Krievijas algotņu industrija ir mainījusies kopš 2014. gada, kad Maskava nelikumīgi okupēja Krimu, un privātie militārie uzņēmumi (PMC) un citi paramilitārie formējumi ieņem arvien nozīmīgāku lomu Krievijas militārajās operācijās. PMC un citi algotņu grupējumi ir kļuvuši par galvenajiem dalībniekiem Kremļa karā pret Ukrainu un varas projekcijā ārvalstīs - galvenokārt Āfrikā.
Jevgeņija Prigožina un Vāgnera grupas pazušana no lielās skatuves radīja varas vakuumu, ko tagad aizpilda Krievijas Aizsardzības ministrijai (AM) un citiem vietējiem formējumiem pakļautas algotņu grupas. Krievijas algotņu nozari galvenokārt veido ar silovikiem saistītas grupas un formējumi, tā sauktās "gubernatoru armijas", kā arī daļēji privāti algotņu formējumi, kas pieder oligarhiem un valsts korporācijām.
Dažādos periodos Ukrainā AM ir paļāvusies uz dažādiem algotņu formējumiem un PMC, tādējādi izpludinot robežas starp privātām grupām un valdībai pakļautām struktūrām. Izņemot Vāgnera grupu, Krievijas PMC Ukrainā ir guvuši nelielus panākumus, kas ir saniknojis dažas Kremļa amatpersonas.
Šo "privāto armiju" izplatīšanās un to līdzdalība karā ir pārvērtuši Krievijas bruņotos spēkus par "nesaskaņotu formējumu mozaīku", nevis stiprinājuši to vispārējo veiktspēju un spējas.Maskava, visticamāk, turpinās paļauties uz šīm vienībām tik ilgi, cik vien iespējams, lai izvairītos no plaša mēroga piespiedu mobilizācijas, kas varētu izraisīt plašus protestus un Krievijas prezidenta Vladimira Putina kritiku.
2022. gada 19. oktobrī V. Putins atļāva izveidot teritoriālās aizsardzības vienības, kas sastāv no brīvprātīgo vienībām Centrālajā un Dienvidu federālajā apgabalā. Kurskas un Belgorodas apgabals uzņēmās vadību šo spēku izveidē, un vēlāk tiem sekoja arī citi Krievijas reģioni ārpus sākotnēji deklarētās ģeogrāfiskās zonas. Drīz vien Voroņežas ("Voroņežas Tautas teritoriālā aizsardzība"), Orlas ("Katukova brigāde") un Pleskavas ("Aleksandra Ņevska vienība") apgabali paziņoja par savu teritoriālās aizsardzības vienību izveidi.
Lai gan šo formējumu faktiskais apmācības, ekipējuma un sagatavotības līmenis ir apšaubāms, to tālāka attīstība varētu notikt pa diviem dažādiem, bet ne obligāti savstarpēji izslēdzošiem ceļiem. Pirmkārt, šīs vienības varētu turpināt integrēt Krievijas bruņotajos spēkos līdzīgā statusā kā BARS, potenciāli uzlabojot to operatīvās spējas. Otrkārt, turpmākas iekšējās destabilizācijas gadījumā Krievijā šos formējumus varētu izmantot vietējā elite cīņā par politisko varu un savu biznesa interešu aizsardzībai - līdzīgi kā 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad demobilizētus karavīrus no Afganistānas un Čečenijas attiecīgi izmantoja Krievijas oligarhi un valsts amatpersonas, lai gūtu personisku labumu, parasti ar vardarbīgiem līdzekļiem.
"Spēka privatizācija" un jaunu algotņu grupējumu parādīšanās Krievijā neizbēgami novedīs pie sabiedrības tālākas paramilitarizācijas.
Tā kā, visticamāk, Krievijas bruņotie spēki negūs būtiskus ieguvumus Ukrainas kaujas laukā, Maskava būs spiesta vairāk koncentrēties uz kārtības uzturēšanu valsts iekšienē, jo karš pakāpeniski izjauks Krievijas iekšējo fronti. Līdz ar to Kremlis ir iestrēdzis starp divām konkurējošām realitātēm. No vienas puses, Krievijas armijas pamatīgā degradācija un demoralizācija Ukrainā liek Maskavai arvien vairāk paļauties uz PMC un citām algotņu struktūrām, lai pastiprinātu frontes līnijas un projicētu varu ārvalstīs. No otras puses, šo algotņu struktūru izplatība un to konkurējošās lojalitātes var drīz apdraudēt V. Putina režīma varas saglabāšanu, jo īpaši, ja karš turpināsies nesekmīgi un protesta noskaņas pastiprināsies un izplatīsies plašāk. Tā kā Krievijas valsts sāk sairt, Ukrainas uzvara pār okupācijas spēkiem un tās pilnīgas teritoriālās integritātes atjaunošana, visticamāk, paātrinās šo procesu.