Laikā, kad Baltkrievija, visticamāk ar plašu Krievijas atbalstu, ir izvērsusi hibrīduzbrukumus pret Baltijas valstīm un Poliju, turpinot tajās pretlikumīgi iepludināt Tuvo Austrumu migrantus, abu pušu starpā pastāv augsts incidentu risks, kas var izraisīt daudz plašāku eskalāciju. Pasaule ar hibrīdkara elementiem pirmo reizi padziļināti iepazinās pēc tam, kad Krievija tos izmantoja 2014. gada Krimas aneksijā un kaujās Donbasā.
Hibrīdkarā militāro un politisko mērķu sasniegšanai tiek izmantoti jebkādi instrumenti integrētā veidā, šis instrumentu spektrs ir plašs un nav ieliekams konkrētos rāmjos. Pirmais vērā ņemamais termina “hibrīds” lietojums, to piemērojot karadarbības aprakstam akadēmiskajā vidē datējams ar 2007. gadu, kad pulkvežleitnants Frenks Hofmans rakstīja par hibrīdkara metožu pieaugumu Tuvo Austrumu kontekstā, piemēram, “Hezbollah” izmantoto nemilitāro instrumentu lietojumu Izraēlas 2006. gada militārās kampaņas laikā.
Kad Krievija 2014. gadā vērsa agresiju pret Ukrainu, izmantojot dažādus nemilitārus un slepenus līdzekļus, kas tika slēpti ar plašiem dezinformācijas uzbrukumiem, ko papildināja oficiāli noliegumi no Kremļa, NATO sāka izmantot terminu “hibrīds” kā karadarbības apzīmējumu.
21. gadsimta kontekstā hibrīdkarš ietver mūsdienu karadarbības koncepta sarežģītību, kurā iesaistītas vairākas puses, bet vienlaikus tiek nojauktas robežas starp tradicionālu bruņotu konfliktu veidiem un pat starp karu un mieru.
Nacionālās Aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Dr. sc. pol. Ieva Bērziņa norāda, ka šajā gadījumā, runājot par nelikumīgo robežpārkāpēju pieplūdumu uz Latvijas un Baltkrievijas robežas, varam teikt, ka tas ir hibrīduzbrukums.
“Bēgļu pieplūduma mērķis ir radīt slodzi robežsardzei un vietējām pašvaldībām, kā arī radīt spriedzi sabiedrībā. Militārā ziņā, veidojas saspīlējums uz robežas. Komunikācijas telpā novērojamas interpretācijas un meli, kuru mērķis ir nomelnot mūsu valsti.”
“Es šaubos, vai Baltkrievijai un Krievijai ir nepieciešams eskalēt militāru konfliktu ar NATO dalībvalsti,” norāda I. Bērziņa.
“Sargs.lv” reportāžā no Baltkrievijas robežas jau vēstīja, ka Latvijas pusē stāvošie zemessargi un robežsargi dzirdējuši baltkrievu militārpersonu sarunu, kas noritējusi turpat - tikai 20-30 metru attālumā. Sarunas gaitā baltkrievu spēka struktūru darbinieki savā starpā sadalījuši šaušanas sektorus, vienojoties, kuru Latvijas robežsargu vai zemessargu katrs no baltkrievu karavīriem “novāks”, kurš par ko ir atbildīgs un uz kuru pusi jāskrien atkāpšanās gadījumā.
Pēc Krievijas iebrukuma Krimā 2014. gada martā hibrīdkarš vairs nebija tikai termins akadēmiskajā vidē, kļūstot par nozīmīgu drošības izaicinājumu Rietumiem sākot no speciālo spēku slēptas izmantošanas līdz manipulācijas ar vēlēšanām un ekonomiskam spiedienam.
Krievija uzskata NATO un ES paplašināšanās procesus Rietumbalkānos par potenciāliem draudiem, cerot reģionu izolēt no šīm Rietumu struktūrām. Krievija destabilizē reģionu, uzturot pasīvus konfliktus un saasinot spriedzi, ko panāk ar dezinformāciju, propagandu un izmantojot prokrievisko vidi graujošu darbību veikšanai. Tāpat Krievija ir iesaistīta hibrīdkara īstenošanā pret Rietumiem labvēlīgām iestādēm Melnkalnē, Maķedonijā un Kosovā, prasmīgi gūstot labumu no konfliktiem ar kaimiņvalstīm, galvenokārt ar Kosovu, lai vēl vairāk veicinātu konfliktu saasināšanos.
Hibrīdkara instrumentu kopumā ietverti politiski, ekonomiski, diplomātiski, ekonomiski, juridiski un sociālu kultūras centienu instrumenti, plaši izmantojot infrastruktūru, izkūkošanu un noziedzīgus grupējumus, piemēram, izvietojot citas valsts teritorijā “miera uzturēšanas misiju”. Ietekmējot sabiedrisko domu, izplatot dezinformāciju un propagandu tiek nodrošināts hibrīdkara “mugurkauls”, iezīmējot informatīvās telpas pieaugošo nozīmi.
Vērā ņemams hibrīdkara elements ir kiberdraudi. “Es domāju, ka alianse atzīst, ka varētu būt situācija, kad masveida kiberuzbrukums vienam no alianses dalībniekiem faktiski varētu prasīt 5. panta iedarbināšanu. Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi – pretiniekiem ir skaidri pateikts, ka kiberuzbrukums varētu nozīmēt pilnīgu alianses reakciju, gluži kā viņi būtu uzbrukuši ar konvencionālajiem ieročiem,” uzskata B. Hodžess.
Migrantu plūsmas novirzīšana uz Lietuvas, Latvijas un Polijas robežām šobrīd skatāma kā hibrīduzbrukums, ko nemitīgi papildina Baltkrievijas un Krievijas dezinformācijas un melu centieni, mēģinot nomelnot ne tikai šīs trīs valstis, bet NATO un ES kopumā.
Spriedzi vairo arī Baltkrievijas un Krievijas militārās mācības “Zapad 2021”, kas šobrīd noris abu valstu rietumu militārajos apgabalos, liekot paturēt prātā iespējamu provokāciju risku NATO robežu tuvumā. “Mēs nevienam neuzbruksim. Mums tas nav vajadzīgs. Tomēr viņi joprojām par to ceļ traci,” nesen sacīja Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko, apgalvojot, ka Baltijas valstis nevienam neesot vajadzīgas. Tomēr uzbrukumi gan informatīvajā telpā, gan uz robežas joprojām demonstrē, ka, pat nepielietojot konvencionālas karadarbības metodes, Baltkrievijas un Krievijas režīmi ar hibrīduzbrukumiem turpina izdarīt spiedienu uz Rietumiem.
