“Mans spēks ir mana tauta” – ar šādu vadmotīvu šodien tika atklāts vairāk nekā divus metrus augstais vides objekts, kas godina Latvijas nacionālo partizānu kustības ieguldījumu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā. Apvienojot etnogrāfisko zīmju spēku un tautas koptās tradīcijas, piemineklis kalpos kā simboliska vieta, kur atzīmēt Latvijas valstij nozīmīgas atceres dienas. Tā koncepcijas autors ir tēlnieks Kristaps Gulbis un radošā sabiedrība SIA “Divi putni”.
Piemiņas vieta tapusi, pateicoties Latvijas Nacionālo karavīru biedrības brīvprātīgajiem ziedojumiem, kā arī Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Kuldīgas novada pašvaldības finansiālajam atbalstam.
Latvijas nacionālie partizāni bija bruņoti cīnītāji, kuri, izmantojot partizānu taktikas un nevardarbīgās pretestības paņēmienus, pretojās komunistiskas okupācijas režīmam laika posmā no 1944. gada vasaras līdz 1957. gada maijam.
Nacionālo partizānu darbība aptvēra visus Latvijas kultūrvēsturiskos novadus – Kurzemi, Latgali, Vidzemi, Zemgali un Sēliju. Pēc dažādām aplēsēm aktīvi nacionālo partizānu cīņās iesaistījās 10 000 līdz 15 000 partizānu.
Kurzemē nacionālo partizānu cīņas un pirmo bruņoto grupu organizēšanās sākās 1945. gada vasarā pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas. Tāpat kā citviet Latvijā, arī Kurzemē partizāni bija visdažādāko sabiedrības grupu pārstāvji- bijušie Latvijas armijas un latviešu leģiona karavīri, aizsargi, policisti, zemnieki, kā arī inteliģences pārstāvji – skolotāji, garīdznieki, juristi, sabiedriskie darbinieki u.c..
Visaktīvāk nacionālie partizāni darbojās Kuldīgas, Talsu, Ventspils un Aizputes apriņķu teritorijā. Kabiles nacionālo partizānu grupu pamatoti var uzskatīt par vienu no nozīmīgākajām, kaujas spējīgākajām un aktīvākajām partizānu vienībām visā Kurzemē. Tā bija Kurzemes lielākās nacionālo partizānu apvienības LNPA “Kurzeme” štāba grupa (apvienoja 17 partizānu grupas ar apmēram 500 partizāniem), kas ieņēma centrālo vietu bruņotās cīņas organizēšanā un sekmēja vienota un centralizēta nacionālās pretošanās kustības tīkla izveidi visā Rietumlatvijas reģionā.
Tā koordinēja kaujas operācijas, nodarbojās ar atsevišķu partizānu un grupu apziņošanu, tāpat veica arī informatīvo darbu, izdodot un sabiedrībā izplatot nelegālos pretpadomju izdevumus, uzsaukumus u.tml. Kabiles partizānu grupas pamatsastāvs veidojās pakāpeniski. Par pirmo vadītāju kļuva Fricis Kārkliņš (“Mazais šerifs”) no Kabiles pagasta. Viņš labi pazina apkārtnē mītošos cilvēkus un izprata vietējos apstākļus. Pēc Kurzemes frontes kapitulācijas 1945. gada 8. maijā F. Kārkliņš pēc savas iniciatīvas nekavējoties uzsāka partizānu grupas veidošanu. Kabiles partizānu grupa 1945. gada vasarā veidojās no vairākām skaitliski nelielām grupiņām un atsevišķiem partizāniem-vieniniekiem. Jau no darbības sākuma grupa par savu galveno mērķi izvirzīja cīņu pret padomju varu un cerēja, ka drīzumā sāksies karš starp PSRS un Rietumiem, kā rezultātā izdosies atgūt neatkarīgu Latvijas Republiku.
Paralēli Kārkliņa grupai Kabiles apkārtnē formējās vēl kāda cita nacionālo partizānu grupa, kuru vadīja kaujās rūdītais un pieredzējušais leģionārs Ēvalds Pakulis ("Šerifs”), kurš vēlāk par nopelniem leģendārajā Āpuznieku kaujā (1946. gada 1. janvārī) kļuva par Kabiles grupas komandieri. 1945. gada 1. oktobrī apvienojās Friča Kārkliņa un Ēvalda Pakuļa grupu vīri. Ar Kabiles grupas darbību un cīņu pret komunistiskajiem okupantiem saistītas divas ļoti nozīmīgas militārās operācijas.
Viena no tām bija Kabiles izpildkomitejas ieņemšana 1945. gada 24. decembrī, kuras rezultātā veselu dienu Kabilē tika likvidēta padomju vara. lepriekšējā dienā, dodoties pie atbalstītājiem, vietējiem miličiem bija izdevies apcietināt grupas partizānu Rūdolfu Eglīti, kurš vēlāk tika aizvests uz Kabiles izpildkomiteju, kur bez vairākiem miličiem atradās arī iznīcinātāju bataljona kaujinieki un bruņoti vietējie padomju aktīvisti, kuri apsargāja ēku. 23. decembra vakarā grupas komandieris Kārkliņš pieņēma lēmumu veikt uzbrukumu, tika izstrādāts operācijas plāns. Uzbrukumā piedalījās aptuveni 20 partizānu, kuri tika sadalīti trīs kaujas grupās. Par pirmās grupas komandieri tika nozīmēts Alberts Daukšs ("Klakts"), otro grupu vadīja F. Kārkliņš, savukārt trešās grupas vadību uzņēmās Pēteris Pētersons ("Pēteris"). Alberta Daukša izšautā signālraķete bija norunātais signāls uzbrukumam. Uzbrukuma laikā partizāni likvidēja divus iznīcinātāju bataljona kaujiniekus - vada komandieri Liepiņu un vada komandieri Znotiņu, kā arī divus čekistus. Kabiles ciema ieņemšana ir viens no piemēriem, kas skaidri parāda, ka nacionālo partizānu kara sākumā faktiskie noteicēji lauku reģionos bija partizāni, kuri neļāva nostiprināties okupācijas režīmam.
Tautas atmiņā palicis fakts, ka kaujas partizānu grupa pie izpildkomitejas ēkas mastā uzvilka iepriekš sagatavotu Latvijas valsts karogu un padomju vara uz visu dienu Kabilē un tās apkārtnē tika pilnībā likvidēta. Kabiles nacionālo partizānu kaujas prasme un cīņas morāle bija daudzkārt augstāka nekā padomju okupantiem, jo viņi skaidri apzinājās savu mērķi un ideālus, kas kalpo par patiesas varonības un nacionālās stājas piemēru mūsdienās. Viņu vēstījums nākamajām paaudzēm – cīņa par Latviju ir mūžīga.
