Latvijas armijas bruņotajam vilcienam piekomandēta britu kara jūrnieku grupa – lielgabala apkalpe. 1919. gada novembra beigas
Tieši pirms simts gadiem, 1919. gada 11. novembrī, Latvijas armija guva uzvaru pār pulkveža Pāvela Bermonta - Avalova komandēto Rietumu brīvprātīgo armiju, atbrīvojot Rīgu no ienaidnieka. Šīs kaujas tiek dēvētas par smagākajām un asiņainākajām Latvijas vēsturē. Aizsardzības nozares ziņu portāls “Sargs.lv”, godinot Lāčplēša dienu, apkopojis fragmentus no Neatkarības kara dalībnieka, Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera virsleitnanta Jāņa Ķīseļa grāmatas “Cīņā par dzimteni”, kur J. Ķīselis raksta par atmiņām un pieredzēto Latvijas Neatkarības karā.
Rīgas atbrīvošanas cīņas ilga gandrīz mēnesi. Operācijas pret Bermonta karaspēku bija smagas. Tās prasīja vairāk kritušo un ievainoto nekā citos Neatkarības kara posmos. Liela nozīme šajās cīņās bija arī sabiedrotajiem – britu un franču kara flotes artilērijai, kuri sniedza ne tikai uguns atbalstu, bet arī ziedoja karavīru dzīvības par Latvijas brīvību. 11. novembra agrā rītā Rīga bija brīva.
Virsleitnants Jānis Ķīselis raksta:
“Mans mērķis, šīs atmiņas rakstot, bija rādīt mūsu jaunajai paaudzei, ko varēja panākt maza saujiņa laužu, kas pilnīgi uzticējās saviem vadoņiem un kurus saistīja nesaraujamas draudzības un savstarpējas uzticības saites. Mūsu vadoņiem nācās cīnīties ar daudzkārtīgu pārspēku. Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim politiskā un ģenerālim Jānim Balodim kaujas laukā. Un tomēr tie uzvarēja. Kāpēc? Tāpēc, ka tie paši līdz sirds dziļumam ticēja latviešu tautas taisnai lietai un tāpēc, ka ap tiem bija vīri, kas ticēja un pilnīgi paļāvās uz viņiem. [..] Izveda viņi mūs caur atbrīvošanas cīņām. [..]Mūsu uzticību viņi ir pelnījuši, un to prasa arī tie tūkstoši, kas savas galvas nolikuši par dzimto zemi.
Tanī pašā dienā visus, kas vien spēja ieročus nest, novietoja Daugavas malā, izraka ierakumus, un sākās Rīgas aizstāvēšana. Otrajā dienā sabiedrotie grozīja savu izturēšanos pret mums, un vēlāk kāds no viņu augstākiem virsniekiem privātā sarunā man izteicās, ka liktenīgajā dienā viņi jau bijuši pārliecināti, ka ar Latviju nu ir beigas un ka šeit kaut kāda materiāla palīdzība būtu līdzīga tikai bermontiešu apgādāšanai ar kara materiāliem, kad tie būtu galīgi mūs iznīcinājuši. Tagad stāvoklis bija citāds, un telegrammas lidoja uz Londonu un Parīzi un atpakaļ. Mūsu lielais draugs un labvēlis ģenerālis Berts ar savu palīgu majoru Kīnanu, pulkvedi Talentu un franču pulkvedi Diparkē ar lielu dedzību aizstāvēja mūs pie sabiedroto padomes un pie savām valdībām.
Daugavas grīvā bija ieradušies divi angļu kreiseri un seši iznīcinātāji, kā arī divi franču iznīcinātāji. Kad mēs bijām atstājuši Daugavas kreiso krastu, šie kuģi nonāca krusta ugunīs, jo bermontieši savus šāvienus tikpat labprāt raidīja uz tiem, kā uz mūsu ierakumiem. Pēc vairākiem protestiem sabiedroto flote tomēr bija spiesta nobraukt lejāk un noenkuroties pie Daugavgrīvas, jo tur kaujas operācijas bija retas.
Mūsu 9. pulka Instruktoru bataljons pulkveža Bolšteina vadībā bija jānorīko Mīlgrāvī un jāsagatavo braucamie līdzekļi, lai varētu pārcelties pāri Daugavai. Nakts pagāja drudžainā darbā. Es saņēmu veselu žūksni Pārdaugavas un Jūrmalas karšu, jo otrā rītā man bija jādodas uz sabiedroto kreiseriem jūrā, lai tur dotu norādījumus par mērķiem, kurus vajadzēs apšaudīt. [..]
Drīz vien sasniedzām Mīlgrāvi un novietojāmies kādā sarga mājiņā. Sarkandaugavā gar krastu stāvēja 11 velkonīši, kuri, nezin kādēļ, bija nodoti Kalpaka jātnieku nodaļas kapteiņa Baumaņa rīcībā. Viņš bija sasaucis kopā visus savas “flotes” kapteiņus un ņēmās tiem skaidrot viņu uzdevumus, gan vairāk lietodams ne jūrnieku, bet jātnieku komandas, norādīdams, ka tiem būšot jāiet “no labās pa trim”. Aiz malkas grēdām sēdēja Bolšteina puiši, bet tie par priekšā stāvošo uzbrukumu vēl nekā skaidri nenojauta un par sabiedroto iespējamo palīdzību vēl nezināja neviens.
Ap plkst. 8.00 no rīta atkal ieradās majors Kīnans un vairākas reizes motorlaivā nobrauca pie flotes. No augstākās vadības atļauja uzsākt kaujas operācijas vēl arvien nepienāca. Plkst. 12.00 majors atkal atgriezās no iznīcinātāja “Abdull”, uz kura bija iekārtots viņa kaujas štābs, lika man noiet pie Bolšteina vīriem un pateikt, ka taisni plkst. 13.00 sabiedroto flote atklāšot viesuļuguni pret Daugavgrīvas cietoksni. Liela bija viņu sajūsma, kad pasludināju šo prieka vēsti. Tie sāka jau saukt “urrā” un “lai dzīvo”, bet es to tūlīt apklusināju, jo vācieši to varēja sadzirdēt.
Britu karakuģi Daugavā. 1919. gada rudens. Latvijas kara muzeja arhīvs
Pēc kādām 10 minūtēm majors Kīnans man iedeva angļu matroža mēteli, jo tagad bija jābrauc gar pašu bermontiešu degunu. Iesēdāmies motorlaivā un devāmies uz Daugavgrīvu. Pretim vecajam cietoksnim un vēl gabaliņu augstāk bija novietojušies garā rindā astoņi sabiedroto iznīcinātāji, bet tālāk jūrā varēja saredzēt divus angļu kreiserus un dažus transportkuģus. Visa šī flote atradās franču jūras komandanta Brisona vadībā. No viena franču iznīcinātāja krasta bermontiešu pusē bija nokāpuši kādi desmiti matrožu un bēra maisiņos smiltis, lai nostiprinātu klāju pret varbūtēju ienaidnieka uguni. Vācieši stāvēja no tiem soļus 20 un nesaprašanā vēroja viņu rīcību, bet nekā naidīga uzsākt neuzdrošinājās.
Pie iznīcinātāja “Abdull” mani sagaidīja kāda lielāka motorlaiva un ar to tūlīt devos tālāk jūrā pie kreisera “Dragon”. Līcī bija stiprs vējš un viļņi gāja augstu. Kad piebraucām kuģim pavisam klāt, man palika tīri šķība dūša, jo, būdams īsts sauszemes karotājs, uz tādas “mašīnas” nekad vēl nebiju bijis, un tagad nu pa vaļēji nolaistām striķa trepītēm vajadzēja kāpt gandrīz trīsstāvu mājas augstumā. Sabāzu savas kartes aiz mundiera un brīdī, kad mūsu laivu pacēla visaugstāk, kā kaķis ieķēros striķos un mudīgi sāku kāpt augšā. Kad nonācu uz klāja, kājas drebēja vien.
Mani sagaidīja kuģa komandieris kapteinis Martins — vecs, piedzīvojis, kaujās norūdīts jūrnieks. Viņš paskatījās pulkstenī un noteica: “Vēl piecas minūtes, un mēs atklājam uguni. Dodiet kartes un norādiet mērķus!”
Steidzīgi iegājām karšu namiņā uz komandas tilta. Izklāju kartes un arī dabā parādīju, kur jāšauj. Pirmais uzdevums bija vienam kreiserim šaut pa cietokšņa nocietinājumiem, bet otram — pāri cietoksnim pa Bolderāju un Iļģuciemu. Norādījumus otram kreiserim noraidīja tālāk ar semafora palīdzību. Uz komandas tilta novietoja lielos jūras tālskatus. Kāds no virsniekiem novadīja vienu no tiem uz Daugavas krastu, pretim iznīcinātājam “Abdull” un, pie manis griezdamies, teica: “Skatāties un ievērojiet labi, kas tūlīt notiks!”
Piespiedu aci pie stikla, uzreiz iznīcinātājs un Daugavas krasts pienāca pavisam tuvu. Uz krasta varēja redzēt divus vācu ložmetējus ar pilnu apkalpi, kas diezgan nemierīgi kustējās šurp un turp. Apmēram simts metru no tiem atradās “Abdull" priekšējā lielgabala stobrs, kurš tad lēnām sāka griezties uz šo nelaimīgo pusi. Uzmetu acis rokas pulkstenim. Bija tieši viens. Tanī pašā brīdī no lielgabala stobra pazibēja uguns un izšāvās dūmu mutulis. Pagriezu tālskatu uz krastu. Ložmetēju un cilvēku tur vairs nebija. Kapteinis Martins pienāca man klāt, sniedza roku un teica: “Jūsu dzimtenes atbrīvošanas stunda ir situsi!”. Virs mūsu galvām atskanēja skaļas, gari vilktas artilērijas priekšnieka komandas, un viss mūsu kuģis nodārdēja no sešu smago lielgabalu zalves. Sabiedroto iznīcinātāji Daugavā bija ietinušies dūmu mākulī, un granātu sprādzieni bija redzami pa visiem cietokšņa vaļņiem un Bolderāju. [..]
Tieši 20 minūtes turpinājās viesuļuguns, pa to laiku velkonīši ar mūsējiem nostājās iznīcinātāju aizsardzībā. Tanī momentā, kad apklusa artilērijas uguns un iestājās baigs klusums, viņi izšāvās kā bultas no savām paslēptuvēm un metās uz krastu katrs savā nozīmētā vietā. Skaidri varēja saredzēt, kā mūsu zēni lēca krastā, sakārtojās grupās un vados, un ķēdēs devās uz priekšu. Vēl vietām bermontieši nikni atšaudījās, no vienas un no otras puses – uz lauka palika pa stāvam vai lēni vilkās atpakaļ, bet trieciens vairs nebija atturams, un drīz vien viss Daugavgrīvas cietokšņa rajons un Bolderāja bija ieņemti. Kā vēlāk dabūju zināt, tad atļauja sabiedrotiem atklāt uguni bija pienākusi tikai pēc tam, kad mēs jau bijām Daugavgrīvā.
Otrā rītā drusku pašaudījām pa Lielupes tiltu un vācu aizmuguri. Redzējām arī, ka iznīcinātāji pavirzās pa Daugavu uz augšu, apstādamies netālu no Podraga. Ap plkst. 4.00 pēc pusdienas nogājām lejā dzert tēju. Kāds jauns leitnants nosēdās man aiz muguras pie klavierēm un sāka kaut ko improvizēt. Pārējie mierīgi sarunājās savā starpā. [..] Pēkšņi izdzirdējām spēcīgu artilērijas dunoņu. Vai iznīcinātāji bija sākuši šaut Daugavā? Piecēlos no krēsla un paskatījos pa apaļo lodziņu. Netālu no mūsu kuģa jūrā cēlās augšā augsti ūdens stabi. “Vācietis šauj!” Paspēju tikai iesaukties, un tanī pašā brīdī pa visu kuģi atskanēja trauksmes signāli. Cik ātri vien iespējams, katrs metās savā kaujas vietā.[..]
Stāvoklis kļuva riskants, jo bija skaidrs, ka nu esam spīlēs, un nākošai kārtai jātrāpa pa kuģi. Vadu, kas uz mums šāva, redzēt nevarējām, bet virzienu varēja noteikt pēc ūdens fontāniem jūrā. Kuģa artilērija atklāja strauju uguni, šaudama pretinieka virzienā un dodama katram lielgabalam dažādu attālumu.
Kā jau bija domājams, nākošās divas granātas sprāga tieši uz kuģa — viena zem komandas tilta, otra atsitās pret ceturtā lielgabala bruņu torni. Šķembeles nekādu postu tomēr nenodarīja, un vairums sabira jūrā. Nākošā kārta jau bija nopietnāka.
Kapteinis Martins savilka dūres un sakoda zobus. Tanī pašā brīdī ievainotie un kritušie jau bija novākti, jauna apkalpe stāvēja pie lielgabala un raidīja bermontiešiem virsū granātu, kuru kritušie bija ielādējuši.
Pa to laiku arī tvaika spiediens jau bija pacelts vajadzīgā augstumā, un kāds no virsniekiem, uzkāpis mastā virs artilērijas priekšnieka mājiņas, atklāja bermontiešu artilērijas vada atrašanās vietu. Tas bija novietojies aiz Lielās kāpas, pie Lielupes ietekas kreisajā krastā.
“Full speed ahead both!” (Pilnā ātrumā uz priekšu!) – atskanēja komanda, un kreiseris pacēla enkuru. Strauji šaudams, varenais kuģis ātrā gaitā devās uz jūras pusi. Vēl bermontieši raidīja pakaļ vairākus šāvienus, bet pēc kādas minūtes labi tēmēta zalve sadragāja viņu abus lielgabalus līdz ar visu apkalpi. Izmetuši līkumu pa jūras līci, abi kreiseri nostājās atkal tuvāk Daugavgrīvai, bet drusku tālāk no krasta.
Otrā dienā priekš pusdienas izbraucām tālāk jūrā un netālu no Roņu salas, kuģim lēnā gaitā ejot, ar kaujas karogu pusmastā, kuģa komanda nolaida savus kritušos biedrus jūras dzelmē. Kapteinis Martins griezās pie komandas ar šādiem vārdiem: “Viņi ir darījuši savu pienākumu, un, kad pienāks mūsu rinda, arī mēs nekavēsimies to darīt!” Skaisti, īsta karavīra cienīgi vārdi.
Astoņas dienas es pavadīju uz kreisera “Dragon”, un katru dienu kuģa smagie dižgabali sūtīja savus varenos sveicienus pāri mūsu cīnītāju galvām, nesdami nāvi un sajukumu vācu rindās. “Dragon” un “Cleopatra” tagad parasti turējās kilometrus piecus no krasta un tikai, kad bija jāatklāj uguns, tad piebrauca tuvāk zemei. [..]
Kad mūsējie krastā uzsāka aktīvāku darbību, tad parasti arī abi kreiseri saņēma kaujas uzdevumus. Tad stājās darbā visa komanda, atvēra munīcijas noliktavu lūkas un kāršu mājiņā uz kaujas tilta man bija jānorāda artilērijas priekšniekam apšaudāmie mērķi. Kapteinis Martins, protams, arvienu bija klāt. Kad vajadzīgie attālumi bija izmēroti uz kartes, tad vēl parādīju tos, cik tas bija iespējams, dabā. Šaušanu parasti koriģēja ar gaismas signāliem vai pa radio no iznīcinātāja “Abdull” Daugavā, kuram bija tieši telefonsakari ar fronti. Noteiktā laikā visi bija savās vietās, varenie stobri lēni pagriezās vajadzīgā virzienā, un uz kaujas tilta varēja skaidri sadzirdēt no artilērijas priekšnieka mājiņas gari stieptās komandas: “All guns load!” (Visus lielgabalus pielādēt!) “All guns ready!” (Visi lielgabali gatavībā!).
Tad pateica attālumu un atskanēja enerģisks: “Number one gun, fire!” (Pirmais lielgabals, uguni!). Viss kuģa korpuss nodrebēja, un smagais lādiņš krākdams aizgāja pie vāciešiem. Viss kuģa mehānisms – kā dzīvais, tā nedzīvais, strādāja apbrīnojami precīzi un saskaņoti.
Dažreiz gadījās arī kuriozumi. Kādu dienu viens no jaunākiem virsniekiem bija ietvēris savā tālskatī mūsu Daugavas dzelzs tilta lokus. Tūlīt tas pienāca pie manis un noprasīja, vai nevarot uzlaist tur kādas pāris granātas, esot varen jauks mērķis. Atteicu, ka šoreiz gan laikam, nevajadzēs, tie mums pašiem vēl labi noder. Tāpat pēc liktenīgās kuģa apšaudīšanas, kapteinis Martins jau gribēja dot pavēli ar aizdedzinošām granātām noslaucīt visu mūsu Jūrmalu no Lielupes līdz Asariem. Tikai uz norādījumu, ka no tam cietīs vairāk mūsu pašu ļaudis nekā vācieši kapteinis atmeta savu nodomu.
Mūsu fronte virzījās arvien vairāk uz priekšu, un beidzot pienāca radio pavēle man atgriezties štābā. Ar patiesu sirsnību šķīros no jauniegūtajiem draugiem, un ātrā motorlaiva drīz vien aizvizināja mani pie Sarkandaugavas tilta.
Ģenerālis Bērts, majors Kīnans un pulkvedis Diparkē bija štābā katru dienu. Vācieši labi zināja štāba atrašanās vietu un diezgan bieži to arī apšaudīja gan no Dzegužkalna, gan Torņakalna.
Kādu dienu smagā granāta iekrita tieši mūsu sētā, bet par laimi – sprādziens tikai izgāza visas ēkas logu rūtis uz Elizabetes ielas pusi.
Mani piekomandēja atkal angļu misijai pie pulkveža Talenta un tā man lielāko daļu laiks bija jāpavada Bruņniecības (vēlākā Saeimas) namā. [..] Arī Bruņniecības nams dabūja no vāciešiem savu porciju granātu un tīri jābrīnās, ka nevienu no misijas dalībniekiem, kuri tur staigāja iekšā un ārā, nenosita vai neievainoja šķembeles un krītoši jumtu dakstiņi.
10. novembra vakarā viss bija sagatavots uzbrukumam un es visu laiku atrados pie misijas, saņemdams un nododams tālāk jaunākās ziņas. Tās nāca arvien priecīgākas, mūsējie visā frontē gāja strauji uz priekšu. Bet bermontieši vēl pēdējā niknumā tieši vai apbēra Rīgu ar savām granātām.
Vēl kopā ar abiem sabiedrotiem, angļiem un frančiem, apmeklēju Jelgavu pēc tās atbrīvošanas, redzēju zemgaliešu prieka asaras un sajūsmu, ar kādu saņēma mūsējos. [..] Redzējām degošo Jelgavas pili un hercoga Pētera akadēmiju. Bet, neskatoties uz visu šo postu un briesmām, arvien augstāk krūtīs cēlās prieka un lepnuma vilnis [..]
Raksts sagatavots pēc Jāņa Ķīseļa grāmatas “Cīņā par dzimteni”.