Ja Krievija necietīs sakāvi Ukrainā, tā dažu nākamo gadu laikā varētu būt gatava tālākam iebrukumam – nu jau NATO teritorijā. Tādā gadījumā primārais agresora iebrukuma virziens varētu būt Baltijas valstis – šādus brīdinošus apgalvojumus pēdējo mēnešu laikā izsaka ne mazums pazīstamu drošības analītiķu. “Sargs.lv” skaidro – vai un pie kādiem nosacījumiem un kādā laikā Krievija varētu sakopot spēkus un spējas jaunam kara gājieniem, un kas ir faktori, kuri šos tīkojumus varētu likt pārskatīt.
Trīs līdz 10 gadi līdz jaunam karam
NATO Austrumu flanga valstīm atlikuši trīs gadi, lai sagatavotos iespējamai konfrontācijai ar agresorvalsti Krieviju, tā intervijā Polijas medijam "Nasz Dziennik” paziņojis Polijas Nacionālā drošības biroja vadītājs Jaceks Sīvjera [Jacek Siewiera].
Vaicāts, vai Krievijas uzbrukums NATO teritorijai ir reāls, kā to iepriekš savā ziņojumā prognozējusi Vācijas Starptautisko attiecību padome, kā iespējamo sagatavošanās termiņu minot piecu līdz deviņu gadu periodu, J. Sīvjera atbildēja apstiprinoši, vienlaikus norādot, ka laika var būt mazāk.
Igaunijas sabiedriskais medijs ERR.ee atgādina, ka novembra sākumā ar brīdinošu ziņojumu NATO nāca klajā Vācijas Starptautisko attiecību padome, kas ir neatkarīgs Vācijas ārpolitikas pētniecības institūts.
Tā analītiķi noteikuši laika rāmi, kurā NATO valstīm jānostiprina savi bruņotie spēki un to spējas iespējama Krievijas iebrukuma atvairīšanai.
Saskaņā ar ziņojum, Vācijas Starptautisko attiecību padome šo laika periodu noteikusi piecu līdz desmit gadu laikā no brīža, kad Ukrainā beigsies intensīvas kaujas.
Vācu pētnieku ieskatā, tas būtu laiks, kāds Krievijai būtu nepieciešams, lai pietiekami atjaunotu savus bruņotos spēkus jaunam uzbrukumam Rietumu virzienā. Saskaņā ar ziņojumu, Krievijas uzbrukuma virziens varētu ietvert arī Baltijas valstis.
Pētījuma autori uzsver, ka šī gatavība arī būtu vienīgais veids, kā NATO sabiedrotie varētu ierobežot risku, ka Eiropā varētu izcelties vēl viens karš.
Vācias Starptautisko attiecību padome uzskata, ka ar savām impēriskajām ambīcijām Krievija ir vislielākais un vissteidzamākais drauds NATO valstīm, savukārt alianse var droši ietekmēt tikai to spēju atturēt un aizstāvēties, nevis Krievijas faktisko lēmumu par jauna kara sākšanu, teikts dokumentā.
Ar līdzīgiem brīdinājumiem vēl oktobrī nāca klajā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš norādīja, ka Krievija jauniem iebrukumiem citās valstīs būs gatava jau 2028. gadā pie nosacījuma, ka konflikts Ukrainā tiks iesaldēts. “Precīzāk tās ir Baltijas valstis – valstis, kurās dzīvo liels krievvalodīgo skaits,” piebilda Ukrainas prezidents.
Ārpolitikas un diplomātijas loma Krievijas kara mašīnā
Tikmēr ASV militāro ziņu portāla “Defence-Blog” autors Dilans Maļasovs uzsver, ka līdzšinējā vēsture, kā Krievijas valdošais režīms izmantojis šķietamus konfliktu pagaidu noregulējumus, lai gatavotos jaunai ekspansijai.
Viņš uzsver, ka šobrīd, kad globālā uzmanība ir pievērsta konfliktam Tuvajos Austrumos, Maskava aktīvi iestājas par tā sauktajām "miera sarunām" pašas izraisītajā karā Ukrainā, turklāt tā aktīvi cenšas piesaistīt sev partnerus no Turcijas un Apvienotajiem Arābu Eemirātiem..
D. Maļasovs atzīst, ka šāda taktisko manevru īstenošana Kremlim nav sveša. Diktators V. Putins šādi rīkojies pēc pirmā Čečenijas kara, neatrisinot konfliktu līdz galam un pēcāk radot pamatojumu otrajam iebrukumam, kas bija daudz asiņaināks. Līdzīgi Krievija rīkojusies Gruzijas gadījumā, pēc būtības neatrisinot konfliktu ar tā sauktajiem Dienvidosetijas un Aphāzijas separātistiem, lai pēcāk izraisītu vēl vienu konfliktu. Arī Ukrainā Krievija sākotnēji noliedza savu spēku iesaisti gan 2014. gada Krimas aneksijā, gan pēcāk konfliktā Austrumukrainā. Pēcāk tā spēlēja diplomātisku spēli ar Rietumiem, imitējot pamieru un risinot nepārtrauktas un neauglīgas sarunas par konflikta noregulējumu. Tiesa šis laiks tika izmantots, lai tā sagatavotu savus spēkus vēl plašākam iebrukumam Ukrainā.
Vienlaikus šādai rīcībai oficiālā Maskava atsauca, denonsēja vai pārtrauca vairākus būtiskus nolīgumus par cilvēktiesībām, atbruņošanos un globālo konfliktu novēršanu.
Tāpēc, kā uzskata D. Maļasovs, varbūtība, ka Krievija V. Putina vadībā nelokāmi turēsies pie savām juridiskajām saistībām nākotnē, šķiet gaužām maz ticama.
Krievijas spējas kavē lēnā rūpniecības attīstība
Neraugoties uz ekspertu brīdinājumiem par iespējams jaunas karadarbības plāniem, turpmāko Krievijas agresiju, tās izvēršanu varētu ietekmēt pret valsti noteiktās plašās starptautiskās sankcijas, kas varētu kavēt agresora bruņoto spēku atjaunošanas centienus.
“Sargs.lv” jau rakstīja, ka par spīti plašajiem zaudējumiem Krievija turpina turēt pie dzīvības savu kara mašīnu. Ar slēptās mobilizācijas palīdzību tiek atjaunots asiņainajos uzbrukumos izšķiestais cilvēkresurss. Tikpat aktīvi notiek darbs arī pie bruņojuma ražošanas. Papildus nauda tiek arī militārajām vajadzībām – Kremlis izziņojis, ka 2024. gadā militārajai jomai tiks novirzīti 6% no IKP, arī internetu pārpludina attēli ar jaunuzceltiem militāro rūpnīcu kompleksiem.
Tomēr šķietamā gaviles par Krievijas militārās industrijas atdzimšanu, aizēno lielā atkarība no Rietumvalstu ražošanas iekārtām un to eksporta aizliegumu uz Krieviju.
Kā savā jaunākajā publikācijā norāda “Jamestown Foundation” pētnieks Pāvels Luzins, Krievijas militāri rūpnieciskais komplekss no ārvalstu ražošanas tehnoloģijām un iekārtām ir atkarīgs par 60 līdz 80%, savukārt pašmāju mašīnbūves nozarē šī atkarība ir vēl augstāka – ap 90%.
Uzlaboto rūpniecisko iekārtu kopējais nolietojums vēl nav postošs, taču, ņemot vērā Rietumu sankcijas, šī tendence izskatās arvien neatgriezeniskāka. Pat paredzamais šī rādītāja uzlabojums 2022. gadā tika veikts galvenokārt uz papīra un daļēji balstīts uz dažādiem aprēķiniem. Šī statistika liecina par bažām, ka tuvāko gadu laikā Krievijas militāri rūpnieciskais komplekss lēnām zaudēs ražošanas jaudu un kompetences. Tas nozīmē, ka Krievijai nākamajos gados būtu jāsamazina savu ieroču programmu skaits un apjoms, lai gan Kremlis nedomā to darīt.
Kā norāda P. Lužins, ka Krievijas militāri rūpnieciskais komplekss bija salīdzinoši efektīvs tikai tad, ja tas balstījās uz globālām piegādes ķēdēm. Tagad moderno ieroču izstrādes ražošanas programmas ir saskārušās ar nopietnām problēmām, ko radījušas piekļuves problēmas Rietumu tehnoloģijām.
Viņš norāda, ka Krievijas aizsardzības ražošanas pielāgošana šai jaunajai realitātei, visticamāk, radīs vienkāršotas pētniecības programmas, turpmāku progresīvu ieroču sistēmu sērijveida ražošanas aizkavēšanos un ražošanas apjoma samazināšanos. Turklāt lielais zaudējumu apmērs Ukrainā vēl vairāk pasliktinās šīs problēmas.
Bēdīgā situācija Krievijas militāri rūpnieciskajā kompleksā vieš zināmu optimismu, dodot cerību, ka Krievijas gatavība jaunam konfliktam var nebūt pietiekoši augsta. Taču tik pat būtiska ir Ukrainas spēja ne tikai turpināt karu, bet gūt pārākumu pār krievu agresoriem laicīgi novēršot iespēju diktatoram V. Putinam atkārtot savus karagājienu tīkojumus. Tiesa notiekošais saistībā ar Ukrainai vajadzīgo starptautisko militāro atbalstu, nevieš pārliecību par Rietumvalstu kopīgu spēju apturēt Krievijas agresiju Ukrainas teritorijā. Šādas bažas īpaši pastiprināja vakardienas ASV Senāta Republikāņu partijas pārstāvju uzliktais veto lēmumam par militārā atbalsta sniegšanau Ukrainai, Izraēlai un Taivānai. Kā norāda Ukrainas amatpersonas – Rietumvalstu vilcināšanās ar militāro atbalstu var radīt priekšnoteikumus, kurā pārākumu kaujas laikā sāks gūt agresori.
