1918.—1920. gadā Latvijas Pagaidu valdības vadībā Latvijas valsts cīnījās par savu neatkarību ārkārtīgi sarežģītā un grūtā situācijā. Tās sarežģītību izteiksmīgi apliecina fakts, ka tolaik Latvijas teritorijā atradās un cīņās piedalījās 14 dažādu bruņoto spēku vienības (Latvijas, Padomju Latvijas, provāciskās Latvijas valdības, Krievijas Sarkanās armijas, Vācijas, Bermonta, topošās Krievijas Ziemeļrietumu armijas, vācbaltiešu vienības, kas darbības rakstura un iespaida dēļ var ieskaitīt šajā kategorijā, Igaunijas, Polijas, Lietuvas armijas, Baltkrievijas Tautas Republikas bruņotie spēki), minētajiem var droši pieskaitīt arī Lielbritānijas un Francijas karakuģus un Francijas tankus un tankistus Polijas armijā, kā arī vēl vismaz astoņu nacionalitāšu vienības citu armiju sastāvā (somu un dāņu — Igaunijas armijā, baltkrievu — Lietuvas armijā, latviešu, igauņu un ķīniešu — Sarkanajā armijā, vācbaltiešu un krievu — Latvijas Pagaidu valdības spēkos).
Sievietes un armija: Ārste Elizabete Anna Krīgere — dzīvība par Latviju Neatkarības kara laikā
Šajā cīņā par Latvijas neatkarību pakāpeniski aktīvi iesaistījās lielākā tautas daļa, arī sievietes un pat bērni. Kopš 1914. gada ilgušais karš un tā milzīgo zaudējumu izraisītās smagās sekas iespaidoja visas Eiropas tautas un īpaši procesus un norises Centrāleiropā un Austrumeiropā. Latvija bija starp zemēm, kas karadarbībā cieta vissmagāk. Karš Latvijā atstāja kopumā visai pasaulei līdzīgu iespaidu arī jautājumā par sievietes vietu un lomu sabiedrībā, turklāt tam bija objektīvi iemesli. Sieviešu aktīvu iesaistīšanos visās valsts dzīves jomās, neizslēdzot politisko un militāro, noteica, pirmkārt, kara totālais raksturs, kas kombinācijā ar samērā augsto izglītības līmeni un vēsturisko attieksmi pret faktoriem, kurus pārstāvēja ienaidnieka karaspēks, arī sievietēs radīja vēlmi dot savu ieguldījumu cīņā pret tiem. Turklāt ne tikai tādu, kādu sievietei paredzēja Sieviešu palīdzības korpusa sniegtās iespējas (pirmkārt, sociālā palīdzība).
Latvijas armijā dažādā kvalitātē nokļuvušās sievietes daudzos gadījumos bija gatavas uz ievērojamu varonību. Grūto, sievietēm nepiemēroto armijas daļās (frontes vienībās) pastāvošo fizisko prasību dēļ pati sievietes atrašanās tajās karavīra, žēlsirdīgās māsas vai izlūka statusā jāuzskata par varonību. Neatkarības kara laikā 1919.—1920. gadā arī latviešu sievietes iespēju robežās aktīvi iesaistījās militārajos un sabiedriskajos procesos, turklāt neizslēdzot arī jomu, kas līdz Pirmajam pasaules karam tika uzskatīta par sievietei netradicionālu, proti, bruņoto spēku palīgdienestus un pat ierindu.
Joprojām saglabājās arī t.s. tradicionālā sieviešu funkcija jeb rūpes par karavīriem, taču Neatkarības kara laikā minēto apstākļu iespaidā tā izpaudās masveidīgi un arī ārpus oficiālā Sieviešu palīdzības korpusa darbības. Spilgts piemērs bija gadījums ar Mūkusalas 29./31. nama sētnieci Šarloti Puriņu, kas pēc 1919. gada 15. oktobra Latvijas armijas uzbrukuma pāri dzelzceļa tiltam, redzēdama pretī savai mājai (apmēram 300 metrus no tilta) pie ūdens guļam kritušu latviešu karavīru, devās pie bermontiešu virsnieka, izlūdzoties no viņa atļauju kritušo apbedīt, taču drīkstēja to darīt tikai vienatnē un gaišā dienas laikā. Izgatavojusi baltu karogu, uz kura uzšuvusi no sarkanas drānas darinātu krustu, viņa, to augstu pacēlusi, šķērsojusi ielu, uz kuras pastāvīgās apšaudes dēļ nevarēja iziet neviens cilvēks, un ievilka kritušo pagalmā. Jau pēc Pārdaugavas atbrīvošanas prese rakstīja, ka kritušais Rīgas militārās policijas kareivis Kalniņš «apbedīts mazā puķu dārziņā pavisam klāt pie varones — apbedītājas dzīvokļa lodziņa, un viņa priekšā saspraustas puķes un tas pats karogs, kas apbedītāju no briesmām pasargāja».
Kopumā var pieļaut, ka Latvijas Neatkarības karā tieši piedalījās, neskaitot daudzās Sieviešu palīdzības korpusa dalībnieces, vēl apmēram līdz 1000 sieviešu. No viņām lielāko daļu veidoja medicīniskā dienesta darbinieces (vismaz divas ārstes, apmēram 250—350 žēlsirdīgās māsas un apmēram tikpat daudz slimnieku kopēju) un apmēram 300—400 telefonistes, kancelejas ierēdnes, apkopējas, veļas mazgātājas u. c. Ievērojama daļa no viņām bija jaunas un izglītotas, absolūti lielākā daļa, tāpat kā starp karavīriem kopumā (apmēram 85—90%), — latvietes, tomēr bija arī daudzas vācietes, krievietes, polietes, ebrejietes, lietuvietes, igaunietes. Šķietami nepamanāmas starp karavīriem, viņas sniedza nopietnu ieguldījumu karaspēka panākumos, skaidri apliecinot arī jauno sabiedrības stāvokli un gatavību piedalīties valsts un sabiedrības dzīvē pilnībā līdztiesīgi ar vīriešiem.
Lielākais sieviešu pieplūdums karaspēka daļās un iestādēs bija vērojams pēc Latvijas armijas izveidošanas 1919. gada vasarā, taču kā kancelejas ierēdnes viņas karaspēka daļās bija jau pirms tam. Tāpat kā zināms lūzuma punkts jāmin cīņas ar Bermonta karaspēku, kad bija vērojams augsts patriotisma līmeņa kāpums, kas izpaudās arī ievērojamā brīvprātīgo skaita pieaugumā. Turklāt šajā laikā lūzums bija arī oficiālajā politikā, par sieviešu piedalīšanos valsts aizsardzībā sākot runāt sabiedrībā, un visu valsts pilsoņu iesaistīšanos tajā skaļi aizstāvēja gan pilsoniskā, gan kreisā prese. Piemēram, laikraksts «Sociāldemokrāts» 1919. gada 8. novembrī rakstīja, ka «nav nevienas latvju šķiras, nevienas partijas, kura šai Latvijas liktenim kritiskā brīdī nevadītos tikai no vienas devīzes: visus un visu Latvijas armijai». Tālāk autors (visticamāk, autore, kas parakstījās «-ra») uzsvēra, ka vēl neizmantotas rezerves atrodas aizmugurē, kurā darbojas daudzas nevajadzīgas militārās iestādes ar kaujasspējīgiem karavīriem tajās, un ieteica: «Pavisam aizmirstas [..] ir latvju sievietes. Nepietiek ar to, ka sievietēm atdod Sieviešu korpusa pienākumus. Tur nevar tikt nodarbinātas visas latvju sievietes, un katrā sievietē kaist karsta vēlēšanās atdot visus savus spēkus patstāvīgās demokrātiskās Latvijas aizsardzības labā. Es šeit nerunāšu par sieviešu bataljoniem. Tas ir problemātisks jautājums un nav šeit izšķirams. Bet nepieciešami ir jāaizrāda uz to, ka armijas aizmugurē ir ļoti daudz tādu darbu armijā, kurus godam varētu veikt sieviete un atsvabināt tādā kārtā vairākus pulkus armijas frontei. Tā, piemēram, sievietes varētu izpildīt kantoristu, darbvežu un norakstītāju vietas štābos, pat varbūt pulku kancelejās, komandantūrās un intendantūrās un pa daļai dažus pienākumus rotās, kas nenes kaujas pienākumus, piemēram, skroderos un tamlīdzīgās vietās. Jāizvairās būtu pie tam no maisīta personāla. Arī atbildīgās vietās jāliek sieviete. Kur tas nebūtu izvedams, tur vadošās vietās jāatstāj kareivji. Pasaules karā ir pierādījies, ka tas ir ļoti labs pasākums, un Latvijas aizsardzības lietās tam ir vēl lielāka nozīme, jo mums ir no vislielākā svara katra iespējamība pavairot mūsu armijas sastāvu. Nevar būt ne mazāko šaubu, ka latvju sievietes šo pienākumu neveiktu. Ko var franču, angļu un vācu sievietes, to var vismaz tikpat labi, ja ne labāki, latvju sieviete. Nav iespējams uzskaitīt visas tās funkcijas, kuras sieviete varētu uzņemties, tas vislabāk zināms armijas virspavēlniecībai [..].»
Divas sievietes par Neatkarības kara laikā parādīto varonību tika apbalvotas ar Lāčplēša Kara ordeni — no kauju laikā ar Bermonta spēkiem Daugavmalas ierakumos, karavīriem pārtiku piegādājot, gūtā ievainojuma mirusī Sieviešu palīdzības korpusa locekle Elza Žiglēvica (turpat smagi tika ievainota vēl viena korpusa dalībniece — Emīlija Jātniece) un dižkareive Vallija Veščūne. Gan viņu, gan simtiem citu meiteņu aktīvu iesaistīšanos militārajos procesos noteica Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara apstākļu un patriotisma līmeņa determinētā morālā gatavība tam un smagā militāri politiskā un sociālā situācija.
Izcils paraugs sievietes varonībai cīņā par Latviju ir ārstes Elizabetes Annas Krīgeres rīcība. Dzimusi 1889. gadā pirmā profesionāli izglītotā latviešu vēsturnieka Jāņa Krīgera-Krodznieka (1851—1924) ģimenē Maskavā, kur tēvs no 1885. gada strādāja par valodu un vēstures skolotāju pilsētas ģimnāzijās. Elizabete beidza Maskavas universitātes Medicīnas fakultāti.
Ģimene atgriezās vācu karaspēka ieņemtajā Latvijā 1918. gada vasarā kā bēgļi saskaņā ar Vācijas un padomju Krievijas miera līgumu un dzīvoja Rīgā. Priekšā bija vācu okupācijas laika noslēgums, Latvijas proklamēšana, boļševiku varas laiks ar bada pārtikas devām. Jādomā, ka tieši meitas Elizabetes ārstes profesija un nepieciešamība glāba ģimeni no galēja trūkuma. Pēc Latvijas Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā un nostiprināšanās 1919. gada septembrī tēvs tika iecelts par pirmo Valsts vēsturiskā arhīva direktoru Rīgas pilī, vadot tā organizēšanas darbus. Oktobrī sākās Bermonta armijas uzbrukums Rīgai un mēnesi ilgas kaujas galvaspilsētā. Šajā laikā armijā ļoti trūka medicīnas personāla, un kauju laikā Elizabete brīvprātīgi iestājās darbā Latvijas kara slimnīcā (vēlākā Rīgas kara slimnīca), kur ik dienas ieveda desmitiem kaujās ievainotu un saslimušu karavīru. 1919. gada rudenī un 1920. gada ziemā un pavasarī epidēmijas formā valstī, tāpat kā visā reģionā kopumā, plosījās tīfs. Latvijas medicīnas iestādēs no šīs slimības bojāgājušo skaits sniedzās simtos un kopumā Latvijā tūkstošos. Šajā laikā Rīgas kara slimnīcas personāls, kurā starp vairākiem desmitiem ārstu bija arī viena sieviete — Elizabete Krīgere, bija ārkārtīgi noslogots, turklāt dežūrās bija jāstājas ik pēc dažām dienām. Dežurējošo maiņu sastāvā sieviešu bija daudz, piemēram, ieraksts slimnīcas dežūru žurnālā liecina, ka 1919. gada 11. decembrī dežūru uzsāka: «Dež.[urējošais] ārsts [Elizabete] Krüger, med.[icīnas] feldšers Čerņevskaja, apt.[iekas] feldšers Millers, 4 māsas.»
Sekoja vairākus mēnešus ilgs dienests kara slimnīcā. Taču ārste pati, līdzīgi vairākiem saviem kolēģiem (ārsti, žēlsirdīgās māsas, sanitāri un sanitāres) neizturēja nežēlīgo cīņu ar tīfu, saslima un nomira. Latvijas armijas Sanitārās pārvaldes pavēlē par to 1920. gada 17. aprīlī rakstīts: «Mirusi no izsitumu tīfa, ar ko viņa saslimusi, izpildot savus dienesta pienākumus.»
Notikušo izskaidro prese: «Elizabetes Krīgeres bēres svētdien [11. aprīlī] Jēzus baznīcas lielajos kapos bija pievilkušas daudz līdzjūtīgu pavadītāju. Sevišķi aizgrābjošs bija brīdis, kad Latvijas kara slimnīcas virsārsts [Augusts Pētersons], dziļi aizkustināts, sacīja, vaiņagu nolikdams no slimnīcas ārstu personāla: «Dzīvību glābdama, Tu atdevi savu dzīvību. Tu vēlējies, lai tevi liek pie grūtākiem slimniekiem, lai tiem palīdzētu.» Nelaiķe — mūsu vēsturnieka Krīgera-Krodznieka meita, tikai 31 gadu veca —, izpildīdama ārsta pienākumus pie tīfa slimniekiem — kareivjiem, pati saslima ar izsitumu tīfu un nomira turpat slimnīcā 8. aprīlī. Nelaiķe bija stingra rakstura sieviete, kas gribēja ārkārtīgi strādāt un saviem līdzcilvēkiem palīdzēt. Viņa patiesībā bija pieņemta par ārsti iekšējo slimību nodaļā, bet viņa pati pārgāja uz tīfa slimnieku nodaļu. Viņa nebijās un pat nesargājās no saslimšanas, cerēdama, ka viņa ar savu veselību un cietu gribu saslimšanas gadījumā pārspēšot sērgu un, no tās izveseļojusies, būšot uz visiem laikiem no tās pasargāta, kas priekš ārsta no liela svara. Bet tīfs pie cilvēku glābējas uznāca viņa visasākā formā, un — tā neizcieta. Pavasarī, kad visa daba mostas uz dzīvību, viņa iemiga nāves miegā, no kura nav vairs atmošanās.»
Toreizējās situācijas sarežģītību ļoti skaidri apliecina apstāklis, ka ievērojamā vēsturnieka J. Krīgera-Krodznieka ģimene līdzīgi daudzām citām latviešu elites ģimenēm bija ievērojami pārvācojusies, ko atzina arī viņš pats, runājot par savu jaunību. Maskavā, kur auga bērni, luterāņu baznīca, kuru ģimene apmeklēja, bija ļoti vāciska. Minēto demonstrē arī apstāklis, ka par Elizabeti divus gadus vecākais Krodznieka dēls Ernests Krīgers, bijušais medicīnas students un Krievijas armijas virsnieks, 1918. gadā bēga uz vācu karaspēka okupēto Latviju, bet gada nogalē Igaunijā iestājās Vācijas karaspēkā, sākot ar 22. decembri, piedaloties mēģinājumos apturēt sarkanos latviešu strēlniekus pie Valmieras, Siguldas un Inčukalna, pēc tam atkāpās uz Vāciju, no kuras Latvijā atgriezās tikai 1920. gada jūnijā. Tolaik tas bija diezgan raksturīgi. Savukārt viņa māsa Elizabete Krīgere neapšaubāmi atdeva pašu dārgāko — savu dzīvību — Neatkarības karā par Latviju.