Uzbrukums Kerčas šauruma tiltam kopā ar nesenajām Krievijas militārajām neveiksmēm un daļēju mobilizāciju rada tiešu kritiku Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam un Kremlim no Krievijas prokara nacionālistu kopienas puses. Daži militārie blogeri, kuri pārstāv un uzrunā šo kopienu "Telegram", kritizēja Putina un Kremļa nespēju atklāti risināt svarīgus notikumus, ziņo ASV Kara izpētes institūts (Institute for the Study of War, ISW).
Citi atzīmēja, ka Putins konsekventi nav risinājis tādus incidentus kā kreisera "Moskva" nogrimšana vai "Azov" kaujinieku gūstekņu apmaiņa, kurus Kremlis kopš Mariupoles kaujas ir konsekventi demonizējis. Daži blogeri norādīja, ka Putinam ir jāreaģē uz sprādzienu uz Kerčas šauruma tilta, lai viņa klusēšana netiktu uztverta kā "vājums." Blogeri, kuri nekritizēja Putinu, tā vietā kritizēja Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieka Dmitrija Medvedeva klusēšanu pēc sprādziena pēc tam, kad viņš bija vairākkārt publiski paziņojis, ka uzbrukums Krimas tiltam ir Krievijas "sarkanā līnija." Tieša Putina kritika no šīs sabiedrības puses ir gandrīz bezprecedenta gadījums. Blogeri un citi nacionālistiski noskaņoti cilvēki turpina paust pārliecinošu atbalstu Putina mērķiem Ukrainā un līdz šim par neveiksmēmvainoja Krievijas militāro komandu vai Krievijas Aizsardzības ministriju.
Šāda kritika no prokara nometnes puses var liecināt par pieaugošām šaubām par Putina spēju sasniegt solīto mērķi - "denacificēt" Ukrainu. Putina 24. februārī uzsāktās invazijas mērķi dziļi rezonēja nacionālistu kopienā, kas stingri atbalsta ideoloģiju par Krievijas vēsturisko un kultūras pārākumu un tiesībām uz kontroli pār bijušās Padomju Savienības un Krievijas impērijas teritorijām. Tomēr nesenās militārās neveiksmes ir likušas dažiem blogeriem paust bažas par Putina uzticību šai ideoloģijai.
Militāro blogeru neapmierinātība ar Putina nespēju panākt savu "sarkano līniju" ievērošanu sakņojas viņa nespējā pienācīgi noteikt informatīvos nosacījumus pirms pilnvērtīgā iebrukuma Ukrainā. Putins pirms iebrukuma bija definējis "sarkanās līnijas" kā NATO paplašināšanos un stratēģisko ieroču sistēmu, tostarp kodolieročus spējīgu sistēmu, piegādi Ukrainai, bet kopš iebrukuma sākuma viņš šīs "sarkanās līnijas" nav publiski koriģējis. Tādējādi blogeri ir pieķērušies Medvedeva deklarētajām "sarkanajām līnijām", kuras Putins nav publiski apstiprinājis, nemaz nerunājot par to, lai tās īstenotu. Kremlis jau no paša sākuma ir atstājis neskaidrības attiecībā uz savu redzējumu par karu, un šis fakts var apdraudēt tā turpmāku atbalstu to cilvēku vidū, kuriem ir svarīgi visekstrēmākie un grandiozākie mērķi.
Citi Krievijas nacionālisti, propagandisti un pilnvarotās amatpersonas vaino drošības dienestus un Krievijas Aizsardzības ministriju, un šī parādība ilgtermiņā var apdraudēt Putina režīmu. "Komsomolkaja Pravda" žurnālists un Krievijas rezerves pulkvedis Viktors Baraņecs atbildību par sprādzienu uz Kerčas šauruma tilta uzlika Krievijas drošības dienestiem, kurus viņš nosauca par "nodevējiem." V. Baraņeca izteikumi izraisīja blogeru kritikas vilni, daži pat apsūdzēja viņu par cenzūras propagandēšanu blogeru vidū un saistību ar ārvalstu aģentiem. Krievijas propagandists Vladimirs Solovjovs atklāti apsūdzēja Krievijas Aizsardzības ministriju, ka tā tikai publicē bezjēdzīgus paziņojumus, nevis reāli atgūst iniciatīvu kaujas laukā." Iespējams, ka Kremlis divkāršo zināmo blogeru nepatiku pret Krievijas Aizsardzības ministriju, lai izmantotu tās militāro vadību kā grēkāžus par savām militārajām neveiksmēm.
Mainās arī priekšstats par kara trajektoriju un Ukrainas iespējām, jo krievi piedzīvo nepatīkamu atmodu. Krievijas avoti ir atzinuši, ka Ukrainas dienvidu pretuzbrukums rada būtiskus draudus Krievijas spēkiem visā Ukrainas dienvidu daļā. Šī atziņa ir būtiska novirze no līdzšinējā propagandistu, blogeru un Krievijas Aizsardzības ministrijas mēnešiem ilgi pasniegtā naratīva, ka Ukrainas pretuzbrukums Hersonas apgabalā nav iespējams vai ir izgāzies. Krievijas avoti maina alibi, apgalvojot, ka ukraiņi nespētu gūt panākumus bez NATO tiešas iesaistīšanās, veicinot naratīvu, ka Krievija cīnās pret spēcīgo Rietumu bloku, nevis it kā vājo Ukrainu. No atklātajos avotos pieejamās informācijas nav skaidrs, kā šādi attaisnojumi ietekmē vietējo auditoriju, taču pēkšņas atkāpes no mēnešiem ilgajiem paziņojumiem par Ukrainas nespēju virzīties uz dienvidiem var izraisīt zināmas bažas Krievijas sabiedrībā, kas jau tā ir pārņemta ar mobilizācijas bažām.
Informatīvajā telpā izskanējušās Krievijas balsis pieprasa, lai Krievijas bruņotie spēki atriebjas par Kerčas šauruma tilta sprādzienu, atgūstot iniciatīvu kaujas laukā un atsākot raķešu kampaņu pret Ukrainas infrastruktūru. Solovjovs citēja Vladimira Ļeņina izteikumu, ka "karš ir jākārto pa īstam vai arī tas nav jākārto vispār", un aicināja sākt masveida triecienu kampaņu pret Ukrainas kritisko infrastruktūru. Militārie blogeri un pilnvarotās amatpersonas pievienojās Solovjova izteikumiem, norādot uz savām bažām par atkārtotu uzbrukumu Krimas tiltam.
Iespējams, ka Putins mēģinās risināt vai novērst šo kritiku 10. oktobrī plānotās tikšanās laikā ar Krievijas Drošības padomi. Informatīvajā telpā ietvertā informācija par steidzamu pārmaiņu nepieciešamību Kremlī var radīt draudus Putinam, ja viņš nespēs veikt nepieciešamās pārmaiņas, lai būtiski mainītu kara trajektoriju.
Putins turpina mainīt savus augstākos militāros komandierus, visticamāk, lai novirzītu vainu no sevis un atjaunotu entuziasmu ekstrēmistu, kas atbalsta karu, vidū. Kremlis 8. oktobrī paziņoja, ka armijas ģenerālis Sergejs Surovikins ir uzņēmies visas "īpašās militārās operācijas", kā Putins dēvē savu notiekošo iebrukumu Ukrainā, vadību. "Telegram" kanālā, kas saistīts ar Jevgeņija Prigožina kontrolēto privāto militāro kompāniju "Wagner Group", tika izteiktas spekulācijas, ka sekos vēl citas pārmaiņas. Kanāls apgalvoja, ka Kerčas tilta incidenta dēļ Kremlis nākamnedēļ plāno nomainīt arī aizsardzības ministru Sergeju Šoigu un Ģenerālštāba priekšnieku armijas ģenerāli Valēriju Gerasimovu. Tas, nesniedzot nekādus pierādījumus, piebilda, ka Šoigu vietā stāsies Tulas apgabala gubernators Aleksejs Djumins un Gerasimova vietā ģenerālštāba priekšnieka vietnieks ģenerālleitnants Aleksandrs Matovņikovs.
Krievijas prokara nacionālistu kopiena Surovikina iecelšanu amatā sagaidīja ar iracionālu sajūsmu. Dažiem militārajiem blogeriem šķita, ka Surovikina iecelšana amatā liecina par to, ka Putins beidzot izveido vienotu štābu, kas kontrolē visu militāro operāciju, un ka Surovikinam varētu būt lielākas pilnvaras pat nekā Krievijas Ģenerālštāba priekšniekam. Šajos komentāros Surovikina iecelšana tiek attēlota kā turpinājums tam, ko viņi uzskata par Putina uzticības zaudēšanu Krievijas Aizsardzības ministrijai un Ģenerālštābam un pievēršanos viņiem vēlamajam totālākajam un brutālākajam vadības un kara stilam. Šīs reakcijas ir dīvainas, ņemot vērā, ka Surovikins ir tradicionāls Krievijas ģenerālis, kurš, kā ziņots, kopš jūlija vada Krievijas operācijas Ukrainas dienvidos. Viņš šajā amatā diez vai ir apveltīts ar slavu, jo Krievijas spēki tur nav guvuši vērā ņemamus panākumus un faktiski viņa vadībā cietuši lielus zaudējumus Hersonas rietumos.
Kara atbalstītāji paļaujas uz pārliecību, ka ar Surovikina "stingrību" pietiks, lai mainītu kara trajektoriju. Uzskats, ka Surovikins ir "stingrāks" nekā viņa priekšgājējs armijas ģenerālis Aleksandrs Dvorņikovs vai kāds cits no Krievijas augstākajiem komandieriem, ir dīvains. Dvorņikovs, tāpat kā Surovikins un visi pārējie Krievijas militāro apgabalu komandieri, ieņēma vadošus amatus Sīrijā, kur cīnījās ārkārtīgi brutāli. Dvorņikovs kļuva pazīstams kā "Sīrijas miesnieks" par nežēlību, ar kādu viņa vadītie Krievijas spēki karoja. Militārie blogeri līdzīgi slavēja arī Dvorņikova iecelšanu Krievijas karaspēka komandiera amatā Ukrainā, ko viņi, šķiet, ir aizmirsuši. Jebkāda brutalitātes ierobežošana, ar kādu Krievijas karaspēks ir karojis Ukrainā, ir izrietējusi vai nu no Putina lēmumiem, vai no Krievijas iespējām piemītošiem ierobežojumiem - nevis no iepriekš komandējošo Krievijas ģenerāļu maiguma.
Turklāt "stingrība", ko tik ļoti mīl karu atbalstošā sabiedrība, ir padomju laika personības iezīme, kas radusies padomju pilsoņu un jo īpaši militārpersonu nežēlības rezultātā. Tā rada bailes padotajiem, kas kavē godīgu ziņošanu par problēmām vai neveiksmēm, veicina melus un vainas novelšanu un rada tādu robotizētu pieeju pavēļu izpildei, kas līdz šim ir veicinājusi Krievijas neveiksmes Ukrainā. Ja Surovikins patiešām ir vēl toksiskāks līderis nekā viņa priekšgājēji, viņš tikai saasinās Krievijas militārās problēmas.
Prigožins sniedza intervijas, kas, šķiet, apstiprina Rietumu un Krievijas iekšējās informācijas ziņojumus par Kremļa sadrumstalotību un iespējamām tīrīšanām. Prigožins, atbildot uz paziņojumu, veltīja slavinošus vārdus Surovikinam. 1991. gada augusta apvērsuma laikā viņš atgādināja, ka Surovikins bija ielēcis savā tankā un "meties glābt savu valsti". Šis apvērsums notika, kad grupa stingrās līnijas piekritēju centās pārņemt varu no Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova, lai neļautu viņam spert nākamo soli Padomju Savienības sadalīšanas virzienā. Maskavā ielās izgāja protestētāji, atbalstot Gorbačovu un viņa politiku, un Surovikins centās tos apspiest. Viņa pakļautībā esošās vienības tolaik nogalināja trīs civiliedzīvotājus. Prigožins atzīmēja, ka Surovikinam 1991. gadā bija taisnība, cenšoties saglabāt Padomju Savienību, un ka pats Prigožins kopā ar citiem, kurus maldināja Rietumu solījumi, bija nostājies nepareizajā pusē. Prigožins piebilda, ka daudzi, kas arī bija maldinājušies, nav spējuši ieraudzīt gaismu, kā to izdarījis viņš, drūmi atzīmējot, ka tie, kas sagrāva Padomju Savienību, joprojām ir dzīvi un labi jūtami Krievijā.
Putins nespēj izdarīt vienu lietu, ko pieprasa viņa stingrās līnijas vēlētāji - uzvarēt karā. Vecāko komandieru pārbīdīšana neatrisinās sistēmiskās problēmas, kas kopš iebrukuma sākuma ir kavējušas Krievijas operācijas, loģistiku, aizsardzības rūpniecību un mobilizāciju. Grēkāži var novirzīt kritiku no Putina tikai uz laiku.
Eskalācija, proti, konvencionāla vai kodolieroču, nevar atrisināt Putina problēmas. Ja Krievijas spēki spēs paplašināt savus uzbrukumus Ukrainas apdzīvotām vietām vai kritiskajai infrastruktūrai vai ja Putins būs gatavs izmantot taktiskos kodolieročus pret Ukrainu, viņš var tikai cerēt, ka tādējādi uz kādu laiku apturēs Ukrainas pretuzbrukumus. Šādi uzbrukumi neļaus viņa spēkiem iekarot Ukrainu un sasniegt mērķus, ko pieprasa galējie prokara Krievijas nacionālisti. Tas var izraisīt Rietumu atbildes reakciju.
