Krievu okupantu iebrukums Ukrainā ilgst jau trešo gadu. Ja neskaita ievērojamu bezpilota lidaparātu izmantošanu, lielā mērā karadarbība Ukrainā atgādina 1. Pasaules karu, proti, pozīciju karu, kas paralēli ļoti lielam artilērijas munīcijas patēriņam pieprasa milzīgus dzīvā spēka resursus. Pašlaik kara darbība notiek teritorijās, kur 2023.gadā Krievija, lai noturētu Ukrainas armijas pretuzbrukumu, izbūvēja spēcīgu aizsardzības līniju, jeb tā saukto “Surovikina līniju”, savukārt brīžos, kad Krievijas bruņotie spēki cenšas virzīties uz priekšu, karavīri tiek dzīti frontālos triecienuzbrukumos jeb “gaļas triecienos”, kuros agresoru karavīriem jāšķērso gan pašu izliktie, gan ukraiņu aizstāvju veidotie mīnu lauki. Šāda taktika rada nepieciešamību pēc ārkārtīgi lieliem dzīvā spēka resursiem, kurus Krievija jau no kara sākuma meklējusi mazāk attīstītajos reģionos. Mobilizācija un jaunu karavīru rekrutēšana ir veicinājusi skaitliskā sastāva palielināšanos, taču ievērojamie zaudējumi kaujas laukā, liek domāt par papildus rekrutēšanas iespējām. Viena no šādām iespējām būtu masveida mobilizācija, taču šāda rīcība palielinātu risku iespējamai masveida Krievijas iedzīvotāju neapmierinātībai, tāpēc šobrīd Kremlis kā drošāko aizvien uzskata karavīru atalgojuma palielināšanu, kā arī slēptās mobilizācijas īstenošanu.
Pēc ekspertu vērtējuma to Krievijas okupantu skaits, kuri 2022. gada 24. februārī iebruka Ukrainā, bija mērāms aptuveni 190 tūkstošu karavīru apmērā. Jau 2022. gada septembrī Krievijā tika izsludinātā daļēja mobilizācija, kas paredzēja iesaukt ap 300 tūkstošiem rezervistu. Paralēli tam gan valsts bruņotie spēki, gan privātas militārās kompānijas veica aktīvu algotņu vervēšanu, tai skaitā cietumos starp noziedzniekiem, kuri izdarījuši smagus noziegumus.
Visu kara laiku Krievijā notika tā saucamā klusā mobilizācija. Krievijas Aizsardzības ministrija apgalvo, ka katru mēnesi tiek noslēgti līgumi ar 30 tūkstošiem militārpersonu, bet eksperti to apšauba, norādot, ka reālais skaitlis ir robežās no 15 līdz 20 tūkstošiem mēnesī, respektīvi, 2024. gada pirmajā pusgadā frontei Ukrainā ir savervēti no 90 līdz 180 tūkstošiem karavīru.
Krievu okupantu pusē šobrīd identificēti aptuveni 60 000 nogalināto, ievainoti ie vairāk nekā 500 000. Daļa ievainoto tiek rehabilitēti un atgriežas kara darbības zonā, bet 43%- 45% no smagi ievainotajiem ir ar apakšējo ekstremitāšu zaudējumiem plašās mīnu karadarbības pielietošanas dēļ.
Mīnu lauki jau vēsturiski ir pierādījuši savu efektivitāti. Tāpat vēsturiski ir pierādīta arī Krievijas virsnieku vienaldzība pret saviem karavīriem. ASV ģenerālis Dveits D. Eizenhauers savās atmiņās atceras sarunu Maskavā 1945.gada Uzvaras parādes laikā ar PSRS maršalu Georgiju Žukovu. Toreiz abi ģenerāļi apsprieda grūtības, ko rada mīnu lauku pārvarēšana. G. Žukovs savam ASV kolēģim paskaidroja, ka viņš to risina dzenot cauri mīnu laukiem kājiniekus, kamēr mīnu vairs nav palicis. D. Eizenhauera izpratnē šāda rīcība bija nepieņemama. Tomēr pašreizējie vērojumi no krievu agresoru rīcības Ukrainā liek domāt, ka iebrucēju komandieru taktika un domāšana laika gaitā nav ievērojami mainījusies – krievu karavīru dzīvības aizvien ir mazsvarīgas.
Avoti “brīvprātīgo” karotāju vervēšanai
Krievijā arvien vairāk samazinās to iedzīvotāju skaits, kuri labprātīgi piesakās militārajam dienestam agresorvalsts armijā. Šī iemesla dēļ Kremlis izmanto dažāda veida bonusus, kā arī plašu sankciju spektru – draudus, šantāžu, piespiešanu un uzpirkšanu.
Vairākos Krievijas reģionos tiek ieviesta tā sauktās referenču (atsauksmju) programmas, proti, cilvēkiem, kuru atved uz iesaukšanas punktu savu draugu, kurš tiek savervēts dienestam, tiek piešķirta atlīdzība. Šāda prakse tiek plaši izmantota Volgogradā un Tatarstanā, kur vervētājam tiek izmaksāts no 50 līdz 100 tūkstošiem Krievijas rubļu (no 500 līdz 1000 eiro) par katru dienestam nodoto personu.
Tā sauktie “bonusi” tiek piedāvāti arī dažādos noziegumos apsūdzētajiem vai notiesātajiem. Iestājoties agresorvalsts armijā tiek piedāvāta jau piespriestā kriminālsoda atcelšana vai uzsāktā kriminālprocesa izbeigšana. Zīmīgi, ka šāda iespēja tiek piedāvāta visiem noziedzniekiem, vai notiesātajiem – kā par reāliem kriminālpārkāpumiem, tā arī par Krievijas policijas provokācijas rezultātā ierosinātiem procesiem. Tas ļauj arī “saīsināt” ieslodzījuma termiņu, jo kā risinājums tiek piedāvāts “brīvprātīgā” līgums.
Rekrutēšanai plaši tiek izmantotas tā sauktās “rezervistu mācības”, kuru laikā ar dažādu manipulāciju palīdzību cilvēki tiek piespiesti parakstīt līgumus par profesionālo militāro dienestu.
Plaša rekrutējamo auditorija ir arī hipotekāro un patēriņa kredītu parādnieki, kuriem parādu piedzinēji vai tiesu izpildītāji kā vienīgo finansiālo problēmu risinājumu piedāvā līguma parakstīšanu ar Aizsardzības ministriju.
Tāpat tiek veikta intensīva propagandas kampaņa skolās, lai jaunieši, kuriem trūkst dzīves pieredzes, bet piemīt jaunatnes romantisms un naivums, sasniedzot 18 gadu vecumu piekristu doties uz fronti kā brīvprātīgie.
Naudas vilinājums
Krievijā 2024. gada janvārī tika palielinātās algas militārpersonām, kuras parakstījušas līgumu par profesionālo dienestu. Saskaņā ar jaunākajiem datiem, zemākā līmeņa karavīra mēnešalga ir 210 tūkstošu rubļu (ap 2100 eiro), bet vada komandiera vietnieka atalgojums sasniedz – 250 tūkstošus rubļu (ap 2500 eiro). Pirmajā dienesta mēnesī profesionālā dienesta karavīri saņem palielinātu algu, taču tā svārstās atkarībā no reģiona, kurā dzīvo karavīrs. Tādējādi, piemēram, no Rostovas šādās izmaksās saņem 450 tūkstošus rubļu (ap 4500 eiro), kamēr karavīrs no Krasnodaras - 350 tūkstošus rubļu (ap 3500 eiro).
Tāpat militārpersonām, kuras noslēgušas līgumu tika izmaksāti vienreizējs pabalsts jeb federālais pabalsts 195 tūkstošu rubļu (1950 eiro) vērtībā. No 2024. gada 31. jūlija ar Krievijas diktatora V. Putina lēmumu šī summa tika palielināta līdz 400 tūkstošiem rubļu (4000 eiro). Papildus tam vienreizējos pabalstus izmaksā arī paši reģionu pašvaldības. Tā, piemēram, Krasnodaras novads ikvienam jaunajam profesionālā dienesta karavīram piedāvāja - vienu miljonu rubļu (10 000 eiro) izmaksu. Krasnodaras pilsētas pašvaldība ir dāsnāka, piedāvājot 1,6 miljonus rubļu (16 000 eiro). Visdāsnākā vienreizējā izmaksa ir no agresorvalsts galvaspilsētas Maskavas pašvaldības, kas šovasar to noteica 1,9 miljonu rubļu (19 000 eiro) apmērā.
Vienlaikus analītiķi norāda - straujie algu un pabalstu pieauguma tempi nepārprotami liecina nevis par Krievijas budžeta plašajām iespējām, bet gan par citu problēmu – cilvēku vervēšana dalībai Krievijas sāktajā karā Ukrainā ir arvien problemātiskāka, pat neraugoties uz palielināto finansiālo “bonusu” paketi.
Sabiedrības attieksme un ierobežojumi
Krievijas sabiedrība 2022. gada septembrī izsludināto “daļējo mobilizāciju” uztvēra kategoriski noraidoši. To vēlāk skaidri apliecināja masveida mobilizācijas vecuma vīriešu aizplūšana uz ārvalstīm, lai izvairītos no nokļūšanas frontē. Sabiedrībā šo faktu vēl vairāk pastiprināja video no robežpunktiem ar Gruziju un Kazahstānu, kuros bija redzami tūkstošiem jaunu vīriešu pametam Krieviju. Tagad Kremlis šo sabiedrības noskaņojumu ņem vērā un rūpīgi monitorē, izmantojot arī sociālās aptaujas.
Krievijas politiskā elite ir apjautusi, ka galvenais uzsvars dzīvā spēka piesaistīšanā jāliek uz pašiem karavīriem, kuri dienē pamatojoties uz līgumu. Savukārt mobilizācijas izsludināšana radīs neērtus jautājumus Krievijas elitei pašai, proti, kāpēc netiek iesaukti un nosūtīti uz fronti politiķu vai oligarhu dēli. Tālab paredzams, ka Krievija centīsies izvairīties no atklātas mobilizācijas un mēģinās risināt cilvēkresursu problēmu caur algu palielināšanu, administratīvajiem līdzekļiem un likumdošanas aktiem.
Taujāts par iespējamu vispārējas mobilizācijas izsludināšanu, A. Kudors atzīst, ka viss ir iespējams, taču visticamāk tiks pastiprināta “klusā mobilizācija”, lai neradītu sabiedrībā negatīvu noskaņojumu un lieku troksni pret valdošo iekārtu. Visbiežāk tas tiks īstenots ar valsts institūciju un iedzīvotāju savstarpējo attiecību palīdzību, proti, līdz ko jaunietis sasniedz 18 gadu vecumu un viņam parādās pirmās darīšanas ar valsts institūcijām, viņš tūdaļ saņem pavēsti par ierašanos kara komisariātā. Krievijā ir vairāk nekā 80 reģionālie subjekti un, ja katram no tiem izdotos savervēt kaut vienu tūkstoti karavīrus, tad kopā tie būtu jau 80 000 kaujinieku.
Tomēr Maskavas manevra brīvību būtiski samazina strikti teritoriālie un kalendārie ierobežojumi. 2022. gada septembrī Krievija anektēja okupētos Doņeckas, Hersonas, Luhanskas, un Zaporižjas apgabalus, nelikumīgi iekļaujot tos Krievijas Federācijas sastāvā. Daļu no okupētajām teritorijām Krievija fiziski nepārvalda, tādēļ Kremlis izmisīgi, nerēķinoties ar zaudējumiem, centīsies ieņemt šīs teritorijas līdz potenciālo miera sarunu sākumam. Iespēja miera sarunām provizoriski tiek pieļauta pēc rudenī paredzētajām ASV prezidenta velēšanām vai vismaz pēc jaunā ASV prezidenta inaugurācijas nākamā gada janvārī.
Tiesa kā pašu miera sarunu nākotni, tā to saturu un Kremļa iespējamo lēmumu, attiecībā uz mobilizācijas izsludināšanu, varētu likt mainīt Ukrainas bruņoto spēku uzsāktais iebrukumus Kurskas apgabalā. Taču arī šoreiz, vērtējot Krievijas oficiālās varas rīcību un pieņemtos lēmumus, šķiet, ka Kremlis visiem spēkiem cenšas izvairīties no masveida mobilizācijas, lai atgūtu zaudētās teritorijas. Diktators V. Putins pretēji visai loģikai Ukrainas iebrukumu nosaucis par “provokāciju”, savukārt, lai cīnītos ar Ukrainas karaspēku nu jau Krievijā, Kurskas apgabalā izsludinājis “pretterorisma operāciju”, kas cita starpā vadību par tās izpildi nodod Federālajam drošības dienestam (FSB) nevis aizsardzības resoram. Šāda rīcība liecina par Kremļa centieniem sabiedrības acīs saglabāt “normalitātes” apziņu, netieši norādot, ka par spīti zaudējumiem, pieejas maiņa attiecībā uz militārā personāla masveida mobilizāciju aizvien netiek gatavota.
