Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks ir aicinājis NATO partnerus skaidrot Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam, ka viņa pašreizējais iebrukums Ukrainā nevar beigties ar uzvaru, bet tikai ar dārgu sakāvi, laikrakstam "Newsweek" sacīja A. Pabriks.
Igaunijā notikušajā Lennarta Meri konferencē A. Pabriks sacīja, ka V. Putins vēlas atjaunot Padomju Savienību, un viņam ar spēku jāparāda, ka tas nav iespējams.
"Jautājums ir, kā Krievija zaudēs," A. Pabriks sacīja par notiekošo karu, kurā Krievijas karaspēks atkal lielā mērā ir apstājies. Maskavas uzbrukums Kijivai martā cieta neveiksmi un tagad arī tās centieni ieņemt Ukrainas austrumkrasta provinci, šķiet, ir apdraudēti.
Ukrainas negaidītie panākumi kaujas laukā ir aizsākuši sarunas par to, kas varētu būt Kijivas uzvara. Krievi cīnās austrumu virzienā, un Ukrainas līderi tagad ierosina, ka viņi varētu censties atgūt Krimas un Donbasa apgabalus, ko Krievija okupēja jau 2014. gadā.
Daži prominenti Eiropas politiķi, piemēram, Francijas prezidents Emanuels Makrons un Vācijas kanclers Olafs Šolcs par prioritāti izvirza aicinājumus noslēgt pamieru, lai gan ukraiņi to ir noraidījuši, jo tagad nav īstais laiks samierināties ar neizdevīgu mieru.
Jautāts, vai Rietumiem būtu jāmeklē V. Putinam izeja, lai izbeigtu kaujas, vai arī veids, kā palīdzēt Kremlim "saglabāt seju", A. Pabriks atbildēja: "Tās nav mūsu rūpes, taču mums nav nepieciešams pazemot krievus."
"Ja viņš ir cīņas mākslas cīkstonis, viņam jāprot zaudēt," A. Pabriks teica par Putinu. "Tā ir viņa problēma. Tā nav mūsu problēma. Ja tu izdari noziegumu, kāpēc mums būtu jāpalīdz tev glābt seju? Tu esi noziedznieks, tu atvainojies, tu paklanies.”
Šajā nedēļas nogalē Igaunijas ārlietu ministre Eva Marija Līmetsa žurnālam "Newsweek" sacīja, ka karam jāatstāj Krieviju tik vāju, lai tā nevarētu turpināt apdraudēt savus kaimiņus. Arī A. Pabriks sacīja, ka Rietumiem ir jāizmanto šī iespēja atrisināt ieilgušo problēmu ar Krieviju.
A. Pabriks skaidroja, ka Krievijai ir jāstrādā pie sevis, jāveido savu ekonomiku, jādarbojas ar saviem cilvēkiem un nevajag vairs skatīties uz ārzemēm.
Padomju simbolika ir iesakņojusies V. Putina revanšistiskajā, imperiālistiskajā, oligarhiskajā kleptokrātijā, kurā viņš un viņa palīgi var brīvi uzkrāt milzīgu bagātību, vienlaikus apspiežot iekšējās prodemokrātiskās domstarpības.
Pēdējos gados Krievija ir uzsākusi militāras operācijas Čečenijā, Gruzijā, Sīrijā un Ukrainā, cenšoties atjaunot savu ietekmi pasaulē. Maskava ir vēl vairāk pietuvinājusi Baltkrieviju un tās diktatoru Aleksandru Lukašenko, kā arī veicinājusi separātismu Moldovā.
Ukraina ieņem īpašu vietu Krievijas imperiālajā iztēlē kā Kijivas Krievzemes civilizācijas dzimtene, kuru Ukraina, Baltkrievija un Krievija uzskata par savu kultūras senci. Vēl nesenā pagātnē Ukraina bija PSRS maizes klēts un nozīmīgs ekonomikas centrs. Ukrainas tanki un karaspēks cīnījās arī Sarkanās armijas priekšgalā, kas Otrajā pasaules karā iznīcināja nacistisko Vāciju.
V. Putins savu iebrukumu skaidro kā vēsturisku traumu sašķeltas nācijas atjaunošanai, taču viņa karaspēka pastrādātās zvērības atspēko Krievijas apgalvojumus par brālību ar Ukrainas tautiešiem.
Krievija savu agresiju Ukrainā aizvien biežāk skaidro kā karu pret NATO, un šis pravietojums piepildās pats no sevis, ņemot vērā, ka Maskavas jaunākais iebrukums ir izraisījis seismisku politisku un militāru pārkārtošanos Eiropā un Ziemeļamerikā.
NATO un ES ir apvienojušās ap Ukrainu un tagad sniedz ievērojamu militāru atbalstu, lai palīdzētu tās aizsardzībai, savukārt NATO ir tuvu tam, lai papildinātu savas rindas ar Somiju un Zviedriju.
Ir notikušas asas debates par to, kādi ieroči būtu jānosūta Ukrainai un kādi būtu jāsaglabā, lai neprovocētu Krieviju. Sākotnēji lielākā daļa piegāžu tika raksturotas kā "aizsardzības" - munīcija, kājnieku ieroči un plecā palaižamie prettanku un pretgaisa ieroči.
Okupācijai turpinoties, Rietumu partneri sāka sūtīt nozīmīgākus un "uzbrūkošākus" ieročus, piemēram, helikopterus, pretgaisa sistēmas, pretkuģu raķetes, bezpilota lidaparātus, artilēriju, tankus un citu bruņoto tehniku.
Latvija, tāpat kā Igaunija, ir atvēlējusi aptuveni trešdaļu sava ikgadējā aizsardzības budžeta, lai militāri atbalstītu Ukrainu. "Ja visi palīdzētu tāpat kā mēs, viss būtu pavisam citādi," sacīja A. Pabriks.
Eiropas Savienības atbalsts Ukrainai ir saistīts ar daudzām iekšējām nesaskaņām. Dalībvalstis ir strīdējušās par to, kādas sankcijas ir piemērotas, kādi ieroči būtu jānosūta Ukrainai, kādai būtu jāizskatās Rietumu plašākai stratēģijai un vai NATO un ES būtu jāpaplašina, iekļaujot jaunas dalībvalstis, tostarp Ukrainu.
Vācija ir kritizēta par šķietamo vilcināšanos visās frontēs, lai gan Vācijas līderi norāda, ka valsts vēsturiskais pavērsiens no Krievijas un lielāki militārie izdevumi ir tieša reakcija uz Maskavas iebrukumu.
Baltijas valstīs neapmierinātība ir vēl dziļāka. Austrumu flangā esošās valstis jau sen ir brīdinājušas savus rietumu partnerus, ka Krievijai nevar uzticēties un uzskata, ka viņu brīdinājumi tika ignorēti peļņas labā.
"No vienas puses, vācieši vienmēr ir bijuši Baltijas reģiona daļa. Viņi mūs vienmēr ir atstājuši novārtā, jo slēpās - šis ir svarīgs atslēgas vārds - aiz savas Otrā pasaules kara vēstures, sakot: "Mēs nevaram to darīt ar krieviem, jo mēs esam tik ļoti vainīgi. Bet, protams, mēs to varam darīt ar ukraiņiem.""
"Mēs vēlamies reālu rīcību," piebilda aizsardzības ministrs, atzīmējot – tostarp militāru pastiprinājumu un atteikšanos no NATO "buferzonas" koncepcijas, saskaņā ar kuru nelieli militārie spēki un teritorija Baltijas valstīs kara gadījumā tiktu upurēta Krievijas bruņoto spēku izvilināšanai no viņu valsts teritorijas.
"Es saprotu, ka vācieši patiešām ir panākuši milzīgu progresu," sacīja A. Pabriks. "Bet mums tas ir vajadzīgs ātri. Mums ir nepieciešama dziļāka izpratne un mums ir nepieciešams, lai šo pārmaiņu saknes patiešām iesakņotos un kļūtu pietiekami dziļas. Šobrīd tās nav pietiekami dziļas."
Ukrainas dalība ES ir viena no jomām, kur Vācija var sākt atgūt uzticību, ko tā ir zaudējusi Latvijā. Kijiva pašlaik gaida, kad Eiropas Komisija publicēs savu atzinumu par to, vai Ukrainai būtu jāpiešķir ES kandidātvalsts statuss, kas ir galvenais solis garajā un grūtajā ceļā uz pilntiesīgu dalību.
"Šeit vācieši nedrīkst spēlēt spēles, viņiem tas ir jāatbalsta," sacīja A. Pabriks. "Ir jāpieņem, ka mēs vēlamies, lai Ukraina iestājas. Mēs vēlamies to reformēt, mēs to darīsim un mēs esam gatavi to darīt."
Ne visi ir ar to vienisprātis. Piemēram, Austrijas ārlietu ministrs Aleksandrs Šallenbergs ir izteicis pieņēmumu, ka Ukrainas pievienošanās varētu vājināt bloku.
Citi ir noraidījuši prezidenta Volodimira Zelenska atkārtoto aicinājumu uz "paātrinātu" dalību. E. Makrons, piemēram, šonedēļ sacīja, ka Ukrainas pievienošanās varētu prasīt "gadu desmitus".
Vācija lielākoties ir paudusi atbalstu, lai gan arī tā iebilst pret paātrinātu dalību.
Piemēram, ārlietu ministre Annalena Bērboka šonedēļ vizītes laikā Kijivā sacīja: "Es esmu pārliecināta, ka Komisijas priekšsēdētājs atradīs labu veidu, kā mēs varam bruģēt ceļu ES iekšējai padziļināšanai."
"Mēs esam maza valsts. Var būt morāla autoritāte, bet mums nav stingras varas, lai to darītu ES. Es ceru, ka ziemeļvalstis, Polija, būs ar mums. Mums ir nepieciešams, lai viņi Berlīnē un Parīzē saprastu, kā viņiem būtu jārīkojas," skaidroja Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks.
