Pēc mēnešiem ilgām cīņām Ukrainas pilsēta Bahmuta izskatās pēc elles. Nesen publicētajos attēlos redzama apokaliptiska ainava ar sprādzienu bedrēm, ložu un šķembu nopostītiem kokiem, kā arī karavīriem, kuri savos ierakumos stāv dziļās, dubļainās ūdens peļķēs. Šie skati viens pret vienu līdzinās dažām no sliktākajām ierakumu kara ainām Pirmā pasaules kara laikā. Bahmuta atrodas frontes līnijā uz Dienvidaustrumos no vietas, kur Ukraina septembrī veiksmīgi atkaroja teritorijas. Lielākā daļa no reiz 70 000 iedzīvotāju no pilsētas ir aizbēguši, un abu pušu karavīri ir iesaistījušies novājināšanas karā.
Protams, ir 2022. gads, nevis 1918. gads, un ierakumu pozīciju karš ir attīstījies. Abām pusēm ir piekļuve progresīvām tehnoloģijām, piemēram, kaujas droniem - tādiem kā “Switchblade”, ko var izmantot gan kā izlūkošanas sistēmas, gan kā ieročus, kas šodien notiekošo ierakumu karu būtiski atšķir no tā, kāds tas bija pieredzēts pagātnē. Tomēr pašreizējais karš Ukrainā drīzāk būtu uzskatāms par liela mēroga konfliktu, kurā vērojams sajaukums starp augsti tehnoloģiskām un ierobežotām karadarbības spējām.
Ierakumu līnijas Donbasa reģionā nav jaunas. Ierakumi veidoti jau kopš 2014. gada, kad aizsākās kaujas starp Ukrainas bruņotajiem spēkiem un Krievijas atbalstītajiem kaujiniekiem. Šobrīd abu karojošo pušu tranšeju sistēmas stiepjas desmitiem kilometru garumā abās frontes pusēs, turklāt kaujas šajos ierakumos nekad nav apstājušās. Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma abu pušu ierakumus tikai papildinājuši gan personāla, gan ieroču krājumi. Taču nāk ziema, kas drīzumā teju līdz celim dziļās, ledusaukstās dubļu peļķes pārvērtīs ledū.
Bon Appétit from Bakhmut
— Defense of Ukraine (@DefenceU) November 26, 2022
📸 Viktor Borinets pic.twitter.com/XavV2l4RzI
Karš ir piedzīvojis mežonīgu militāro tehnoloģiju un taktikas sajaukumu. Tranšejas Donbasā ir līdzās modernām pretradaru raķetēm, plaši izplatītai komerciālo dronu izmantošanai, aukstā kara laika tankiem un augsto tehnoloģiju sensoriem, kā arī sava veida pagaidu kavalērijai. Artilērijas apšaudes pa šīm pozīcijām ir pastāvīgas un intensīvas. Modernā aprīkojuma klātbūtne ļauj abām pusēm vieglāk mērķēt uz pretinieku, kas var radīt problēmas karaspēkam, kas atrodas daudzu kilometru attālumā statiskās ierakumu pozīcijās.
Kāpēc ierakumi aizvien tiek izmantoti 2022. gadā?
Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta doktors un bijušais ASV jūras kājnieks Metjū Kančāns (Matthew Cancian), kurš pēta mūsdienu militārās operācijas, “Task and Purpose” norāda, ka viens no ierakumu kara izmantošanas iemesliem ir tas, ka dažkārt mūsdienu karā karavīriem ir vieglāk “ierakties”, nekā uzbrukt.
“Pirmajā pasaules karā karavīri ierakumos dzīvoja četrus gadus. Abas puses mēģināja izlauzties cauri tranšeju līnijai, lai varētu vest manevrētspējīgu karadarbību,” izdevumam “Task and Purpose” skaidro bijušais Amerikas Savienoto Valstu armijas Eiropā komandējošais ģenerālis atvaļinātais ģenerālleitnants Marks Hertlings.
Tolaik, pēc atvaļinātā ģenerāļa M. Hertlinga (Mark Hertling) teiktā, karavīri cīnījās pret ložmetējiem, artilēriju, sinepju gāzi un ieraktām, nostiprinātām pozīcijām. Arī mūsdienās problēma armijai ir vecā – ja karaspēks aizvien nevar apiet tranšejas līniju vai tikt tām pāri, tas nevar uzvarēt pretinieku. Kā atzīst eksperts, tas notiek arī Ukrainā.
Pēdējais liela mēroga konflikts, kas galu galā beidzās ar strupceļu, bija Irānas un Irākas karš pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Abas puses gadiem ilgi bija iestigušas ierakumos, neļaujot kādai no pusēm izlauzties daudz plašākām manevra operācijām, lai sagrābtu savā kontrolē vairāk teritoriju.
Arī 2020 un 2021. gadā Kalnu Karabahas karā līdzīgi tika izmantoti bezpilota lidaparāti, kuri veica mērķtiecīgus triecienus pa pretinieku pozīcijām ierakumos, saka M. Kančāns. Šī konflikta gaitā modernās tehnoloģijas spēja samazināt ierakumu radītos draudus, taču tai pat laikā būtu kļūdaini apgalvot, ka droni deva iespēju tos pilnībā novērst. Lai gan karš Ukrainā nenorisinās šādos pašos apstākļos, šī ir pirmā reize, kad šī dinamika un instrumenti tiek izmantoti daudz plašāka mēroga konfliktā.
Kāpēc ierakumu karš nonivelē lielāko daļu mūsdienu kaujas tehnoloģiju sasniegumu?
Pat mūsdienīgo kaujas tehnoloģiju attīstība sagādā izaicinājumus gadījumos, kad jāizlaužas cauri nocietinātām pozīcijām. Šādu pozīciju iznīcināšanai nepieciešama kombinēto ieroču šķiru operācija, sacīja M. Hertlings.
Tā ietver bruņutehnikas, gaisa un artilērijas uzbrukumu izmantošanu, lai apspiestu pretinieka iespējas pāriet pretuzbrukumā, kā arī spēcīgu elektronisko karadarbības spēju izmantošanu, tostarp, lai traucētu dronu izmantošanu.
Pēc eksperta teiktā, tehniski agresorvalsts Krievijas rīcībā ir šādas spējas, taču tās aizvien nav pilnvērtīgi izmantotas, savukārt Ukrainas aizstāvji šādas operācijas nav pilnvērtīgi īstenojuši ierobežotās Gaisa spēku spēju komponentes dēļ.
Visas šīs lietas līdz pozīcijām jāaizgādā nesot uz rokām, skaidro M. Hertlings. Tas ir tehnoloģiski progresīvs karš, taču lielai daļai kauju, īpaši Donbasā, aizvien ir nepieciešamas vecu vecās analogās darbības, uzsver eksperts.
Līdzīgi kā Pirmajā pasaules karā, arī artilērijas izmantošana ir bijusi galvenā cīņas sastāvdaļa gan pret ierakumiem, gan pilsētām, tās burtiski nolīdzinot no zemes virsas. M. Kančāns gan uzskata, ka par daudz izšķirošāku līdzekli mūsdienu karavīru rokās ir kļuvis drons, kas var nodrošināt ne tikai izlūkdatus par pretinieka pozīcijām un darbībām, bet pat nomest lādiņus uz pretinieku galvām.
Turklāt novājināšanas kara cīņās, piemēram, ierakumu karā, bezpilota lidaparāti var pārlidot pāri frontes līnijai, lai bombardētu pretinieka ierakumus, liekot abām pusēm “ierakties zemē” vēl dziļāk.
Kā norāda M. Kančāns, ja tranšeju karš saasināsies, abu pušu rīcība būs arvien vairāk vērsta uz bezpilota lidaparātu signālu traucēšanu. Proti, jo tālāk lidos droni, jo tuvāk tie pietuvosies ienaidnieka līnijām, jo lielāks ir risks, ka tie tiks atspējoti.
Ieslīdēšana ierakumu karā Donbasā diemžēl dod iespēju Krievijas karaspēkam vēl vairāk nostiprināt savas pozīcijas. Ja Ukraina nespēs izlauzties cauri pretinieku tranšeju līnijām, tas varētu dot Maskavai vairāk laika, lai izvietotu 300 000 karavīru Ukrainā, kas tika iesaukti "daļējās mobilizācijas gaitā". Kā atzīmē M. Mančāns, ar šādas kvalitātes personālu ir vieglāk aizstāvēt ierakumu līniju nekā uzbrukt, un tik nesagatavotam personālam tagad ir daudz lielāka vērtība aizsardzības kaujās.
Ziema nāk
Kā uzskata “Task and Purpose” aptaujātie eksperti, abām karojošajām pusēm jau drīzumā būs jāsakaras ar dabas radītajiem izaicinājumiem, ko neviena no tām nespēj pilnvērtīgi kontrolēt – ziemu, kad būtiski pazeminās gaisa temperatūra.
Pēdējo gadu laikā Ukrainas karavīri Donbasa ierakumos ir izturējuši aukstumu, taču plašāks mērogs, kā arī kara izraisītā enerģētikas krīze Eiropā var padarīt gaidāmo ziemu par vēl lielāku izaicinājumu.
Turklāt sadzīvisku problēmu risināšana rada drošības problēmas pašiem karavīriem. Pateicoties termovizoru sniegtajām iespējām, jebkuri mēģinājumi uzsildīt pārtiku vai uzturēt siltu ēdienu nakts laikā var apdraudēt karaspēku. Karaspēku vienību mediķiem tajos pašos ierakumos jāārstē karavīru pēdu apsaldējumi. Turklāt pastāvīgie pretinieka uzbrukumi liek karavīriem bieži vien būt guļus stāvoklī aukstumā, mitrumā un dubļos. Tādējādi psiholoģiskais faktors ir ārpus jebkādas iztēles, sacīja M. Hertlings.
"Es esmu karavīrs. Un pat es nevaru saprast, kā cilvēki var izdzīvot ierakumā vai pazemes patversmē ilgāk par nedēļu," viņš piebilda.