Marta sākumā augsta ranga amatpersonas no daudzām Rietumvalstīm konferencē "Vienoti par taisnīgumu" tikās ar starptautiskajiem prokuroriem Ukrainā. Cita starpā viņi apsprieda starptautiskā agresijas noziegumu kriminālvajāšanas centra izveidi. Dalībniekiem tas bija pirmais solis ceļā uz Krievijas valdības saukšanu pie atbildības par iebrukumu valstī. Karš Ukrainā atšķiras no citiem kariem, kuros veikti šādi noziegumi, proti, tie ir daudz labāk dokumentēti, kas vēlāk ļautu kvalitatīvi ievāktos pierādījumus izmantot tiesā.
Minēto konferenci atklāja prezidents Volodimirs Zelenskis, un tajā piedalījās daudzi vadošie tiesību eksperti, tostarp Starptautiskās Krimināltiesas galvenais prokurors Karims Hāns un ASV ģenerālprokurors Meriks B. Garlends.
Pēc vienošanās parakstīšanas Igaunijas ģenerālprokurors Andress Parmass komentēja, ka "vēl nekad agrāk" tik daudzas valstis nav bijušas apņēmības pilnas "patiešām kaut ko darīt" attiecībā uz agresijas noziegumu. Zīmīgi, ka tikai dažas dienas pēc sanāksmes tika izdoti aresta orderi Krievijas autoritārajam vadonim Vladimiram Putinam un Marijai Aleksejevnai Ļvovai-Belovai, viņa valdības amatpersonai, kas pārraudzīja Ukrainas bērnu piespiedu aizvešanu uz Krieviju. Tomēr tikpat svarīgi kā šī pieaugošā starptautiskā apņēmība ir arī bezprecedenta centieni savākt tiesai derīgus pierādījumus. Iepriekšējos karos vainīgo saukšanu pie atbildības ir kavējis izaicinājums dokumentēt noziegumus tā, lai tie atbilstu starptautiskajiem juridiskajiem pierādījumu standartiem.
Piemēram, Sīrijas pilsoņu karš - konflikts, ko raksturo ārkārtīgi nežēlīgas darbības, tostarp ķīmisko ieroču izmantošana, izvarošana, slepkavības, spīdzināšana, patvaļīga aizturēšana un apzināti uzbrukumi medicīnas iestādēm un dzīvojamiem rajoniem. Viens no iemesliem, kādēļ šīs zvērības ir tik labi zināmas, ir tas, ka vienkāršie sīrieši un žurnālisti tās fiksēja mobilajos telefonos un pārraidīja sociālajos plašsaziņas līdzekļos. Tiek uzskatīts, ka Sīrijas kara noziegumi ir visvairāk dokumentētie vēsturē. Tomēr pat tagad, vairākus gadus pēc šiem notikumiem, maz no šīs dokumentācijas ir izmantota tiesā, galvenokārt tāpēc, ka trūkst politiskās gribas izveidot starptautisku tiesu Sīrijas kara noziegumu iztiesāšanai.
Kopš kara sākuma desmitiem pētniecisko žurnālistu ir apmācīti kļūt par kara noziegumu izmeklētājiem, kuri vāc attēlus, intervē aculieciniekus un vāc citus pierādījumus visā valstī. Viņi strādā arī ar tiesību ekspertiem, lai pārbaudītu šos atklājumus un sagatavotu tos iesniegšanai starptautiskajam tribunālam.
Protams, joprojām pastāv būtiski šķēršļi, lai sauktu Krieviju pie atbildības par noziegumiem Ukrainā, un ir jādara daudz vairāk, lai tie tiktu nodoti tiesai. Tā kā Kijivas pretuzbrukums attīstās, iespējams, ka atgūtajā teritorijā atklāsies jaunas zvērības, ir svarīgi, lai pētnieki būtu gatavi pēc iespējas pilnīgāk dokumentēt notikušo - kamēr pierādījumi ir svaigi. Pēdējā gada laikā īstenotā koordinētā pieeja ir paraugs tam, kā tas var notikt, taču tam nepieciešami ievērojami resursi un pieredze. Līdztekus Eiropas prokuroru un Starptautiskās Krimināltiesas novatoriskajiem centieniem panākt Krievijas saukšanu pie atbildības, spēcīgs starptautisks atbalsts kara noziegumu izpētei var palīdzēt Ukrainai kļūt par pagrieziena punktu tam, kā Rietumu valdības un starptautiskās institūcijas sauc pie atbildības agresoru valdības.
Pēc vairāk nekā 16 mēnešu ilgā kara izmeklētāji ir guvuši arvien skaidrāku priekšstatu par Krievijas noziegumiem. Tie ietver simtiem civiliedzīvotāju masveida slepkavības Bučā; ziņojumus no tādām Krievijas agrāk okupētām teritorijām kā Hersona dienvidos, kur Krievijas okupanti civiliedzīvotājiem iegrūda rokas verdošā ūdenī un nomauca nagus, vai Izjumas austrumos, kur pēc Krievijas atkāpšanās septembrī tika atrasti simtiem masu kapu.
Viens no visbriesmīgākajiem noziegumiem ir bērnu deportācija. Kopš 2022. gada vasaras sākuma aculiecinieki sāka stāstīt, ka Krievijas spēki Mariupolē nolaupa ukraiņu bērnus un sūta tos uz Krieviju. Jēlas Humanitārās pētniecības laboratorija 2023. gada februārī ziņoja, ka uz Krieviju ir aizvesti vairāk nekā 6000 ukraiņu bērnu, un norādīja 43 dažādas Krievijā esošās iestādes, kurās bērni tika turēti. Šie bērni bija no Donbasa un citām Krievijas kontrolē nonākušām teritorijām.
Dažiem vecākiem tika apgalvots, ka viņu bērni tiks nosūtīti uz vasaras nometnēm drošā Ukrainas teritorijā, bet tā vietā viņi tika aizvesti uz Krievijas Federāciju. Dažiem no viņiem ir nācies atteikties no ukraiņu vārdiem un pieņemt krievu vārdus. Pēc tam viņiem tiek pasniegtas Krievijas vēstures "stundas".
Krievijas īstenoto terora kampaņu pret Ukrainas civiliedzīvotājiem, iespējams, vismaz daļēji veicina nesodāmības sajūta. Kā Kremlis labi zina, krievi pastrādāja briesmīgus pārkāpumus Čečenijas kara laikā, kā arī 2008. gadā Gruzijā un Sīrijā. Visos šajos gadījumos starptautiskā rezonanse bija niecīga. Tā kā iepriekš Krievijas militārā vadība par savām darbībām praktiski nav sodīta, tā, iespējams, ir aprēķinājusi, ka līdzīga rīcība Ukrainā tai arī var palikt nesodīta.
Patiesībā, kā rāda neseno konfliktu vēsture, lielākā daļa cilvēku, kas karu laikā izdara kara noziegumus, nekad nenonāk līdz Hāgai. Deviņdesmitajos gados izvarotāji, kas Bosnijas austrumos, nometnēs ieslodzītos cilvēkus izvaroja pat 16 reizes dienā, tā arī nekad nesaskārās ar tiesu. Sīrijas diktatora Bašara al Asada cietumos no 2011. līdz 2016. gadam vien tika nogalināti aptuveni 60 000 cilvēku, liecina Sīrijas Cilvēktiesību novērošanas centra dati. Tūkstošiem izdzīvojušo turpina dzīvot ar neaprakstāmām traumām, un viņu mocītāji joprojām nav sodīti.
Daļa no problēmas ir saistīta ar ārkārtīgi lēno starptautiskā tiesiskuma īstenošanas gaitu. ANO Drošības padome 1993. gadā izveidoja Starptautisko tiesu bijušajās Dienvidslāvijas kara noziegumu izmeklēšanai, reaģējot uz "smagiem noziegumiem" un "šausminošiem Ženēvas konvencijas pārkāpumiem".
Tomēr, neraugoties uz simtiem tūkstošu cilvēku nogalināšanu, sistemātisku izvarošanu un vardarbību Balkānu karos, tiesa spēja notiesāt tikai 90 kara noziedzniekus, turklāt vēl daudzi citi aizdomās turētie tika identificēti, bet ne notiesāti. Līdzīgi arī Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls Ruandai 21 gada pastāvēšanas laikā ir pasludinājis tikai 61 notiesājošu un 14 attaisnojošus spriedumus, reaģējot uz gandrīz miljona cilvēku organizētu nogalināšanu. Protams, rezultāti abās lietās būtu bijuši citādi, ja pilsoniskās sabiedrības dalībnieki būtu apmācīti vākt pierādījumus un identificēt vainīgos.