Digitālā ekonomika pēdējos gados attīstās ļoti strauji. To var attiecināt arī uz banku piedāvātajiem zibmaksājumiem, jo Latvija bija pirmā valsts eiro zonā, kas ieviesa eiro zonas vienotajiem standartiem atbilstošus zibmaksājumus, turklāt vairākus mēnešus pirms to izdarīja pārējās eiro zonas valstis. Par zibmaksājumu galvenajiem ieguvumiem un moderno norēķinu instrumentu riskiem aizsardzības nozares ziņu portālam “Sargs.lv” stāsta Latvijas Bankas moderno maksājumu eksperts Deniss Fiļipovs.
Ja vēl pagājušajā gadā bija daudz diskusiju par to, vai zibmaksājumi nākotnē varētu kļūt par ikdienu iedzīvotāju maksājumos, tad šobrīd lielākajai daļai ekspertu par to vairs nav nekādu šaubu. Tiesa gan – no idejas par ātriem maksājumiem līdz realizācijai pagāja pieci gadi. Tobrīd mums tuvākie pionieri ātro maksājumu ieviešanā bija Lielbritānija, Dānija un Zviedrija, kuru pieredze liecināja, ka tehnoloģiju attīstība ļauj veikt maksājumus ļoti ātri un ērti, un šādi maksājumi strauji ieguva lielu popularitāti iedzīvotāju vidū. Jau toreiz bija skaidrs, ka nākotnē ātrie maksājumi varētu sniegt būtiskus ieguvumus arī Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem.
Zibmaksājumi jeb ātrie maksājumi sniedz iespēju klientam pārskaitīt naudu no konta vienā bankā uz kontu citā bankā pāris sekundēs jebkurā dienā un jebkurā diennakts laikā. Kā galvenos šādu maksājumu ieguvumus D. Fiļipovs min ātrumu un laika ietaupījumu. Šobrīd zibmaksājumus Latvijā piedāvā bankas “Citadele”, “SEB banka” un “Swedbank”, līdz ar to zibmaksājumi ir pieejami vairāk nekā 90% Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu. Eksperts prognozē, ka nākamgad zibmaksājumus saviem klientiem varētu piedāvāt vēl vairāki maksājumu tirgus dalībnieki. Tā rezultātā zibmaksājumu pieejamības rādītājs pieaugs līdz 99.99%.
Taču zibmaksājumi ir tikai viena no modernajām norēķinu inovācijām, ko pēdējo gadu laikā piedāvā finanšu sektors. Bezkontakta norēķinu kartes, norēķini ar tālruni, pulksteni, aproci, uzlīmi – tie ir tikai redzamākie jaunievedumi. Bet inovācijām līdzi nāk arī iespējamie riski. D. Fiļipovs norāda, ka, pirmkārt, ne visa Latvijas sabiedrība tik straujām digitālām pārmaiņām ir gatava. Tas attiecas galvenokārt uz vecāka gada gājuma cilvēkiem, viņi visbiežāk pieturas pie vecmodīgākām metodēm gan pieraduma, gan arī tehnisko iespēju dēļ. Eksperts skaidro – lai arī bankas konts mūsdienās faktiski ir katram, ne visi prot rīkoties ar internetbanku, dažam pat var nebūt piekļuves datoram.
Kā nākamo risku viņš min vēl lielāku cilvēku atkarību no viedierīcēm un interneta. Šodien viedtālrunis daudziem kalpo atslēgas vietā – ar to var iedarbināt gan automašīnu, gan norēķināties veikalā par pirkumu. Tāpēc drošības jautājums kļūst vēl aktuālāks – kā rīkoties, piemēram, ja telefonu nozog.
D. Fiļipovs atzīst, ka krāpniecības riski joprojām pastāv arī maksājumu infrastruktūras līmenī. Lietotājiem ik pa laikam jāatgādina elementāra piesardzība – personas un karšu datu neizpaušana un droša iepirkšanās interneta vidē ir stūrakmeņi savas naudas nosargāšanā. Jāņem vērā, ka interneta vidē viss rakstītais kaut kur tiek saglabāts, arī paroles un karšu dati. Joprojām ir diezgan daudz interneta veikalu, kas pirkuma brīdī neprasa papildu autorizāciju, un tādā gadījumā karšu dati ir statiski, un tos var izmantot atkārtoti, t.sk. arī krāpnieki.
“Ja vienreiz kāds ir nokopējis šos datus, tad var veikt maksājumus interneta vietnēs, kas neprasa papildu autorizāciju katram maksājumam arī turpmāk. Tieši tāpēc karšu industrija šobrīd virzās uz tokenizāciju. Tokenizācija ir drošības pasākumu kopums, kad sensitīvos datus aizvieto alternatīvas vērtības, piemēram, simbolu virkne, ko sauc par tokenu (analoģiski – žetons, ko iegūst apmaiņā pret naudu), lai pasargātu un neizplatītu oriģinālos datus.
Tas nozīmē, ka jau tuvākajos gados karšu jomu sagaida pārmaiņas, un katram maksājumam plānots piešķirt unikālu ID jeb pazīmi simbolu virknē. To var saukt par sava veida datu šifrēšanu, jo tie būs mainīgi un ar datiem vairs nevarēs veikt atkārtotu maksājumu gadījumā, ja kāds ļaundaris tos nokopējis,” skaidro D. Fiļipovs.
Visbeidzot Latvijas Bankas eksperts rezumē, ka drošības prasības nepārtraukti aug līdzi mainīgajai digitālajai videi, bet tām jābūt samērīgām ar ērtībām, ko cilvēks saņem, viedtālruni lietojot skaidras naudas vietā.