ievērojot Montrē konvenciju. Tādēļ fakts, ka ASV kuģu tur nav, atspoguļo stratēģijas trūkumu, nevis nevēlēšanos tur būt. Protams, tai nevajadzētu būt tikai ASV flotei, tas ir arī Karaliskās flotes, Vācijas flotes un Francijas flotes pienākums, jo arī citiem sabiedrotajiem ir pienākums šeit palīdzēt, tādēļ es priecājos, ka Karaliskā flote plāno turp doties ar diviem kuģiem. Es vēlētos uzzināt, kāds ir viņu uzdevums, kādi “iesaistīšanās noteikumi” (Rules of engagement) doti komandierim, kāds ir viņu uzdevums. Varam būt droši, ka krievi turpinās darīt to, ko ir darījuši līdz šim, proti, izmantos neprofesionālas un riskantas jūras un gaisa operācijas, lai provocētu un iebiedētu Karaliskās flotes jūrniekus.
Lai arī Eiropas valstis izsaka atbalstu Ukrainai, tās nerīkojas. Kāds atbalsts Ukrainai būtu nepieciešams no Rietumu puses?
No Parīzes, Berlīnes un Londonas nav dzirdams nekas jēgpilns. Nekas nav dzirdams arī no Eiropas Savienības. Labākais, ko tās valstis spējušas pateikt, ir ka jūtas ļoti noraizējušās. Tas nav tas, kas liks Kremlim pārdomāt. Šeit ASV prezidentam ir jāsaka citiem Rietumu līderiem: “Nāciet, mums jāizdara spiediens uz Kremli, lai tas ievērotu starptautiskās tiesības, izpildītu nolīgumus un būtu pārredzamāks savās darbībās!”
Kad es domāju par Baltijas reģionu, situācija nav ideāla, bet vismaz reģiona valstīm ir tendence efektīvi sadarboties, koordinēties un dalīties ar informāciju. Melnās jūras reģionā tā praktiski nenotiek. Te mums īpaši būtu jāuzlabo attiecības ar Turciju.
Krievija ir izteikusi draudus Ukrainai, ja tā pievienotos NATO. Cik reāli ir šie draudi, ja Ukraina saņemtu rīcības plānu dalībai NATO?
Pirmkārt, Kremlim nav veto tiesību attiecībā uz jebko, ko dara suverēnas valstis. To apliecinājis arī NATO ģenerālsekretārs. Tomēr es ko līdzīgu vēlētos dzirdēt arī no Berlīnes, Parīzes un Londonas. Acīmredzami, Kremli tas diži neietekmētu, tomēr ir svarīgi šādas lietas pateikt skaļi.
Berlīnē, Parīzē un citās galvaspilsētās ir ļoti maz apetītes darīt kaut ko lietas labā, lai Ukraina kļūtu par NATO dalībvalsti. Turklāt vismazāk šī vēlme būs redzama, ja radīsies situācija, kur nāktos nosūtīt karavīrus uz Ukrainu. Tieši to arī paredz NATO 5.pants.
Pašlaik sarunām un retorikai nevajadzētu būt par NATO, bet gan par to, kā mēs varam palīdzēt nostiprināt diplomātisko un ekonomisko, kā arī militāro atbalstu Ukrainai. Kā mēs varam pārliecināties, ka ukraiņiem ir viss nepieciešamais? Kā lai Ukraina sevi padara stiprāku un izturīgāku? Tur joprojām valda korupcija, saujiņai oligarhu kontrolējot ļoti daudz. Sabiedrība ir ļoti neaizsargāta pret dezinformāciju un korupcijas ietekmi.
Tas nodrošinātu, ka sievietes un vīrieši Ukrainas bruņotajos spēkos saņemt vislabāko iespējamo aprīkojumu, apmācību un vadību. Nepieciešamas arī šādas pārmaiņas, nepietiek tikai ar “Javelin” prettanku raķetēm vai diviem kuģiem Melnajā jūrā, svarīgi arī stiprināt Ukrainas sabiedrību. Kad visas NATO un ES valstis paziņo Kremlim, ka Ukrainas suverenitāte un teritoriālā integritāte ir prioritāte, tas iedrošina Zelenski un parāda viņam, ka viņš nav viens. Tas arī palīdz viņam neuzķerties uz krievu provokācijām.
Es sagaidu, ka kaimiņvalstis būs gatavas uzņemt bēgļus, tām jābūt gatavām sniegt loģistikas atbalstu. Protams, valstis var šādus soļus spert arī ārpus NATO konteksta. Bet es zinu, ka mēs visi vēlamies izvairīties no konflikta, tomēr tas nedrīkst notikt uz Ukrainas suverenitātes un teritoriju rēķina.
Vai Krievija ir gatava karam?
Viņi pavisam noteikti ir gatavi, bet iespējams, ka viņi veic aprēķinu, ka Rietumi patiešām neiejauksies, līdzīgi kā mēs neko nedarījām pēc Gruzijas, kā mēs neko nedarījām Sīrijā, un patiesībā arī neesam daudz darījuši pēc iebrukuma Ukrainā. Nav sekojis sods, Putins nav izjutis sekas. Un paskatieties, ko viņš izdarījis ar A. Navaļniju, visai pasaulei skatoties! Viņam acīmredzami ir vienalga, viņš nemēģina iegūt Nobela Miera prēmiju.
Cik stabils ir Putina režīms, cik reālas ir tā beigas tuvākajā nākotnē?
Tas atkarīgs no Krievijas iedzīvotājiem un oligarhiem, kas atbalsta Putinu. Ja viņi sāks izjust neērtības, varbūt lietas var pamainīties.
Šeit mums ir jākonkurē informācijas telpā un nepārtraukti jāatgādina visiem, ka viņš nebūs likumīgs prezidents, tāpat kā [Baltkrievijas pašpasludinātais līderis Aleksandrs] Lukašenko nav likumīgs prezidents. Tas nozīmē, ka pret viņu vajadzētu izturēties kā pret nelikumīgu Krievijas Federācijas vadītāju, taču tas prasītu reālu drosmi un mugurkaulu no Rietumiem.
Kā Jūs komentētu dažu Ukrainas amatpersonu izteikumus, ka, ja Ukrainai tiek atteikta dalība NATO, tai vajadzētu atjaunot kodolieroču programmu?
Tas nekam neder, tas pārkāptu Kodolieroču neizplatīšanas līgumu, no tā neiznāktu nekas labs, neuzskatu, ka tas ir iespējams. Es varu saprast neapmierinātību, ka Rietumi līdz galam neizpildīja to, ko teica, kad Ukraina atteicās no saviem kodolieročiem. Tomēr uzskatu, ka nekas labs nenotiktu, ja vēl kāda valsts iegūtu kodolieročus.
