Šogad aprit 95. gadskārta kopš apvienotais igauņu un latviešu karaspēks izcīnīja vēsturisko uzvaru pār vācu Landesvēru pie Cēsīm. Cēsu kaujas kļuva par vienu no nozīmīgākajām uzvarām Neatkarības karā un iezīmēja neatgriezenisku pavērsienu latviešu karavīru cīņā par Latvijas valsts patstāvību.
Dāņu brīvprātīgie Latvijas Neatkarības karā 1919.gadā
Šogad Cēsu kauju atceres pasākums ir īpašs, jo svētku kulminācijā – militārajā parādē Vienības laukumā Cēsīs, līdzās Latvijas un Igaunijas bruņoto spēku pārstāvjiem piedalīsies arī Dānijas karavīri. Šīs Skandināvijas valsts karavīri gan dalību gandrīz gadsimtu atpakaļ notikušajās Cēsu kaujās, tomēr deva savu ieguldījumu cīņā par Latvijas teritorijas atbrīvošanu no mūsu valsts neatkarības ienaidniekiem. Jautājums par Skandināvijas valstu brīvprātīgo piedalīšanos Neatkarības karā līdz šim ir maz aplūkots Latvijas historiogrāfijā, taču 1919.-1920.gadā kaujās mūsu valsts teritorijā piedalījās somu, zviedru un dāņu karavīri.
Dānija nepiedalījās Pirmajā pasaules karā nevienā no karojošajām pusēm un līdz ar to pēc šī kara beigām Dānijas karaļa pavalstnieki ļoti nelabprāt iesaistījās pirmā globālā militārā konflikta rezultātā sabrukušo reģionālo lielvalstu problēmu risināšanā. Savukārt 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas Republikas Pagaidu valdība centās meklēt sabiedrotos dažādās valstīs, tai skaitā risinot sarunas arī ar Skandināvijas valstu valdībām, kā arī dažādām šo valstu politiskajām un saimnieciskajām aprindām.
1919.gada janvāra sākumā, laikā, kad K.Ulmaņa Pagaidu valdības ietekme bija niecīga, Latvijas valdības pārstāvji izbrauca uz Stokholmu un Kopenhāgenu, cerībā tur atrast atbalstu cīņai par valsts neatkarību. 20.janvārī Latvijas Pagaidu valdības delegācija ieradās Kopenhāgenā. Starp citiem jautājumiem tā ar Dānijas valdības pārstāvjiem risināja sarunas par brīvprātīgo vervēšanu un apbruņošanu. Šīs sarunas nevedās, jo tobrīd Dānijas politiskajā dzīvē ievērojamie sociāldemokrāti bija ļoti atturīgi pret K.Ulmaņa valdību. Savu lomu nospēlēja gan Latvijas Pagaidu valdības piespiedu sadarbība ar vācu militāristiem, gan vācbaltiešu propagandas rezultātā radītais latviešu lielinieku tēls. Nekādu reālu palīdzību panākt neizdevās.
Līdzās Latvijas Pagaidu valdībai rosīgu darbību Dānijas un Zviedrijas galvaspilsētās bija uzsākuši arī Igaunijas pārstāvji, kuri arī sastapās ar grūtībām un pretdarbību. Ar lielām grūtībām tika savervēti pāris simtu brīvprātīgo, kuri kā Dāņu un baltiešu palīdzības korpuss 1919.gada 4.janvārī nonāca Tallinā. Šīs vienības sākotnējo apbruņošanu un apgādi uzņēmās dāņu finansisti, vēlāko apgādi nododot Igaunijas armijas ziņā. Dāņu korpuss sastāvēja no kājnieku rotas un vieglo ložmetēju nodaļas, skaitliskais sastāvs bija apmēram 200 vīru. Par dāņu brīvprātīgo vienības komandieri tika iecelts bijušais Dānijas armijas kapteinis Rihards Gustavs Borgelins.
Rihards Gustavs Borgelins (Richard Gustav Borgelin) (1887, Herninga, Dānija – 1966, Kopenhāgena, Dānija). Beidzis Herningas semināru un reālskolu, 1911.gadā beidzis Kronborgas virsnieku skolu. No 1912.gada dienēja Dānijas bruņotajos spēkos leitnanta dienesta pakāpē. 1916.gadā paaugstināts par kapteini, pēc dažiem gadiem atvaļināts rezervē. 1919.gadā būdams 2.pulka kaprāļu skolas Verlēzē pasniedzējs, savervējās Dāņu un baltiešu palīdzības korpusā un piedalījās Igaunijas brīvības cīņās. Frontē līdz 1919.gada 1.augustam. 1919.gada nogalē Dānijas valdība R.Borgelinu paaugstināja par pulkvedi-leitnantu un iecēla par kontrolieri pie krievu Ziemeļrietumu armijas. Pēc šīs armijas likvidācijas dienēja Igaunijas armijas Rezerves pulkā, kājnieku apakšvirsnieku skolā un armijas Ģenerālštābā. Turpmākos gadus R.Borgelins pavadīja Igaunijas valdības piešķirtajā Maidlas muižas centrā. 1940.gādā no Igaunijas atgriezās Dānijā. Apbalvots ar Igaunijas Brīvības Krusta I šķiras 2. pakāpi, II šķiras 3.pakāpi un Latvijas Republikas Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru.
Igaunijas armijas sastāvā dāņu brīvprātīgie piedalījās cīņas pret lieliniekiem Igaunijas Dienvidu frontē. Igauņu karaspēkam nonākot Latvijas teritorijā, dāņu brīvprātīgie piedalījās cīņās pret lieliniekiem Latgales frontē. Dānijas karavīru vienība piedalījās cīņās par Litenes muižās ieņemšanu (1919.gada 30.maijā), kā arī 31maijā piedalījās Vecgulbenes atbrīvošanā. 5.jūnijā kopā ar Ziemeļlatvijas brigādes 1.Valmieras kājnieku pulku piedalījās Jēkabpils un Krustpils atbrīvošanā no lieliniekiem. 6.jūnijā dāņu brīvprātīgie iegāja Krustpilī un vairākas dienas pilsētā pildīja komandanta dienestu. Tas bija laiks, kad virs Krustpils plīvoja Dānijas karogs un ielās skanēja dāņu valoda. Dāņu brīvprātīgie Latvijas teritorijā atradās līdz jūnija beigām, pēc tām viņus pārvietoja uz Igaunijas dienvidiem un piedalījās cīņas pret lieliniekiem pie Pleskavas.
Apliecinot pateicību Dānijai par palīdzību cīņai pret valsts ienaidniekiem, 1920.gados Latvijas valdība astoņus dāņus apbalvoja ar mūsu valsts augstāko militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni: pulkvedi – leitnantu Rikardu Gustavu Borgelinu, kapteini Peteru Vigo Kristensenu (Peter Viggo Christensen), kapteini Rikardu Gustavu Delakūru (Rikard Gustav de la Cour), apakšvirsnieku Āgi Gēnbehu Grunetu (Aage Gonbech Grunnet), pulkvedi-leitnantu Iveru Dehemmer-Gudmi (Iver de Hemmer-Gudme), leitnantu Peteru Dehemmer-Gudmi (Peter de Hemmer-Gudme), apakšleitnantu Ernstu Holsteinu (Ernst Holstein), kapteini Minhu E.H.Andersenu (Munch E.H.Andersen).