Ukrainas valdības amatpersonas aizvadītajās sarunās ar Krievijas pusi novērojušas agresora pozīciju mīkstināšanos, kas varētu liecināt par iespējamiem kompromisiem. Tiesa šāda pozīcijas maiņa Krievijā nav uzskatāma par centieniem meklēt kara noregulējumu, bet gan drīzāk mērķēta laika iegūšanai savu spēku pārgrupēšanai.
Ukrainas prezidenta biroja pārstāvis Oleksijs Arestovičs izvirzījis divus iespējamos termiņus, kuros varētu panākt vienošanos par mieru. Saskaņā ar optimistisko variantu, to varētu panākt 1–2 nedēļu laikā [līdz marta beigām], bet, saskaņā ar pesimistisko variantu, līdz maijam.
No vienas puses, Kijeva, reaģējot uz jau aizvadītajām sarunām ar Krievijas pusi, ir publiski demonstrējusi zināmu optimismu.
Ukrainas valdības pārstāvji atzinuši, ka Krievija ultimātu valodas vietā nu jau demonstrē konstruktīvismu un gatavību kompromisiem.
Zīmīgi, ka Ukrainas delegācijai ir pievienojies tieslietu ministrs Deniss Maļuska, kas varētu liecināt, ka sarunas iegūst lielāku konkrētību, tostarp, iespējams, tiek runāts par vienošanās atbilstību vai neatbilstību Ukrainas konstitūcijai un likumdošanai kopumā.
Vienlaikus, Kijeva apzinās, ka karš un miera sarunas var ieilgt. Par to liecina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vēršanās pie parlamenta ar lūgumu pagarināt kara stāvokli vēl uz 30 dienām.
Ukraina, tāpat kā Rietumu pasaule, ir novērojusi, ka Krievijas politiskā un militārā vadībā, saskaroties ar Ukrainas pretošanos, veic savu bruņoto spēku pārgrupēšanos, mēģina saprast un pārvērtēt līdzšinējās kļūdas, pievelk rezerves, maina taktiku, cenšoties vervēt karam Ukrainā kaujiniekus no citiem reģioniem.
Iepriekš minētais liecina, ka Krievija demonstrē gatavību karot Ukrainā ilgstoši.