Vakar, 15. septembrī, pirmizrādi piedzīvoja Jaunā Rīgas teātra veidotā izrāde “Milžu cīņas” – dokumentāls stāsts par dienestu Zemessardzē un indivīda attiecībām ar valsti. Izrādes autori ir ne tikai profesionāli aktieri un režisori, bet arī zemessargi – režisore Marija Linarte un aktieri Inga Tropa un Jānis Grūtups visi dien Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljonā. “Sargs.lv” aicināja uz sarunu Mariju Linarti, lai uzzinātu, kā viņa nonākusi līdz idejai veidot izrādi tieši par pieredzēto Zemessardzē un kā dienesta pieredzi izrādes laikā piedzīvos skatītāji.
Kā vēstīts Jaunā Rīgas teātra mājaslapā, izrādes “Milžu cīņas” galvenā varone Anna un viņas pasaule apkārt piedzīvo neiedomājamas pārmaiņas, un šis stāsts ir lappuses no viņas dienasgrāmatas, kurā Anna apraksta savu nokļūšanu un būšanu Zemessardzē, cīņu ar depresiju un izdzīvošanu.
No izrādes veidotāju trio Marija Linarte dienestā ir visilgāk – viņa pabeidza pamatapmācību pagājušā gada augustā, savukārt Inga Tropa to pabeidza pagājušā gada oktobrī, bet Jānis Grūtups tikai šogad iestājās Zemessardzē.
Viņa norāda, ka “Milžu cīņas” nav tikai brutāls stāsts par Zemessardzi un pamatapmācības pabeigšanu, bet liela vieta tajā atvēlēta galvenās varones Annas sajūtām. Galvenajai varonei paralēli dzīvē notiek arī citi procesi, viņai ir savi mentālie izaicinājumi – depresija, ar ko viņa cīnās, kā arī nacionālās piederības jautājums, jo viņa daļēji ir krieviete. Izrāde sākas ar Krievijas invāziju Ukrainā, un tālāk seko Annas ceļš līdz dienestam un centieni izprast savas attiecības ar valsti.
Režisore neslēpj, ka izaicinājumi šīs izrādes tapšanā bijuši nepārtraukti, teju katru dienu. Kā māksliniece viņa cenšas runāt atklāti un būt godīga pret sevi un skatītājiem, bet, pašai esot dienestā, viņa saprot, ka daudzas lietas publikai bez konteksta nebūs saprotamas.
Izrādes veidošanas laikā Marija Linarte nonākusi pie atziņas, ka par militāro dienestu Latvijā joprojām ir saglabājies priekšstats kā par “ģedovščinu”, kas valdīja padomju armijā. Režisores ieskatā, cilvēki nesaprot mūsdienu militāro dienestu un viņiem tas asociējas ar drausmīgu agresiju, nejēdzīgu kliegšanu un nevajadzīgu pazemošanu.
Ar “Milžu cīņām” viņai gribējies mazliet pavērt šo neziņas un aizspriedumu plīvuru, protams, cik tas bijis iespējams no drošības viedokļa, un parādīt, ka dienestam Zemessardzē nav nekādas saistības ar novecojušiem aizspriedumiem.
Režisore apliecina, ka visi izrādē attēlotie notikumi dienestā ir pilnībā viņas vai viņas biedru personīgā pieredze, tāpēc arī nosaukusi “Milžu cīņas” par dokumentālu izrādi. Tomēr tas nenozīmē, ka viss izrādē redzamais ir noticis tieši ar viņu. Izrādes tapšanā daudz palīdzēja arī dienesta biedri, kas apkopoja savas atmiņas un uzticēja Marijai Linartei, kura to visu pēc tam lika kopā. Viņa nenoliedz, ka izrādē atsevišķas lietas ir hiperbolizētas, kā jau mākslas darbā, bet izrādes saturs ir autentisks.
Kāds bijis pašas Marijas Linartes ceļš līdz dienestam? Kā lielai daļai Latvijas pilsoņu pēdējā pusotra gada laikā, arī viņai motivācija bija Krievijas iebrukums Ukrainā. Vien 3-4 dienas pēc liktenīgā februāra rīta viņa ieraudzījusi reklāmu sociālajā tīklā “Facebook” un sapratusi, ka tas ir vienīgais veids, kā viņa var sniegt savu ieguldījumu.
Viņa jau no paša sākuma zinājusi, ka negrib būt rezervists, kaut arī izpratne par Zemessardzi pirms dienesta bijusi pieticīga. Viņa pati saka – “es vienkārši te nokļuvu”. Pēc Marijas Linartes domām, ir noticis tā, kā tam jānotiek, un dienestu Zemessardzē režisore bez kautrēšanās nosauc par labāko izvēli savā dzīvē.