„Ar šo uzvaru mēs ieguvām Latvijas austrumu robežu...”. Latgales atbrīvošana 1920.gada janvārī

Līniju Līvāni – Lubānas ezers – Kuprava – Kacēni sargāja 1919. gada 12. jūlijā oficiāli izveidotā Austrumu jeb Latgales fronte. Šo Latvijas armijas daļu sākotnēji komandēja Kurzemes divīzijas komandieris pulkvedis Jānis Balodis. Bermontiādes laikā Latgales frontē aktīva darbība nenorisinājās, atsevišķas sadursmes notika tikai Līvānu apkārtnē.

1919. gada novembrī Latgales frontē atradās Kurzemes divīzijas pulki, Latgales partizānu pulks un Latvijas vācu zemessardze (izveidota pārformējot Landesvēra vācbaltiešu vienības). Komandiera pienākumus pēc pulkveža J. Baloža iecelšanas par Latvijas armijas komandieri 15. oktobrī ieņēma pulkvedis-leitnants Jānis Puriņš. Lai padzītu lieliniekus no Latgales, šos spēkus bija nepieciešams būtiski pastiprināt.

1919. gada decembrī Latvijas armijas Virspavēlnieka štābs sāka plānot Latgales atbrīvošanas operāciju. Apstākļi lika darīt to pēc iespējas ātrāk (Sarkanā armija Latgalē bija sākusi nostiprināt savas pozīcijas un saņēmusi papildinājumu; Igaunija bija sākusi sarunas ar Padomju Krieviju un miera noslēgšana starp šim divām valstīm dotu iespēju lieliniekiem sapulcināt Latgalē vēl lielākus spēkus).

Izstrādātais plāns paredzēja spēcīgu triecienu abos Latgales frontes flangos. Lai to īstenotu, bija nepieciešams atrast sabiedroto. Par tādu kļuva Polija, kas pati izrādīja gatavību sniegt militāra rakstura palīdzību. 1919.gada 30.decembrī Rīgā noslēdzās sarunas un tika parakstīts līgums starp Latvijas un Polijas armijas vadībām par kopīgu uzbrukumu Latgalē. (no Latvijas puses to parakstīja armijas virspavēlnieks J. Balodis un Virspavēlnieka štāba priekšnieks pulkvedis Pēteris Radziņš; no Polijas puses – Polijas militārais pārstāvis Latvijā Aleksandrs Miškovskis, starp citu, vēlāk apbalvots III šķiras Lāčplēša Kara ordeni). Kopumā kaujās iesaistījās ap 20 000 Latvijas armijas karavīri un ap 35 000 Polijas armijas karavīri, ko komandēja ģenerālis Edvards Ridzs-Smiglijs.

Jau 1920. gada 1. janvārī Latvijas armijas vienības ieņēma pozīcijas uzbrukumam Latgalē.

Kaujas operācijas pirmajā posmā jeb kopīgajā latviešu un poļu karaspēka uzbrukumā Daugavpilij no Latvijas armijas puses bija jāpiedalās Kurzemes divīzijai šādā sastāvā: 3.Jelgavas kājnieku pulks, 9. Rēzeknes kājnieku pulks, Latvijas vācu zemessargi (bijušais Landesvērs), Kurzemes divīzijas eskadrons, bruņotais vilciens un piecas artilērijas baterijas – kopējais kaujas spēks bija 5600 vīru un 17 lielgabalu. Galvenais uzbrukuma spēks Daugavpils virzienā bija Polijas karaspēka grupējums divu kājnieku un vienas kavalērijas divīzijas sastāvā.

3. janvāra agrā rītā poļu un latviešu karaspēks sāka uzbrukumu Daugavpilij. Laiks bija ļoti auksts, ļoti dziļais sniegs ievērojami apgrūtināja karaspēka kustību. Tomēr neraugoties uz to jau ap dienas vidu poļu karavīri ielauzās pilsētā un pēc neilgām ielu kaujām to ieņēma. Turpinot uzbrukumu 5.janvārī poļi sasniedza Višķu rajonu. Dubnas upes līniju pārgāja 9. Rēzeknes un 3. Jelgavas kājnieku pulks. Uzbrukums lielinieku 15.armijas pavēlniecību pārsteidza. Atguvusies no apjukuma, šīs armijas vadība laikā no 7. līdz 10. janvārim Višķu rajonā uzsāka pretuzbrukumu sēriju, iesaistot kaujās no Igaunijas frontes saņemtos papildspēkus, taču šie pretuzbrukumi bija lieliniekiem nesekmīgi.

Pilnīgi negaidīts Latvijas un Polijas armiju kopējais uzbrukums bija arī netālu no Daugavpils esošajam Lietuvas karaspēkam, kas par to uzzināja tikai tad, kad pilsēta jau bija ieņemta. Līdz ar to tika izslēgta jebkāda darbība no lietuviešu armijas puses – šādu varbūtību poļu un latviešu štābi pieļāva.

Bija laiks sākt kaujas operācijas Ziemeļlatgalē. Sākumā bija paredzēts, ka Latvijas armijas uzbrukums Ziemeļatgalē sāksies vienlaicīgi ar uzbrukumu Daugavpils virzienā. Uzbrukuma vadību Ziemeļlatgalē bija jāuzņemas Latgales divīzijas komandierim pulkvedim Krišjānim Berķim, kura rīcībā atradās 7. Siguldas kājnieku pulks, 8.Daugavpils kājnieku pulks un Latgales partizānu pulks, kā arī Latgales divīzijas operatīvā pakļautībā esošie 1. Liepājas kājnieku pulks un 2. Ventspils kājnieku pulks (abi pulki bija Kurzemes divīzijas vienības) – kopskaitā 8500 vīru un 14 lielgabalu. Līdz ar to pulkvedim K.Berķim bija pakļauti visi tie Latvijas armijas spēki Austrumfrontē, kuri neietilpa Latvijas – Polijas armiju kopējā uzbrukuma grupējumā. Taču tā kā noteiktajā laikā uzbrukumam nepieciešamos spēkus nevarēja sakoncentrēt vienuviet, tika pieņemts lēmums uzbrukuma sākšanos Ziemeļlatgalē atlikt līdz 9. janvārim. Šāda uzbrukuma atlikšana bija ļoti neizdevīga, jo varēja gaidīt, ka katra nokavēta diena var sagādāt liekos zaudējumos dēļ tā, ka ienaidniekam rodas iespēja pārsviest uz šo frontes iecirkni papildspēkus aizsardzības pastiprināšanai. Uzbrukuma mērķis bija Pitalovas dzelzceļa mezgls, kam bija liela nozīme ienaidnieka satiksmē starp Pleskavu un Daugavpils – Rēzeknes rajonu. Caur Pitalovas dzelzceļa mezglu notika arī lielinieku karaspēka pārdislocēšana no Igaunijas frontes, kā arī caur šo dzelzceļa staciju notika visa lielinieku 15. armijas apgāde ar karamateriāliem.

Padomju 15. armijas pavēlniecība visiem spēkiem centās noturēt svarīgo Pitalovas dzelzceļa mezglu, un samērā plašā apvidū dziļā sniegā un stindzinošā salā izraisījās sīvas kaujas. Pretinieka kaujas sastāvs bija ap 5000 vīriem, bet lieliniekiem bija krietns pārsvars artilērijas uguns spēkā – 39 lielgabali un trīs bruņotie vilcieni. Kaujas darbību Ziemeļlatgalē krietni apgrūtināja ne tikai lielais sals, bet arī tas, ka šis rajons bija purvains, ar lieliem mežu masīviem un vāji attīstītu ceļu tīklu. Sakarā ar to bija apgrūtināta karaspēka pārvietošana. Orientēšanos apvidū apgrūtināja arī karšu trūkums.

14. janvārī Pitalova no lieliniekiem tika atbrīvota. Neraugoties uz Polijas un Latvijas armijas gūtajiem panākumiem Dienvidlatgalē, padomju 15. armija gatavoja prettriecienu Rēzeknes – Krustpils virzienā, taču no tā nācās atteikties, jo neskatoties uz Sarkanās armijas virspavēlniecības direktīvu sākt uzbrukumu, lielākus spēkus lieliniekiem sakoncentrēt neizdevās.

13.janvārī P. Stučkas vadītā Latvijas Sociālistiskās Padomju republikas valdība paziņoja par savas darbības izbeigšanu. Šajā pat dienā Latvijas un Polijas armijas pārgāja vispārējā uzbrukumā, kas ilga nedēļu.

Lēmumu par uzbrukumu Latvijas armijas vadība pieņēma, balstoties uz izlūkošanas ziņām par ienaidnieka spēku pieaugumu, līdz ar ko latviešu karaspēks varētu zaudēt kaujas iniciatīvu. Apstākļi pat nepieļāva Vidzemes divīzijas pārvešanu uz Latgales fronti – tam vienkārši nepietiktu laika. Lai uzbrukumu turpinātu visā frontē, vajadzēja panākt papildus vienošanos ar Polijas karaspēka vadību. Pirmā vienošanās ar poļiem attiecās tikai uz Daugavpils ieņemšanas operāciju. Ar poļiem panāca ātru vienošanos par turpmāko sadarbību līdz Latgales pilnīgai atbrīvošanai.

Uzbrukuma rezultātā 21. janvārī tika ieņemta Rēzekne un visa centrālā Latgale.

Uzbrukuma laikā bez lielinieku pretestības bija jāpārvar arī citas grūtības: ceļi bija aizputināti un grūti izbrienami. Karaspēka vienības bieži nevarēja izvietot apdzīvotās vietās, jo Latgalē plosījās tīfa epidēmija. Pilnīgi izvairīties no saslimšanas gadījumiem gan nevarēja, karavīru vidū saslimšana ar tīfu Latgalē bija diezgan bieža. Pasliktinoties metereoloģiskajiem apstākļiem (termometra stabiņš noslīdēja līdz - 30°C), karadarbība uz vairākām dienām tika pārtraukta lai pēc tam atsāktos ar jaunu sparu. 26.janvārī 2.Ventspils kājnieku pulks iegāja Ludzā, vēl četras dienas vēlāk 9.Rēzeknes kājnieku pulks ieņēma Zilupi.

Vēl Latgales atbrīvošanas cīņu laikā 1920. gada 11. janvārī Maskavā sākās Latvijas un Padomju Krievijas pamiera sarunas, un 30. janvārī pamiera līgums starp abām karojošām tika parakstīts. Tas stājās spēkā 1920.gada 1.februārī plkst. 12 dienā. Pamiers bija slepens, par to bija informēti tikai augstākie komandieri, jo armijas vadība cerēja ieņemt pēc iespējas izdevīgākas pozīcijas. Virzīšanās uz priekšu tika pārtraukta  4.februārī, karaspēkiem bija jāpaliek sasniegtajās pozīcijās, kaut atsevišķas apšaudīšanās un izlūkvienību darbība turpinājās vēl vairākus mēnešus. "Karaspēka daļām un priekšniecībai, neizslēdzot arī divīzijas komandierus, netika itin nekas darīts zināms par pamiera noslēgšanu. Tika dota pavēle: pēc norādītā līnijas ieņemšanas  izvēlēties izdevīgas pozīcijas un nocietināties; uz priekšu vest intensīvu izlūkošanu", rakstīja savos memuāros ģenerālis Pēteris Radziņš. Visa Latvijas teritorija bija atbrīvota no ienaidnieka.

Mēnesi ilgajās Latgales atbrīvošanas cīņās Latvijas armija nodarīja ienaidniekam lielus zaudējumus un ieguva daudz dažādu trofeju. Apmēram 4 000 sarkanarmiešu tika saņemti gūstā. Šo kauju laikā mūsu valsts armija bija sasniegusi vislielākos apmērus, jo tās rindās pēc uztura apgādes saraksta skaitījās 76 394 cilvēku.

16. aprīlī sākās Latvijas un Padomju Krievijas miera sarunas, un 1920. gada 11. augustā Rīgā tika parakstīts miera līgums. Līdz ar to Latvijas Atbrīvošanās cīņas bija noslēgušās.

Par Latgales kaujām ģenerālis P.Radzinš rakstīja: „Latgales atbrīvošanas kara nozīme ir ļoti liela; man liekas, ka uzvarai Latgalē ir lielāka nozīme nekā uzvarai pret Bermontu. Karojot pret Bermontu mēs vedām karu pret ienaidnieku bez idejas, bez tēvijas; šo ienaidnieku centās apkarot arī sabiedrotie un palīdzēja mums vislielākajā mērā kā morāliski, tā materiāli. Latgales atbrīvošanās karā Sabiedrotie mums vairs nepalīdzēja. Mūsu karaspēkā darbojās gan nacionālā sajūta un arī naids pret sarkano teroru, bet no otras puses, mūsu karaspēkā un arī tautā tika vesta propaganda par labu šim sarkanajam teroram. Mūsu karaspēkam bija jākaro ar ļoti lielu ienaidnieku – veselu lielvalsti- ienaidnieku, kurš bija uzvarējis visas baltās krievu armijas. Tikai ar šo uzvaru mēs pierādījām visai pasaulei, ka mums ir pilnīgi noteikta nacionāli valstiskā apziņa, kura nepadodas nekādiem vilinājumiem ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Tikai ar šo uzvaru mēs ieguvām Latvijas austrumu robežu. Ja mēs nebūtu karojuši un uzvarējuši Padomju Krievijas karaspēku, tad mēs ne tikai nekad nepievienotu Latgali pie Latvijas, bet mēs nekad nebūtu ieguvuši arī mieru un drošību no Krievijas puses. Latvijas armija 1920.gadā izkaroja galīgo Latvijas apvienošanu un neatkarību”.

Poļu karaspēks Latgali sāka atstāt 1920.gada martā. Pagāja turpat mēnesis, kamēr evakuējās visas poļu daļas un 13.aprīlī tika paziņots, ka pret lieliniekiem stāvošo fronti ieņem tikai Latvijas karaspēks.