Izdota grāmata par atjaunotās Latvijas pirmo admirāli

Atvēršanas svētkus 15.jūlijā piedzīvoja grāmata „Gaidi mani, gaidi…”, kura stāsta par atjaunotās Latvijas pirmo admirāli Gaidi Andreju Zeibotu.

Grāmata ir plaši ilustrēts autobiogrāfisks vēstījums, kura autore ir vēsturniece un kultūras darbiniece Edīte Sondoviča. Viņa savulaik ir strādājusi kopā ar Gaidi Andreju Zeibotu.

Par pirmo Latvijas admirāli 1927. gadā kļuva Arčibals Keizerlings, par otro 1938. gadā kļuva Teodors Spāde, savukārt trešais cilvēks, kas Latvijas vēsturē kļuva par admirāli pēc 61 gada pārtraukuma, ir Gaidis Andrejs Zeibots.

Tālāk publicistes un kādreizējās diplomātes Annas Žīgures rakstītais žurnāla Tēvijas Sargs jūlija numurā:

Ikvienā pasaules valstī nacionālās armijas liktenis ir cieši saistīts ar valsts likteni. Patiesībā tas ir ļoti vienkārši — ja nav valsts, nav savas armijas, darbojas vienīgi partizāni. Latvijas valsts, kas nodibināta 1918. gadā, līdz ar svešas armijas ienākšanu tika sagrauta 1940. gadā. Jūras spēku komandieri admirāli Teodoru Spādi deportēja, un viņš mira tālu no dzimtenes, Kazahijā. 1990. gadā admirāļa pīšļus pārveda un pārbedīja Rīgas Meža kapos.

Gaidis Zeibots toreiz vēl dienēja Padomju Savienības Kuģu divizionā Polijā, bet tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas atgriezās dzimtenē un 1999. gadā kļuva par trešo admirāli Latvijas vēsturē.

Tāpat kā Latvijas valstij, arī armijai, sākot ar 1991. gadu, visu nācās būvēt no jauna. Visas valsts struktūras vajadzēja izveidot tik ātri, ka cilvēku apziņa ne vienmēr spēja tikt līdzi. Lielais lēciens no okupētas valsts uz neatkarīgu, no plānveida sociālistiskās ekonomikas uz brīvo tirgus ekonomiku nesa līdzi milzīgas pārmaiņas ikviena sabiedrības locekļa dzīvē, ikdienā un svētkos.

Admirālis Gaidis Zeibots ir starp tiem, kuri gribēja un spēja uzņemties atbildību par valsts atjaunošanu un līdz ar citiem lika pamatakmeņus atjaunotās Latvijas ēkai.

Šīs grāmatas autore Edīte Sondoviča daudzu gadu garumā vērojusi, kā strādājis Zeibots, un bijusi viena no admirāļa pavēļu pildītājām, galvenokārt kultūras jomā. Lappuse pēc lapaspuses atsedz dziļi cilvēcīgu armijas komandieri un atļauj pietuvoties viņa būtībai. Zeibota darba militārais aspekts galvenokārt paliek militāro vēsturnieku ziņā. Kaut pagājuši jau turpat divdesmit gadi, mūsu jaunāko laiku vēsture dažādās jomās vēl ir ļoti maz pētīta. Aculiecinieki un arhīvi gaida zinātniekus.

Autore soli pa solim seko komandierim un dokumentē brīžus, kas palikuši atmiņā. Pirms tam ir bērnība, tagadējo cilvēku acīm skatoties, grūtā pēckara gadu zēnu un meiteņu bērnība, tikai toreiz viņi nezināja, ka tā ir ļoti grūta. Zēns auga bez tēva, kurš palika karā. Tāds liktenis bija neskaitāmiem zēniem, vēl smagāks tiem, kuriem karā palika arī vectēvi. Zeibotam bija vīrišķības paraugs, kas atstājis iespaidu uz visu līdzšinējo mūžu. Vīrišķības paraugu trūkst arī ļoti daudziem mūsdienu zēniem.

Attēlā - Gaidis Andrejs Zeibots Atvaļināšanas ceremonijā 2007. gada 19. martā. Foto: Normunds Mežiņš, RJC.

Man prātā pirmā tikšanās ar Gaidi Zeibotu. Tas bija sen, 1993. gadā, kad kopā ar Somijas Augstāko aizsardzības kursu dalībniekiem ieradāmies Liepājā un iepazināmies ar Latvijas Jūras spēkiem. Nekad neaizmirsīšu lepnuma sajūtu par mūsu valsti, par armiju un floti, ko izjutu šī brauciena laikā. Mēs bijām nupat kā atbrīvojušies no pusgadsimta ilgušas okupācijas, mēs bijām spējuši atjaunot savu valsti mierīgā ceļā, kļūstot par paraugu visai pasaulei. Mums atkal bija sava armija un flote — tas nekas, ka sākumā pieticīga, bet cilvēki strādāja ar lielu degsmi un atdevi.

Par to laiku domājot, rodas jautājumi: kur palikušas šīs izjūtas, kāpēc cilvēki tagad īsti netic ne armijai, ne valstij? Kur ir vaina? Mūsos? Armijā? Bet varbūt agrāko laiku domāšanā, kas piecdesmit gados iepotējusi neticību un ironisku attieksmi pret neatkarīgo Latviju un tās institūcijām. Ja nav savas valsts, nav arī armijas. Ja nav lepnas un patstāvīgas domāšanas, trūkst veselīgas pašcieņas, viss savējais šķiet sīks un nievājams.

Tomēr mums ir ar ko lepoties. Mums ir savi bruņotie spēki, kas pilda starptautiskās misijas. Latvija ir pilntiesīga NATO dalībvalsts, kas dod drošību, jo nevienam nav noslēpums, ka pašu spēki nav pietiekami, ja valstī iebruktu ienaidnieks.

Lai justos pavisam droši, Latvijai jāaudzina paaudze, kura gatava aizstāvēt savu valsti, savu tautu, savas vērtības. Nevar cerēt, ka citi nāks palīgā, ja paši to negribēsim. Pēdējos gados arī valsts aizsardzības ideja kļuvusi par tādu kā nievu objektu. Tā nav veselīgas tautas pazīme.

Tāpēc ir labi, ka Latvijā ir tādi vīri kā admirālis Gaidis Zeibots, kurš aptver arī to, cik liela ir kultūras loma arī militārajā izglītībā. Bez kultūras nav tautas, un armijas sauszemes un jūras vienības ir tautas daļa.

Mūsdienu karavīriem tiek uzstādītas citādas prasības, kā agrākos laikos, bet ir lietas, kas palikušas nemainīgas — visiem nepieciešama izglītība, drosme un dzimtenes mīlestība. Gaidis Zeibots to lieliski saprot, jo viņam pašam piemīt šīs īpašības.

Anna Žīgure (žurnāla Tēvijas Sargs jūlija numurs)