Latvijas valsts dibināšana 1918. gada 18. novembrī bija liels notikums — pirmo reizi latviešu tautas vēsturē tai radās iespēja izveidot savu valsti. Taču ceļš līdz savas valsts izcīnīšanai bija grūts. Jaunās valsts dzīvotspēja bija jāpierāda kaujās. Tūlīt pēc valsts proklamēšanas sākās Neatkarības karš, kuru laikā, par spīti nelabvēlīgajiem politiskajiem un militārajiem apstākļiem, radās Latvijas ar-mija, kas nosargāja tikko dzimušo Latvijas valsti. Ievērojamu ieguldījumu Latvijas armijas uzvarās sniedza arī gadu pēc Latvijas proklamēšanas dibinātais Latviešu sieviešu palīdzības korpuss. Šīs publikācijas mērķis ir ieskicēt korpusa darbību Neatkarības kara (1918.—1920.) laikā.
Latviešu sieviešu palīdzības korpuss Neatkarības kara laikā
1919. gada 3. septembrī Pagaidu valdības Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ierosināja arī Latvijā pēc Lielbritānijas Sieviešu militārā palīdzības korpusa parauga dibināt līdzīgu organizāciju. Atbrīvošanas cīņu frontēs bija iestājies relatīvs pamiers: lieli-nieki bija atkāpušies uz Latgali, Cēsu kaujās bija satriekts vācu landesvērs un Dzelzsdivīzija, Strazdumuižas pamiers paredzēja pakāpenisku vācu armijas izvešanu no Latvijas teritorijas, tika iegūts laiks Latvijas armijas apvienošanai un organizatoriskajai pārveidošanai.
1919. gada 22. septembrī notika Latviešu sieviešu palīdzības korpusa dibināšanas sapulce. Korpusu dibināja kā organizāciju, kas nodarbojas ar regulārās armijas aizmugures dienestu atbalstīšanu, un tās oficiālais patrons skaitījās Armijas virspavēlnieka štābs. Tieši ar Armijas virspavēlnieka štāba norīkojumu par Latviešu sieviešu palīdzības korpusa pirmo priekšnieku iecēla štāba sevišķu uzdevumu virsnieku kapteini Arturu Galindomu. Korpuss pagaidām darbojās bez statūtiem, kas tika pieņemti vēlāk, jau pēc Neatkarības kara beigām. Pirmajā sēdē jaundibinātās organizācijas vadītājs A. Galindoms referēja par korpusa nākamajiem mērķiem un uzdevumiem.
Korpuss uzņēmās karavīru ēdināšanas organizēšanu, drēbju un veļas pagatavošanu, armijas vienību apgādāšanu ar pārvietojamām bibliotēkām, ievainoto apkopšanu kara slimnīcās un hospitāļos, kā arī kritušo karavīru sarakstu sastādīšanu un apbedīšanas organizēšanu.
Organizatoriski korpusa darbību bija paredzēts sadalīt vairākās nozarēs, kuru priekšgalā atradās nozaru priekšnieces. Katrai nozarei bija paredzēts savs darba lauks, un katras nozares priekšniece bija atbildīga par savu nozari. Lielākās nozares sadalīja savu darba lauku vairākās apakšnodaļās. Jau drīz pēc korpusa dibināšanas Rīgā darbību uzsāka korpusa Armijas apgādes nozare, Armijas veļas apgādes nozare, Bibliotēkas nozare, Kareivju apbedīšanas nozare, Nozare pie satiksmes un darba ministrijas, Sociālās apgādes nozare, Ziedojumu vākšanas nozare, Sieviešu zelta fonds un Sporta nozare.
Tā kā nodaļu priekšnieču sēdes karadarbības apstākļos notika reti, nebija iespējams ievēlēt prezidiju, kas uzņemtos tiešu korpusa vadību — visu koordinācijas darbu bija jāveic organizācijas vadītājam kapteinim A. Galindomam.
Korpusa nozares centās izvērst savu darbību jau tūlīt pēc dibināšanas un pakāpeniski, taču militārā situācija piespieda pasteigties ar atsevišķu nozaru paātrinātu organizēšanu. Pirmkārt, tas attiecās uz Armijas apgādes nozari, kuras priekšgalā atradās Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāja, vēlākā Satversmes sapulces priekšsēdētāja un Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes kundze Justīne. Nozares uzdevums bija kareivju ēdināšanas punktu veidošana, tējnīcu veidošana karavīriem tiešā frontes tuvu-mā, frontes vienību apgādāšana ar apģērbu, veļu, produktiem, kara slimnīcu apgādāšana, vēlāk šiem uzdevumiem piepulcējās arī cietumu apgāšana ar pārtikas produktiem un apģērbu.
Nodaļa darbu sāka 1919. gada 8. oktobrī, dienā, kad sākās bermontiešu uzbrukums Rīgai. Šajā dienā atvēra pirmo kareivju ēdināšanas punktu Lāčplēša ielā 25.
Telpas izrādījās daudz par šauru, tāpēc jau 9. oktobrī atvēra otru ēdināšanas punktu Pa-uluči ielā 13 (Rīgas Latviešu biedrības nama telpās). Pirmajās dienās šajos ēdināšanas punktos apkalpoja karavīrus, kuri bija atkāpušies no bermontiešu ieņemtās Pārdaugavas un tobrīd atradās Rīgas centrā pārgrupēšanās nolūkos, tāpēc viņiem kavējās apgāde ar pārtiku. Vēlāk ēdināšanas punkti apgādāja ar pārtiku tās karaspēka vienības, kuras atradās pozīcijās Rīgas centrā. Dažās dienās apmeklētāju skaits bija ap 7000 cilvēku. Tieši no Latviešu biedrības nama nesot pārtiku uz Esplanādē izvietoto karaspēka daļu, 10. oktobrī apšaudes laikā tika nāvīgi ievainota Elza Žiglēvica. E. Žiglēvicai pēc nāves 1928. gadā piešķīra Latvijas Republikas augstākā militārā apbalvojuma — Lāčplēša Kara ordeņa — 3. šķiru.
No 12. oktobra ēdināšanas punkts Pauluči ielā darbojās visu diennakti, bet no 27. oktobra — no sešiem rītā līdz pusnaktij. Virtuve, zupas pagatavošana un izdalīšana bija toreizējā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dzīvesbiedres Annas pārraudzībā, kā palīdzes darbojās A. Bērziņa un V. Līdaka. Šeit karavīri varēja saņemt arī siltu tēju, kafiju vai kakao, strādāja maizes ceptuve. Pavisam ēdināšanas punktā darbojās 180 darbinieces, no kurām četras bija algotas. Sākumā trūka visnepieciešamākā, piemēram, svaru, tāpēc produktus svēra pēc acumēra. No 21. oktobra sāka izmantot svarus, punktā ieviesa čeku izsniegšanas sistēmu.
1919. gada 9. novembrī Latviešu sieviešu palīdzības korpuss ierīkoja vēl vienu ēdināšanas punktu Aleksandra bulvārī 2–4, kas apkalpoja militārā palīgdienesta personas — karazēnus un invalīdus. Pēc P. Bermonta armijas padzīšanas no Rīgas sieviešu palīdzības korpusa ierīkoto ēdināšanas punktu darbība sašaurinājās, Latvijas armijas vienības devās vajāt bēgošo Krievijas Rietumu atbrīvošanas armiju. 28. novembrī ēdināšanas punktu pārvietoja no Latviešu biedrības nama uz Aleksandra bulvāri, tur strādāja 22 darbinieces, no kurām septiņas bija algotas. Šo ēdināšanas punktu bez karazēniem apmeklēja arī kareivji no Rīgas pilsētas komandantūras, Kara invalīdu apsardzības rotas, sardžu rotām un cauri Rīgas pilsētai braucošie karavīri. Katru dienu šeit ēdināja ap 800—900 karavīru un 120 karazēnu. Kopš Latviešu sieviešu palīdzības korpusa ēdināšanas punktu atvēršanas laikā no 1919. gada 8. oktobra līdz 1920. gada 1. janvārim tika izsniegtas: brokastis — 216 678 porcijas, pusdienas — 133 062 porcijas, vakariņas — 76 518 porcijas, kopā — 426 258 porcijas. Trauksmainajās bermontiādes dienās Latviešu sieviešu palīdzības korpusa Armijas apgādes nodaļa sāka organizēt arī tējnīcas tiešā armijas vienību pozīciju tuvumā, kurās nosalušie un nogurušie karavīri varētu apsildīties un atpūsties. Tējnīcu organizēšanu uzņēmās Anna Rūmane-Ķeniņa. 22. oktobrī atvērās karavīru tējnīca Voleru muižā, 25. oktobrī — Bolderājā, 26. oktobrī — Sarkandaugavā, Mīlgrāvī un M. Grēcinieku ielā, vēlāk, pēc bermontiešu padzīšanas no Rīgas, tējnīcas atvērās Katlakalnā, Doles salā un Ikšķilē. Pie korpusa tējnīcas M. Grēcinieku ielā atradās arī pārsiešanas punkts, kurā dežurēja vairākas žēlsirdīgās māsas. No 4. oktobra līdz 22. oktobrim korpuss apgādāja ar produktiem arī ASV Sarkanā Krusta tējnīcu Vecrīgā, Rīdzenes ielā. Tējnīcās karavīriem par brīvu izsniedza saldu tēju un kafiju ar sviestmaizēm, līdz 1920. gada 1. aprīlim bija reģistrētas pavisam 95 394 izsniegtās porcijas.
Karaspēkam pārvietojoties uz citiem kaujas darbības rajoniem, tējnīcas Rīgā slē-dza un atvēra jaunas, tuvāk karadarbības zonai — Rembatē, Slokā, Iecavā, Stukmaņos, Ieriķos, Balvos. Latviešu sieviešu palīdzības korpuss uzsāka darbību arī Latgalē — jau tūlīt pēc šīs Latvijas daļas atbrīvošanas no lielinieku karaspēka. 1920. gada februārī Rēzeknē dibinājās pārtikas piegādes koordinācijas centrs, kuru pārzināja K. Bakmane. 29. februārī atvērās karavīru tējnīcas Rēzeknē, Ludzā, Kārsavā un Viļakā.
Tējnīcās līdzās tējas un kafijas baudīšanai varēja iepazīties ar jaunākajiem laikrakstiem, jo Latviešu sieviešu palīdzības korpuss bija panācis vienošanos ar toreiz iznākošo laikrakstu «Jaunākās Ziņas», «Brīvā Zeme», «Latvijas Sargs» un «Baltijas Vēstnesis» redakcijām par brīveksemplāru piesūtīšanu karavīru vajadzībām.
1919. gada 11. decembrī sāka darboties korpusa nodaļa Kara slimnīcā. Šīs nodaļas darbu vadīja A. Meierovica un K. Rozentāla. Nodaļas galvenajos uzdevumos ietilpa kontrolēt produktu saņemšanu, sadalīšanu un izsniegšanu Kara slimnīcā ievietotajiem ievainotajiem karavīriem. Nodaļas darbinieces organizēja arī koncertus sirgstošajiem karavīriem — šajos koncertos par savu pienākumu piedalīties uzskatīja daudzas latviešu teātra un operas slavenības: A. Mierlauks, A. Amtmanis-Briedītis, Ā. Kaktiņš un daudzi citi. Kara slimnīcā strādājošās Latviešu sieviešu palīdzības korpusa dalībnieces iespēju robežās organizēja arī slimnīcas apgādi ar veļu, cenšoties piesaistīt sabiedriskās organizācijas, sieviešu arodbiedrības, vispārizglītojošās mācību iestādes. Pavisam Kara slimnīcā darbojās ap 250 korpusa darbinieces.
Korpusa Bibliotēkas nozares veikumam var pieskaitīt noformētās un uz dažādām vietām izsūtītās 43 ceļojošās bibliotēkas, no tām: 22 — uz slimnīcām un hospitāļiem, 15 — uz karaspēka vienībām frontē, 5 — uz vietējām karaspēka daļām un viena — uz Sarkanā Krusta tējnīcu Vecrīgā. Ziedojumu veidā tika savāktas 7848 grāmatas. Šīs bibliotēkas darbojās līdz 1920. gada oktobrim, kad tika slēgtas, jo grāmatas jau bija stipri nolietotas, bet jauni grāmatu ziedojumi nepienāca.
Ziedojumu vākšanas nodaļa sāka savu darbību 1919. gada 22. septembrī. Nodaļas darbības veidu norādīja tās nosaukums. Līdz 1920. gada 1. janvārim šī nodaļa ziedojumos bija savākusi 96 629 rubļus. Bez Latvijas fiziskajām un juridiskajām personām ziedotāju vidū bija arī dažādu ārvalstu organizāciju pārstāvniecības Latvijā. Kopā ziedojumos Rīgas nodaļās tika savākti: 1920. gadā — 531 546 rubļi, 1921. gadā — 223 380 rubļi, lauku nodaļās: 1920. gadā — 31 304 rubļi, 1921. gadā — 843 879 rubļi.
Īpaši jāpiemin Latviešu sieviešu palīdzības korpusa Zelta fonds, kas tika dibināts 1919. gada 5. novembrī rakstnieces un publicistes Īvandes Kaijas vadībā.
Zelta fonda uzdevums bija ziedojumu vākšana, taču atšķirībā no Ziedojumu vākšanas nodaļas fondam tika ziedotas zelta un sudraba dārglietas un nauda. Zelta fonda darbību ziedojumu vākšanā un izlietošanā pārraudzīja īpaša komiteja, kuras sastāvā bija Īvande Kaija, Klāra Kalniņa, Anastasija Čakste, Maija Cielēna, Ada Brigadere, Lūcija Kuršinska, Maija Jurjāne un Helēna Zemgale, komitejā līdzdarbojās arī Anna Brigadere, Frīda Olava, Lizete Skalbe un Līna Barona. Zelta fonds darbojās gandrīz pusgadu, un to slēdza 1920. gada aprīlī, kad savāktos ziedojumus — zelta un sudraba priekšmetus, kā arī naudu apmēram 400 000 rubļu apmērā — nodeva Latvijas Bankai. 1920. gada 12. jūnijā Valsts kases telpās notika Finanšu ministrijas izveidotās komitejas (vadīja finanšu ministra biedrs V. Āboliņš) sēde, kurā pieņēma visas Zelta fonda savāktās saziedotās vērtības (kā dārglietas, tā papīra naudu) un iemaksāja šo vērtību Valsts kasē.
Latviešu sieviešu palīdzības korpusa Sociālās apgādības nozare savu darbību uz-sāka 1919. gada novembrī. Tās galvenais uzdevums bija palīdzēt ne tik daudz aktīvajai armijai, cik trūkumā nonākušajiem civilajiem iedzīvotājiem. Nodaļas darbinieces darbu sāka ar Rīgas pilsētas un nomaļu trūcīgo iedzīvotāju reģistrēšanu un viņu dzīves un materiālo apstākļu apzināšanu. 1919. gadā Rīgā reģistrēja 14 047 trūcīgos bērnus un 8483 nespējniekus. Pēc reģistrācijas trūcīgajām ģimenēm izdalīja ASV Sarkanā Krusta dāvinātos vairāk nekā 50 000 veļas komplektu. Sociālās apgādības nozares sarūpēto apģērbu, kā arī pārtikas produktus dalīja arī pirms Ziemassvētkiem. Latviešu sieviešu palīdzības korpusa darbinieces atvēra šūšanas darbnīcu Avotu ielā 29, kas ar saviem iz-strādājumiem apgādāja trūcīgās ģimenes. Līdzekļus šūšanas darbnīcai korpuss ieguva ne tikai no ziedojumiem, bet arī no valsts budžeta, piemēram, 1920. gada 21. janvārī Armijas virspavēlnieka štāba Saimnieciskā pārvalde piešķīra korpusam 250 000 rubļu kredītu drēbju šūšanai trūcīgajiem bērniem.
Bermontiādes cīņu karstumā — 1919. gada 17. novembrī — sāka darboties Latviešu sieviešu palīdzības korpusa nodaļa pie Pagaidu valdības Satiksmes un darba ministrijas. Šīs nodaļas darbinieču uzdevums bija veļas un silto drēbju izgatavošana armijas vajadzībām, kā arī mēnesi vēlāk — Ziemassvētku dāvanu sarūpēšana sūtīšanai uz frontes karaspēka vienībām.
Nozīmīgu, bet skumju pienākumu uzņēmās korpusa Kareivju apbedīšanas nodaļa, kura sāka darboties 1919. gada 24. oktobrī. Šo nodaļu vadīja M. Sleikša, un tajā bija desmit darbinieces. Nodaļas uzdevumos ietilpa ievākt ziņas no visām kara slimnīcām par kritušajiem un no ievainojumiem mirušajiem kareivjiem, šo kareivju vārdus izziņot laikrakstos, sniegt ziņas piederīgajiem un iespēju robežās palīdzēt apbedīšanā. Ar Latviešu sieviešu palīdzības korpusa gādību tika apzināti 652 Atbrīvošanas karā kritušie Latvijas armijas karavīri. Līdzās nacionālās armijas karavīriem ar korpusa dalībnieču gādību pārbedīja arī Pirmajā pasaules karā kritušos karavīrus un Rīgas un citu pilsētu slimnīcās mirušos gūstekņus — sarkanarmiešus.
Latviešu sieviešu palīdzības korpuss darbību turpināja arī pēc Neatkarības kara beigām. Starpkaru posmā korpuss pievērsās sociālās apgādes darbam un kļuva par vienu no lielākajām sieviešu sabiedriskajām organizācijām Latvijā.