Viedoklis: Lukašenko neiesaistās Krievijas karā Ukrainā, jo baidās zaudēt atlikušās varas paliekas

Ik pa laikam izskan informācija par uzbrukuma draudiem Ukrainai no Baltkrievijas puses, tāpat kā par slēptu mobilizāciju Baltkrievijā. Kāda informācija par valsts potenciālo iesaisti karā Ukrainā ir Jūsu rīcībā? Kas notiktu gadījumā, ja Lukašenko režīms izlems šajā karā iet kopā ar Krieviju?

Arī mēs saņemam līdzīgus ziņojumus par Krievijas armijas nostiprināšanos Baltkrievijā – nesen valstī esot ieradušies līdz pat 9000 krievu karavīru, kopā ar vairākiem simtiem bruņotās tehnikas vienību. Nesen bija arī informācija, ka krievu armijas reģionālā grupa Baltkrievijā tiks paplašināta, un tajā uz sauszemes būs arī aptuveni 70 000 baltkrievu karavīru.

Tāpat saņemam informāciju par it kā slēpto mobilizāciju Baltkrievijā, kas nav mobilizācija klasiskajā izpratnē, bet bruņotie spēki to sauc par militāro rezervju apzināšanu, lai noskaidrotu esošo situāciju.

Kas attiecas uz speciālo uzdevumu brigādēm, kopumā trijām, ir ziņas, ka tās ir nodrošinātas tā, kā tas būtu kara laikā, jo miera laikos to nodrošinājums un vietu aizpilde parasti ir ap 60 procentiem.

Tajā pašā laikā mēs apzināmies, ka Baltkrievijas armija ir daļa no valsts sabiedrības, un sabiedrība ir pret šo karu Ukrainā, īpaši pret baltkrievu iesaistīšanos karā. Atšķirībā no Krievijas, Baltkrievija ir vairāk kompakta, monolītāka valsts, tai nav tik lielu ģeogrāfisko un nacionālo atšķirību, nav arī tik lielas sociālās un ekonomiskās sadrumstalotības, kā tas ir Krievijā. Tā kā lielākā daļa iedzīvotāju ir pret karu Ukrainā, esmu pārliecināts, ka arī vairums Baltkrievijas bruņoto spēku karavīru domā līdzīgi. Tas nozīmē – ja būtu pavēle doties kaujā, to varētu arī nepildīt. Zinām, ka daudzi gatavi izvairīties no mobilizācijas, tāpēc ceru, ka viņi atteiksies karot ar ukraiņiem, ja viņi tiks sūtīti karā.

Ukraiņi izteikušies, ja baltkrievi ienāks viņu valstī, vienmēr ir iespēja padoties un pāriet karot pretējā pusē. Vai ir iespēja, ka Ukrainā baltkrievu vidū tomēr varētu būt bojāgājušo, jo viņi norādījuši, ka pret baltkrieviem, tāpat kā pret krieviem, nekādas žēlastības nebūs?

Ukraiņi cīnās uz savas zemes par savu valsti, redzam, cik viņi ir efektīvi pretuzbrukumos Krievijas armijai. Šī nebūtu vienīga opcija, kā arī baltkrievi varētu kļūt par šī kara upuriem. Baltkrievijas armijai tiek atgādināts – ja Krievija izmantos Baltkrievijas teritoriju, lai uzbruktu Ukrainai, tad tam var būt sekas no Ukrainas. Tas var ietekmēt gan Baltkrievijas infrastruktūru, gan militāros objektus, gan civiliedzīvotājus, kas krieviem palīdzējuši šos uzbrukumus veikt. Un šāds scenārijs potenciāli var notikt pat tad, ja baltkrievi nešķērso Ukrainas robežu. Mēs tomēr apzināmies - šis ir karš, un ukraiņi vienkārši nesēdēs un negaidīs, kad baltkrievi brīvi ienāks viņu valstī, uz viņiem noteikti šaus.

Ja tā notiktu un Baltkrievija tomēr iesaistītos karā, tad šis būtu nepatīkams pagrieziena punkts, kas atstātu lielu ietekmi uz līdzšinējām attiecībām ar Ukrainu un abu valstu cilvēkiem.

Ko pēc Jūsu domām Aleksandra Lukašenko režīms darīs? Jo no vienas puses viņš apzinās, ka nevar pilnībā uzticēties bruņotajos spēkos dienošajiem karavīriem – nav izslēgts, ka, iedodot viņiem ieročus, viņi var sacelties un apšaut komandierus, pēcāk pievienojoties Ukrainas bruņotajiem spēkiem. No otras puses – Vladimira Putina režīms uz A. Lukašenko izdara lielu spiedienu, nemitīgi sakot, ka Baltkrievijai ir jāpievienojas. Zinām arī, ka baltkrievi jau iztukšojuši savas militārās rezerves, nododot tās Krievijai. Kas varētu būt tas pagrieziena punkts, kas Baltkrievijas režīmam vairs nebūs nekādas manevra iespējas starp šiem diviem faktoriem?

Pirmkārt, uzskatu, ka A. Lukašenko ir ļoti “anti-ukrainisks” jeb pret Ukrainu vērsts. Nav tā, ka viņš karā negrib iesaistīties tāpēc, ka viņam būtu žēl Ukrainas iedzīvotājus.

…Droši vien tāpēc, ka viņam bail no pašas Baltkrievijas iedzīvotājiem?

Tieši tā, un tā ir liela atšķirība! Viņš to darītu, ja būtu pārliecināts, ka tā dēļ sabiedrība nevērsīsies pret viņu pašu. Ja viņš būtu drošs, tad baltkrievi noteikti pievienotos krieviem šajā karā Ukrainā, taču viņam ir bail pazaudēt esošo varu šāda lēmuma dēļ. Tāpēc, kad runājam par Kremļa spiedienu, tas vērsts tieši uz viņa bailēm zaudēt varu valstī.

Ir grūti teikt, kā situācija attīstīsies tālāk, taču redzams, ka Krieviju pārņem arvien lielāks izmisums. To, ka oriģinālais plāns neīstenosies, viņi saprata jau martā, aprīlī, kad krieviem bija jāatkāpjas no Kijivas. Tas krieviem bija arī liels pazemojums. Par spīti zaudējumiem diemžēl kara beigas tik drīz nav gaidāmas. Redzam, ka krievi pielāgojas situācijai, pēdējā laikā, piemēram, izmanto dronus – kamikadzes, iznīcinot Ukrainas infrastruktūru. Taču arī ukraiņu spēks aug – gan militārais, gan cita veida, un krievi to var gribēt izpostīt, veicot iebrukumus no dažādām pusēm.  Līdz ar to Krievija var turpināt izdarīt pastāvīgu spiedienu uz Baltkrieviju, liekot tai pieņemt šādu lēmumu.

Kāds šobrīd ir noskaņojums Baltkrievijas armijā, ko domā karavīri un potenciālie karavīri? Vai viņi ir gatavi iesaistīties, ja viņi tiek iesaukti armijā?

Cilvēki redz šo gatavošanos. Kas attiecas uz noskaņojumu armijā, šī sistēma nav diez ko caurspīdīga, tāpēc nav iespējams to pilnībā uzzināt, aptaujājot karavīrus.

Bet pieļauju, ka Jums ir kādi kontakti Baltkrievijas armijā?

Jā, mums ir. Taču, kad tiktu saņemta reāla pavēle iet kaujā, šie dalībnieki, iespējams, tiktu maskēti. Piemēram, liktu tiem sakāpt mašīnās un pēc brīža jau viņi attaptos, kad šķērsota Ukrainas robeža. Tas ir neparedzami, tāpēc mēģinām ievākt pēc iespējas vairāk informācijas no bruņotajiem spēkiem, lai uzzinātu noskaņojumu un attieksmi pret šo karu. Komunicējam arī ar Ukrainas pusi par šiem jautājumiem.

Vai Baltkrievijas opozīcija var novērst šādu Baltkrievijas sabiedrībai draudīgu scenāriju, liekot piedalīties karā Ukrainā, varbūt mēģinot gāzt pastāvošo A. Lukašenko režīmu, pirms tas ir devis pavēli iesaistīties karā? Jo 2020. gadā revolūcija bija samērā mierīga, redzējām, kā tas notika – Svjatlana Cihanovska bija spiesta pamest valsti, kamēr citi opozīcijas pārstāvji tika arestēti un spīdzināti, vēl daudziem iedzīvotājiem no valsts bija jābēg. Izskanējis, ka gāzt pastāvošo varu mierīgā ceļā vairs nav iespējams, varbūt laiks mēģināt to darīt citādi?

2020. gadā Baltkrievijas sabiedrība bija grūtā situācijā, jo A. Lukašenko režīmu pilnībā atbalstīja Krievija – gan ekonomiski, gan finansiāli, gan politiski. Viņi arī draudēja, ka pie Baltkrievijas robežas izvietoti karavīri. Tikmēr baltkrieviem atbalsts no Rietumiem bija minimāls. Nopietnās ES sankcijas vēl nebija piemērotas, līdz brīdim, kad virs Baltkrievijas teritorijas tika pārtverta “Ryanair” lidmašīna, kas rezultējās ar nopietnām sankcijām no Eiropas Savienības puses. Tāpēc tolaik mēs no malas nesaņēmām tādu atbalstu, kādu būtu varējuši saņemt, lai atrisinātu situāciju. Toreiz ielās redzējām simtiem tūkstošus cilvēku, taču viņu skaits strauji saruka- daudzus apcietināja, simtiem tūkstošu cilvēku valsts bija jāpamet, un tā diemžēl bija sabiedrības aktīvākā daļa. Protams, arī daudzi joprojām Baltkrievijā dzīvojošie ir pret pastāvošo režīmu, bet tā ir tāda “klusā opozīcija” – viņi neriskē iziet ielās protestēt, jo zina, ka nokļūs cietumā. Sanāk riskēt ar visu un nokļūt cietumā, īsti neko nepanākot.

Tāpēc mums tagad jāgaida īstais brīdis, lai pārmaiņas varētu notikt. Piemēram, Ukrainā cilvēki un valsts ir ļoti vienota, bet Baltkrievijā valsts ir pilnībā atdalīta no iedzīvotājiem, cilvēki tiek izmantoti tikai valsts mērķu sasniegšanai. Ja, piemēram, baltkrieviem vajadzētu cīnīties pret ārēju spēku, tas būtu ļoti grūti, jo viņiem nav piekļuves ieročiem, līdzīgi arī citās jomās.

Lai arī A. Lukašenko apgalvo, ka Krievija ir Baltkrievijas vienīgais draugs un sabiedrotais, situācija ir tāda, ka Krievija ir mūsu ienaidnieks, jo tā negrib redzēt brīvu Baltkrievijas sabiedrību. Vladimirs Putins negrib redzēt baltkrievu tautu, tieši tāpat kā ukraiņu tautu. Viņš grib, lai visi runā krieviski.

Protams, ka mēs gribam, lai šī situācija ātrāk atrisinātos, bet mēs arī apzināmies esošo situāciju – daudzi ir apcietināti, pametuši valsti bailēs.

Tātad Jūs neredzat priekšnoteikumus vēl vienai revolūcijai?

Priekšnoteikumi pašlaik vēl nav, bet tas nenozīmē, ka tie drīz nevar iestāties. Tieši tāpat kā 2020. gadā, mēnesi pirms prezidenta vēlēšanās neviens īsti nevarēja paredzēt, ka būs lieli protesti, tie nāca kā pārsteigums cilvēkiem pašiem. Tas bija kā ķēdes reakcija. Es arī iepriekš domāju, ka baltkrievi ielās neizies, jo baidās no vardarbības, bet es pats tolaik biju Minskā un atceros – visi bija eiforiski un pārsteigti par notiekošo un paši par sevi.

Vai "vidējais" Baltkrievijas iedzīvotājs šobrīd būtu gatavs mierīgos protestus iemainīt pret ne tik mierīgiem? Vai cilvēki būtu gatavi ņemt rokās ieročus, ja vajadzētu?

Grūt teikt. Domāju, to mēs nepateiksim līdz brīdim, kad tas notiks, un kaut kādi notikumi noteikti briest. Pirmie protesti bija mierīgi, un Baltkrievijas valsts tos apkaroja ar spēku un vardarbību. Tāpēc mums bija jāsaprot, ka jāizmanto citi protesta veidi un pretošanās režīmam. Kad šī gada augustā tika pieņemts lēmums par Baltkrievijas pagaidu pārejas laika valdības jeb trimdas kabineta izveidošanu, tas bija skaidrs signāls – mums jābūt sagatavotiem, jo iepriekšējie scenāriji nestrādāja.

Kas bija impulss šādas trimdas valdības izveidei?

Tas bija karš Ukrainā. Tas demonstrēja, ka mums ir ne tikai iekšējā krīze, ko laika gaitā varētu kaut kā pārvarēt, akumulējot resursus un pretojoties režīmam, taču tagad mums ir īsts neatkarības apdraudējums – Krievijas karavīri, kas var šaut, uz ko vien grib. Redzot, kā viņi grib savā kontrolē pārņemt citu valsti, sapratām, ka jārīkojas.

Kas varētu būt tas impulss, lai Baltkrievijas sabiedrība nākotnē rīkotos?

Vēl pirms kara Baltkrievijas Drošības spēku asociācija, kas pazīstama arī kā BYPOL*, bija sagatavojusi “uzvaras plānu”, taču tagad to vajadzētu pielāgot esošajai situācijai. 200 000 cilvēku šo plānu ir parakstījuši, klusi gaida tālākās instrukcijas pareizajā brīdī, kad viss būs sagatavots. Tas ietver arī starptautisko atbalstu mūsu centieniem. Ukraiņi arī saņem palīdzību, lai cīnītos par savu neatkarību, baltkrievi pagaidām vēl nē.

Kāpēc starptautiskā sabiedrība līdz galam netic Baltkrievijas opozīcijas valdībai un neatbalsta to tā, kā Ukrainu?

Manuprāt, uzticība ir, taču mūsu pārejas valdība nav valsts. Šis ir jautājums par leģitimitāti un atzīšanu. Svjatlana Cihanovska ir atzīta kā nacionālā līdere, viņa uzvarēja vēlēšanās un pierādījusi, ka ir nav pametusi “skatuvi”, taču viņa šobrīd nereprezentē valsti.

Image

Tas nozīmē, ka nevaram parakstīt līgumus, ņemt aizņēmumus, dibināt armiju, jo tas nebūtu likumīgi. Līdz ar to nav šīs pilnīgās atzīšanas, jo A. Lukašenko vēl ir atlikusi starptautiskā leģitimitāte – viņš ir ANO, joprojām pieņem vēstniekus, nosūta Baltkrievijas vēstniekus uz citām valstīm, tiesa, ne uz Eiropas Savienību. Tāpēc mums vajag palīdzību.

Kas starptautiskajiem Rietumu partneriem būtu jādara?

Jāsniedz praktisks, materiāls un apmācību atbalsts brīvprātīgajiem cīnītājiem. Informācijas apmaiņa, lai saprastu NATO dalībvalstu nostāju. Ir labi piemēri, piemēram, Polijā un Vācija, kur tiek apmācīti Ukrainas karavīri, arī baltkrievu karavīri gribētu saņemt šādu apmācību. Turklāt atbalstam Baltkrievijas opozīcijas spēkiem nemaz nevajadzētu būt tik apjomīgam, kādu to saņem Ukraina, bet ir svarīgas apmācības.

Vai Jūs nebaida tas, ka daudzi Eiropas politiķi nesaredz Baltkrievijas valsti kā neatkarīgu. Piemēram, Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks intervijās ir norādījis, ka tagad nevaram, runāt par neatkarīgu Baltkrieviju, jo tā neoficiāli kļuvusi par neformālu Krievijas sastāvdaļu un V. Putina režīma piedēkli. Vai tā nav problēma, kāpēc Rietumi netic Baltkrievijai kā demokrātiskais valstij?

Pirmkārt, mēs arī sakām to pašu, ka Baltkrievija ir okupēta. Vispirms 2020. gadā to okupēja ar režīma viltotajiem prezidenta vēlēšanu rezultātiem, tagad pat ir dubulta okupācija, ieskaitot Krieviju. Diemžēl šajā laikā Baltkrievija zaudējusi lielu daļu savas suverenitātes un spēju pašai izlemt savu politiku. Pašlaik neatkarība ir apdraudēta, jo A. Lukašenko faktiski ir zaudējis kontroli pār aizsardzības un ārpolitiku, nacionālo, informācijas un cita veida drošību. Ja runājam par Baltkrievijas nākotnes izredzēm, jāuzdod jautājums – vai Eiropa var atļauties situāciju, kad Baltkrievija nav neatkarīga valsts – vai arī formāli it kā ir neatkarīga, taču patiesībā to kontrolē vai nu A. Lukašenko režīms, vai arī Kremlis. Tādā gadījumā tas būtu pastāvīgs apdraudējums daudziem – Ukrainai, Latvijai, Lietuvai, Igaunijai, Polijai, Čehijai, Slovākijai, faktiski visai Austrumeiropai.

Ja Ukraina uzvarēs karā pret Krieviju, vai ar to būs pietiekami, lai nodrošinātu un saglabātu mieru, ņemot vērā Baltkrievijā notiekošo? Uzskatu, ka šis karš Ukrainā nemaz nebūtu sākts bez A. Lukašenko ziņas un iesaistes, jo tagad krievi ukraiņiem var uzbrukt no trīs pusēm. Ja Lukašenko paliek pie varas, joprojām pastāvēs drošības riski.

Ko kaimiņvalstis, ieskaitot Latviju, var darīt, lai atbalstītu Baltkrievijas neatkarības atgūšanas centienus?

Pirmkārt, iekarot baltkrievu prātus un sirdis.

Vai latvieši, lietuvieši un igauņi to var izdarīt?

Jā, piemēram, pieņemot baltkrievus un neizstumjot viņus no savas valsts. Dažreiz dzirdam par šādiem gadījumiem, jo it kā jāceļ barjeras, lai pasargātu no propagandistiem un tādiem cilvēkiem, kuri pieder A. Lukašenko režīmam.

Taču mums nesen bija negatīva pieredze, kad no Baltkrievijas puses pāri Polijas, Latvijas un Lietuvas robežai tika stumti nelegālie migranti...

Saprotu, bet es nerunāju par šāda veida migrācijas krīzi, kas tika mākslīgi radīta, šis ir cits stāsts. Es runāju par Baltkrievijas pilsoņiem, kuriem šobrīd ir gandrīz neiespējami saņemt vīzas izceļošanai no valsts. Ir jāsamaksā apmēram 300 ASV dolāri, jāgaida vismaz septiņus mēnešus, un tad iespējams saņemt vīzu, kas derīga tikai 15 dienas, un tad vēl nav garantijas, vai to saņems.

Tāpēc uzskatu, ka vīzu piešķiršanas procesam būtu jābūt vienkāršotam, lai gadījumā, ja sāktos mobilizācija karam Ukrainā, cilvēki varētu izkļūt no valsts. Tas cilvēkus biedē, jo viņi nezina, kā rīkoties, ja tāda situācija pienāks. Tāpat vajadzētu ļaut izceļot tiem, kuri uz Eiropas Savienību dodas mācīties vai strādāt, jo uzskatu, ka viņu vidū potenciālo Baltkrievijas režīmam piederīgo ir pavisam nedaudz.

Kā vērtējat pašreizējās attiecības starp Ukrainas un Baltkrievijas iedzīvotajiem? Nav noslēpums, ka Eiropā daudzi šobrīd uzskata, ka Baltkrievija ļāvusi Krievijai izmantot savu teritoriju, lai iebruktu Ukrainā, tostarp izmantojot poligonus, no kuriem ir palaistas raķetes, kas izpostīja Ukrainas pilsētas un ievainoja cilvēkus. 

Šo Krievijas darbību dēļ diemžēl arī Baltkrieviju šobrīd formāli dēvē par agresorvalsti. Tas ir apkaunojums mūsu valstij, ka tāda situācija tika pieļauta, un atstās traipu uz attiecībām ar Ukrainu. Izdarītajam arī nav attaisnojuma, kā tikai izpratne par to, ka Baltkrievija ir okupēta. Līdzīgus jautājumus es dzirdu arī no ukraiņiem, tai skaitā arī par bojājumu atlīdzināšanas maksājumiem. Piekrītu, ka par to jāuzņemas atbildība, taču jāpatur prātā, ka šobrīd Baltkrievijas iedzīvotāji nekādā veidā nevar piedalīties valsts lēmumu pieņemšanas procesos, viņi ir pilnībā apspiesti.

Taču baltkrievi ukraiņiem arī daudz palīdz – “dzelzceļa partizāni”, tie, kuri izvēlējušies Ukrainā karot pret krieviem, tāpat kanālā “Telegram” ir grupa, kurā baltkrievi ievāc informāciju par savas valsts teritorijā notiekošajām Krievijas militārajām aktivitātēm un dara to zināmu Ukrainai. Šajā grupā darbojas vairāk nekā tūkstošs baltkrievu, kas šādā veidā palīdz ukraiņiem. Cik zinu, Krievijā nekas tamlīdzīgs nenotiek. Baltkrievijas opozīcija pilnībā atbalsta Ukrainu, jo, ja mēs būtu neitrāla valsts, kā tas noteikts konstitūcijā, tad mēs stāvētu malā un tikai noskatītos. Saprotam, ka Krievija ir ienaidnieks, un tas ir būtiski ne tikai Ukrainai, bet arī mums.

Kā Jūs saredzat Baltkrievijas nākotni? Atceramies, ka pirms 2020. gada Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām S. Cihanovska teica, ka redz Baltkrieviju kā neitrālu valsti, kas uztur labas attiecības kā ar Krieviju, tā Eiropas Savienību.

Tā vairs nav. Visa līdzšinējā situācija mums pavērusi pavisam citu perspektīvu. Baltkrievijas pagaidu pārejas laika kabineta ietvaros esam noteikuši jaunu pieeju attiecību ar Krieviju pārskatīšanai, pamatojoties uz likumisku bāzi. Tas attiecas gan uz līgumiem par militāro sadarbību, gan arī dokumentiem par ekonomisko integrāciju. Mēs nevēlamies dot Krievijai pārāk lielu teikšanu pār Baltkrievijas ekonomiku un valdības struktūrām. Visi A. Lukašenko parakstītie līgumi pēc 2020. gada, kad viņa ievēlēšana nebija leģitīma, tiks automātiski uzskatīti par spēkā neesošiem, tostarp Krievija zaudēs arī militāro treniņu teritorijas Baltkrievijā. Skaidrs, ka Baltkrievijai ir jāizdara uz Eiropu orientēta izvēle. Tas gan automātiski nenozīmē kļūšana par ES dalībvalsti, bet mēs varam paši daudz darīt, lai būtu tuvāk Eiropas civilizācijai, kas ir mūsu DNS. Tāpat jādomā jauni virzieni reģionālās drošības stiprināšanai, jo Krievija ir naidīgi noskaņota pret mūsu centieniem būt neatkarīgai valstij.  Tāpēc mums nepieciešams sabiedroto valstu atbalsts, pirmkārt, jau kaimiņvalstu, domājot par nākotnes sadarbības formātiem.

Jāpiemin, ka A. Lukašenko vienmēr ir baidījies no Ukrainas, jo tā par spīti visam ir brīva un demokrātiska valsts. Jā, situācija tur bijusi sarežģīta situācija, taču Ukrainas eiropeiskie centieni bijis biedrs diktatūrām – gan Kremļa, gan Minskas režīmam. Tāpēc, palīdzot Krievijai karā Ukrainā, viņš savā ziņā piepilda sapni par Ukrainas kā demokrātijas iznīcināšanu. Tāpēc vēlreiz atkārtošos – A. Lukašenko noteikti sūtītu savas valsts karavīrus palīgā krieviem Ukraina skarā, ja vien viņš nebaidītos, ka šāds lēmums izbeigs viņa atlikušās prezidenta pilnvaras Baltkrievijā.

Mūsu pagaidu kabinetam šis ir īstais laiks – apjaust, kas ir mūsu sabiedrotie un draugi. Kad sasniegsim savu mērķi par demokrātiskām izmaiņām valstī, tad tā būs pavisam cita Baltkrievija.

*BYPOL jeb Baltkrievijas Drošības spēku asociācija ir Baltkrievijas organizācija, kuru izveidoja bijušie tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, lai cīnītos pret Baltkrievijas varas iestādēm.

Baltkrievijas pārejas laika kabineta mājas lapa: https://tsikhanouskaya.org/en/