Neatkarības kara laikā Latvija karoja gan ar Vācijas, gan Padomju Krievijas karaspēku. Latvijas armijai gūstot panākumus, gūstā krita aizvien lielāks pretinieka karavīru skaits, kuru izvietošanai bija jāveido īpašas karagūstekņu nometnes. Šoreiz stāsts par Latvijas armijas saņemto karagūstekņu ikdienu Vidzemes-Latgales gūstekņu nometnē.
Neatkarības karš ir viens no sarežģītākajiem Latvijas vēstures posmiem. Tā gaitā Latvijas teritorijā vienlaicīgi atradās vairākas armijas un darbojās vairākas valdības, tādēļ Latvijas Pagaidu valdībai nācās īstenot militāru cīņu pret vairākiem pretiniekiem vienlaicīgi. Nopietna karadarbība sākās 1919. gada sākumā, ar laiku augot apmēros, un līdz ar to Latvijas Pagaidu valdībai uzticamo bruņoto spēku rokās sāka nonākt arvien vairāk karagūstekņu.
1919. gada pavasarī nepieciešamība tos izmitināt un apsargāt vienkopus kļuva akūta, un tādēļ jau 5. jūnijā Ziemeļlatvijas frontes aizmugures priekšnieks izdeva pavēli kara laika ierēdnim Ansim Brensonam uzsākt darbu pie Ziemeļlatvijas (Vidzemes-Latgales) gūstekņu nometnes izveides.
Gūstekņu ikdiena
Uz nometni tika sūtīti visi iespējamie gūstekņi, kas nokļuva Latvijas armijas rokās, nešķirojot ne pēc tautības, ne pēc etniskās vai politiskās piederības. Franču militārās misijas pārstāvis pulkvedis Emanuels Diparkē ar to nebija apmierināts, piekodinot, ka krievu gūstekņi būtu jānošķir no pārējiem, lai pasargātu tos no lielinieku propagandas. “Ja viņi būs pietiekoši apģērbti un viņiem būs silti, ja viņiem būs laba pajumte un viņu barība būs laba, ja ar viņiem labi apiesies un viņiem būs darbs, tad viņu garastāvoklis uzlabosies, viņi mācīsies mīlēt latviešu kareivjus un viņiem nenāks vēlāk prātā cīnīties pret tiem,” savā 1919. gada 27. novembra ziņojumā raksta pulkvedis Diparkē. Arī angļu militārās misijas pārstāvis nometnes priekšniekam izrādīja kritiku par gūstekņu nenodalīšanu, taču A. Brensons uz pretenzijām atbildēja ar to, ka nav atrodamas piemērotas telpas, kurās varētu nometni paplašināt.
Minētie lauku darbi nebija vienīgais gūstekņu nodarbināšanas veids. Gūstekņu nometne bija pieprasīts darbaspēka avots starp visas Vidzemes iestādēm un uzņēmumiem, jo kara apstākļos reģionos trūka darba roku. Ik dienu desmitiem, pat simtiem gūstekņu tika nosūtīti visdažādākajos darbos: uz mežu malkas zāģēšanā, vagonu izkraušanā, sakņu žāvēšanā, Brāļu kapu sakopšanā, maizes ceptuvē, Valmieras Garnizona pirtī un arī pašā nometnē kurpnieku un drēbnieku darbnīcā.
Apgādes problēmas
Pieprasījums pēc nodarbināmajiem nereti pārsniedza to apjomu, ko nometne varēja apmierināt. Daļa gūstekņu bija pārāk vāja, lielai daļai trūka piemērota apģērba, lai varētu doties darbos, it īpaši aukstajos ziemas mēnešos. Lai risinātu vājuma problēmu, darba bataljonā iedalītos gūstekņus sāka ēdināt pēc kareivju normām, kas bija sātīgākas, savukārt apģērba trūkuma problēma saglabājās visu nometnes pastāvēšanas laiku.
Apģērbu trūkumu kā problēmu akcentēja Vidzemes divīzijas vecākais ārsts, kas konstatēja, ka vairāki gūstekņi staigā vairākus mēnešus nemazgātā veļā (neskatoties uz to, ka paši apmeklēja pirti), uzsverot, ka šādi apstākļi tikai pastiprina slimību izplatīšanas iespēju. Pret slimību apkarošanu nometnes vadība attiecās ļoti nopietni - tā kā liela daļa gūstekņu nāca no Sarkanās armijas, kur bija ļoti izplatīta izsituma tīfa, dizentērija un dažādas venēriskās slimības, nometne riskēja kļūt par infekciju perēkli. Ierodoties nometnē, gūstekņi izgāja obligātu dezinfekciju un tiem tika noskūti mati, lai tajos nevairotos blusas, kā arī tika noteikta kārtība, ka visiem gūstekņiem un nometnei piekomandētajiem kareivjiem obligātā kārtā katru nedēļu jāapmeklē pirts.
Gūstekņu bēgšanas
Bez slimībām nometnes vadība saskārās ar vēl vienu nopietnu problēmu - gūstekņu bēgšanām, kuru motīvs lielākoties bija vēlme caur Igauniju atgriezties Krievijā.
Tieši apsardzības rotas kareivjus nometnes vadība vainoja lielajā gūstekņu bēgšanu skaitā, jo liela daļa bēgšanu notika no darbiem ārpus nometnes, kuros kareivji tika sūtīti gūstekņiem līdzi, lai tos apsargātu. Parasti tas bija viens kareivis uz 10 vai pat 15 cilvēkiem, tādēļ saprotams, ka šis kareivis nevarēja pienācīgi izsekot visu gūstekņu gaitas.
Gūstekņi bēga ne tikai no darbavietām, bet arī no pašas nometnes, un pārsvarā nakts laikā. Parasti gūstekņi paļāvās uz pašu spēkiem, taču naktī no 1920. gada 2. uz 3. aprīli kādas gūstekņu grupas bēgšanā iesaistījās dežūrējošie sargkareivji - viņi palīdzēja izbēgt 14 cilvēkiem, un par to vēlāk saņēma apsūdzību par dienesta noteikumu pārkāpšanu.
Kopā visā nometnes pastāvēšanas laikā tika īstenotas 1185 bēgšanas, kurās izbēga 509 gūstekņi. Pa vienam jeb patstāvīgi gūstekņi visbiežāk bēga no lauku darbiem, savukārt no nometnes un izbraukuma darbiem gūstekņi bēga kā pa vienam, tā grupās. Lielākā grupa, kas kopīgiem spēkiem izbēgusi, sasniedza 27 cilvēku skaitu.
Disciplinārie sodi
Neskatoties uz bēgšanām, kopumā nometnes disciplīna ir vērtējama ļoti labi, taču neizpaliek daži netipiski pārkāpumi. 1920. gada jūlija vasarā naktī piecu gūstekņu grupa izlavījās no savām telpām, kuras tiem bija aizliegts pamest, uzlauza nometnes medicīnas skapi, nolaupīja medicīnisko spirtu un izdzēra to par spīti tam, ka alkohola lietošana nometnē bija stingri aizliegta. Avantūras organizētājs tika paturēts karcerī 30 dienas, savukārt pārējie četri dalībnieki izcieta 10 dienu ilgu sodu.
Viens no rupjākajiem noziegumiem bija kāda nometnes sargkareivja sagūstīšana, nolaupīšana un seksuāla izmantošana, ko 1920. gada jūlijā paveica divi gūstekņi-sarkanarmieši. Par padarīto tie tika sodīti ar 10 un 15 dienām karcerī.
Nometnes slēgšana
Pavēle par nometnes slēgšanu nometnes priekšniekam Kārlim Smitam pienāca 1921. gada 27. janvārī - nākamajā dienā pēc Latvijas atzīšanas de jure. Nākamajos mēnešos tika veikti ar nometnes likvidēšanu saistīti darbi: tika pamazām atlaisti vai uz citām iestādēm pārvietoti gūstekņi, tika atbrīvotas nometnes telpas un veikta inventarizācija. Pēdējie gūstekņi tika atsvabināti 4. aprīlī, un tikai 28. maijā, četrus mēnešus pēc pavēles, K. Smits izdeva pavēli par nometnes darbības pilnīgu izbeigšanu.
* Fragments no D. Rihteres pētnieciskā darba “Vidzemes-Latgales karagūstekņu nometne”, kas 2020. gada Valsts Zinātniski pētniecisko darbu konferencē ieguva 1. vietu.
** Attēlā - nometnes vieta Kokmuižā (tagad Kocēnos)