Ko par Krievijas diktatora izraisīto karu Ukrainā domā krievi?

Konfliktu zonas
Sargs.lv/CEPA
Pretkara aktīvistu apcietināšana Maskavā
Foto: AFP/Scanpix

Pirmās Krievijas valsts kontrolēto socioloģijas aptauju kompāniju  “FOM” un “WCIOM” 27. februārī un 3. martā veiktās aptaujas liecina, ka Krievijas tautas atbalsts iebrukumam Ukrainā svārstās no 65% līdz 71%. Tikmēr neatkarīgo aģentūru rezultāti liecina, ka atbalsts ir mazāks – aptuveni 58%, kur atbalsts Krievijas opozīcijai svārstās no 23% līdz 34%. Tādējādi, kā raksta Eiropas politikas analīzes centra (CEPA) Demokrātiskās noturības programmas pastāvīgā stipendiāte “Krievijas nākotne” iniciatīvā Dr. Natālija Saveļjeva, skaitļi par Krievijas iedzīvotāju atbalstu diktatora Vladimira Putina izraisītajam karam Ukrainā ir visnotaļ maldinoši.

Sabiedriskās domas aptauju spēja precīzi atspoguļot noskaņojumu arvien autoritārākā valstī ir ierobežota, īpaši ārkārtēju krīžu, piemēram, kara laikā. Autokrātijās iedzīvotāji bieži baidās atbildēt uz aptauju veicēju jautājumiem, nemaz nerunājot par jautājumiem par politiku. Viņi var izlemt vai nu melot, sniedzot visdrošākās un pieņemamākās atbildes, vai arī izvairīties no atbildes, it īpaši, ja viņiem šķiet, ka viņu viedoklis ir pretrunā ar sabiedrības vienprātību.

Pašreizējā situācija Krievijā šo tendenci tikai pastiprina. Daudzām plašsaziņas līdzekļu platformām tika aizliegts vai piespiests pārtraukt atspoguļot Krievijas “speciālo operāciju”, kā arī aizliegts lietot vārdu “karš”, aprakstot Krievijas darbības Ukrainā. Turklāt tā sauktais viltus ziņu likums, ko Putins parakstīja 4. martā, paredz 15 gadu cietumsodu par “viltus ziņu”, kas, piemēram, nomelo Krievijas bruņotos spēkus, izplatīšanu. Līdz ar to apšaubīt Krievijas valsts amatpersonu rīcību kļūst arvien bīstamāk.

Turklāt arī jautājumu formulējums spēj ietekmēt pozitīvu atbalstu karam. “WCIOM” un “FOM” izmantoja valdības apstiprināto “īpašas militārās operācijas” vai “militārās operācijas” eifēmismu. Aptauju veicēji zina, ka jautājumu formulējums ir atslēga atbilžu rezultātiem, savukārt vispateicīgākie respondenti ir politiski vismazāk iesaistītie, kuriem nav stingra viedokļa.

Šāda aptauju veicēju pieeja spēj palielināt aptaujas rezultātus, iegūstot uzlabotus skaitļus, piemēram, 65–71%, kuri atbalsta iebrukumu. Jāteic gan, ka cilvēku skaits, kuri patiešām atbalsta V. Putinu, tāpat ir liels, vienlaikus gan patiesie atbalstītāju skaitļi var būt ievērojami mazāki.

Tāpat nozīme ir arī respondentu sociālajam stāvoklim. Galvenie faktori, kas uzsvērti lielākajā daļā aptauju, ir vecums un mediju patēriņš. Jaunāka vecuma cilvēki un cilvēki, kuri nav atkarīgi no televīzijas ziņām, mazāk sliecas atbalstīt Krievijas valdības rīcību. Nākamais faktors ir izglītība un dzīvesvieta – izglītotākie un lielajās pilsētās dzīvojošie pauž mazāku atbalstu “militārajai operācijai”. Piemēram, Maskavā ir viszemākie atbalsta rādītāji. “WCIOM” datu analīze parādīja, ka cilvēkiem, kuri ir jaunāki par 30 gadiem un dzīvo lielpilsētā, kuriem ir augstākā izglītība un neskatās televīziju, iespēja neatbalstīt iebrukumu ir 80%.

Tikmēr padziļinātās intervijas sniedz papildu informāciju, lai saskatītu pilno attēlu. Tās rāda, ka valsts propaganda ir diezgan efektīva, lai radītu bailes no ASV un NATO uzbrukumiem. Tomēr pastāv būtiskas atšķirības starp tiem, kuri atbalsta un kuri iebilst pret “militāro operāciju”. Tie, kuri iebilst, uzskata, ka sankcijas iznīcinās Krievijas ekonomiku. Viņi baidās no kodolkara un nedomā, ka cilvēku nogalināšanu jebkad var attaisnot. Kopumā pretkara krievi izjūt šoku, postījumu un depresiju.

Turpretim atbalstītāji uzskata, ka Krievijas ekonomika spēs tikt galā ar sankcijām un galu galā tām nebūs lielas ietekmes uz cilvēku dzīvi. Viņi domā, ka V. Putina mājieni par kodolieroču izmantošanu ir vienkārši radīti, lai novērstu NATO iesaistīšanos, un plašāks karš netiks izraisīts. Visbeidzot, viņi mēdz pozicionēt, ka Krievijas armijas nāves gadījumu un materiālo zaudējumu skaitu ir krietni mazāks. Viņi emocionāli norobežojas no pašreizējiem notikumiem un apgalvo, ka karš bija "neizbēgams", apgalvojot, ka, ja Krievija nebūtu uzbrukusi, tā pati būtu bijusi agresijas mērķis. Bieži, it īpaši, ja viņiem ir šaubās, cilvēki atsaucas uz domu, ka “notiekošais nav patiesība”, “tas ir propagandas karš” un “mēs nevaram zināt, kas tur notiek patiesībā”.

Visbeidzot, atbalsts Krievijas iebrukumam nav stabils — tas laika gaitā mainās. Neatkarīgais pētījums, ko Maskavā veica Alekseja Navaļnija organizācija, parādīja, ka nedēļas laikā no 25.februāra līdz 3.martam palielinājās to cilvēku skaits, kuri vainoja Krieviju konfliktā un uzskatīja, ka Krievija ir agresors. Tāpat arī palielinājās to cilvēku skaits, kuri pieļāva Krievijas ekonomikas sabrukumu, un tie, kuri uzskatīja, ka konfliktējošām pusēm nekavējoties jāpārtrauc visas militārās operācijas un jāsāk miera sarunas.

Lai arī, par ko liecinātu aptaujas par diktatora V. Putina agresiju pret Ukrainu, cilvēku entuziasms ir ievērojami zemāks, nekā 2014. gadā, kad V. Putins īstenoja Krimas aneksiju, ko atbalstīja 91%. Jāatzīmē, ka par spīti jauniem likumiem un pretkara protestos Krievijā aizturēti 13 000 cilvēku, un krievi joprojām turpina piedalīties pretkara mītiņos.

Tomēr ir iespējami divi scenāriji. Pirmais – pieaugošā neapmierinātība ar ekonomikas lejupslīdi un izpratne, ka “īpašās operācijas” rezultātā ir liels bojāgājušo skaits, var novest pie režīma maiņas. Tas gan prasīs kādu laiku. Otrs scenārijs ir pesimistiskāks – “aizsardzības konsolidācija”, atkāpšanās uz “labāk tīkamām patiesībām”, kopā ar starptautisko izolāciju un pieaugošo naidīgumu pret Krieviju nostiprinās aizvainojuma un noliegšanas jūtas. Tie, kuri būs mazāk lojāli režīmam, būs spiesti pamest valsti vai saskarsies ar represijām, un Krievija atgriezīsies pagātnē Padomju Savienības sliktākajos laikos. Tiesa – jāapsver ir abas iespējas.

Dalies ar šo ziņu