1919. gada jūnijā notikušās Cēsu kaujas bija viens no izšķirojošiem brīžiem mūsu valsts vēsturē un tās Neatkarības karā (1918-1920), kad Igaunijas armijas un Ziemeļlatvijas brigādes vienības kopējiem spēkiem satrieca vācu vienības. Mūsu kaimiņvalstī Igaunijā šo notikumu svin kā kopējā ieroču brālībā kaldinātu uzvaras dienu neatkarības cīņās. Tas bija kritisks brīdis arī jaunajai Latvijas valstij, viena no mūsu brīvības cīņu būtiskākajām lappusēm, kad izšķīrās būt vai nebūt brīvai, neatkarīgai Latvijai. Atzīmējot Cēsu kauju 105. gadadienu, "Sargs.lv" piedāvā Latvijas Kara muzeja direktores vietnieka un vēsturnieka Jura Ciganova stāstu par Cēsu kauju gaitu un nozīmi.
Sarežģītā situācija pēc Latvijas valsts proklamēšanas
Jaunās, 1918. gada novembrī dibinātās Latvijas valsts veidošanās bija grūta: valsts teritorija bija izpostīta Pirmajā pasaules karā, daudzi tūkstoši iedzīvotāju atradās bēgļu gaitās Krievijā, pašā Latvijas teritorijā reālā vara atradās vācu militāro un civilo okupācijas iestāžu rokās. Nebija arī savas armijas, kas varētu aizkavēt no austrumiem strauji uzbrūkošo Krievijas Sarkano armiju.
Lai glābtu situāciju Latvijas Pagaidu valdība slēdza līgumu ar Vāciju par kopēja karaspēka formēšanu, kuru nosauca par Landesvēru un ko bija paredzēts formēt pēc nacionālā principa. Taču steigā saformētās un nepilnīgi apbruņotās vienības nespēja aizkavēt lielinieku karaspēku, kura kontrolē nonāca lielākā daļa Latvijas teritorijas, izņemot Liepājas apkārtni. No šejienes sākās mūsu valsts atbrīvošana no lieliniekiem, kuri pēc 3. marta pretlieliniecisko spēku ofensīvas sākšanās sāka atkāpties Rīgas virzienā.
Sadarbība ar Igauniju un Ziemeļlatvijas brigādes izveide
Latvijas Pagaidu valdība nolēma sākt Latvijas atbrīvošanu arī no Igaunijas teritorijas. Politiskā situācija mūsu ziemeļu kaimiņvalstī bija krietni labāka: zaudējumi pasaules karā bija mazāki, valstiskā neatkarība tika proklamēta 1918. gada sākumā, līdz ar to Igaunijas armiju jau varēja uzskatīt par izveidojušos un kaujasspējīgu. Somijas atbalstītas, igauņu nacionālās armijas vienības līdz 1919. gada janvārim bija iztīrījušas savas valsts teritoriju no lielinieku karaspēka.
1919. gada 7. janvārī no Liepājas uz Rēveli (tag.Tallinu) izbrauca kapteinis Jorģis Zemitāns – Latvijas Pagaidu valdības ieceltais militārais pārstāvis Igaunijā. Viņš Latvijas valdības vārdā panāca vienošanos ar Igaunijas armijas pavēlniecību par latviešu karaspēka vienību formēšanu no Igaunijas teritorijā esošajiem Latvijas pilsoņiem. Tērbatā (tag. Tartu) tika saformēts 1. Valmieras kājnieku pulks un sākta 2. Cēsu kājnieku pulka formēšana. Tas lika pamatus Ziemeļlatvijas brigādei, kura operatīvā ziņā pakļāvās Igaunijas armijas 2. divīzijas komandierim.
Vāciešu veiktais valsts apvērsums
Bet lielinieki nebija vienīgais ienaidnieks, pret kuru bija jācīnās igauņu – latviešu spēkiem Latvijas teritorijā. Vācu karaspēks un vietējo vācbaltiešu militārie formējumi (Baltijas vācu Landesvērs) ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadībā, kas sākumā kopā ar Jāņa Baloža komandēto Atsevišķo Latviešu brigādi cīnījās pret lieliniekiem, Latviju vēlējās redzēt kā vāciski orientētu zemi.
Lai realizētu savus ekspansionistiskos plānus, 1919. gada 16. aprīlī vācieši Liepājā veica valsts apvērsumu, padzenot K. Ulmaņa valdības ministrus, kuri paglābās britu karakuģu aizsegā uz Liepājas ostas reidā stāvošā tvaikoņa "Saratov" klāja. Tās vietā vācieši iecēla sev paklausīgu valdību rakstnieka un mācītāja Andrieva Niedras vadībā. Ziemeļlatvijas brigādes vienības un Igaunijas armijas vadība Vidzemē neatzina šo valdību.
1919. gada 22. maijā no lieliniekiem atbrīvoja Rīgu un Pētera Stučkas vadītā Padomju Latvijas valdība, bēga uz Latgali, jo apvienotie igauņu – latviešu spēki jau bija atbrīvojuši Ziemeļlatvijas pierobežu no lieliniekiem, un, sākot no Ainažiem, Rūjienas, Valkas un Alūksnes, caur Valmieru virzījās uz Cēsīm. 1. jūnijā 2.(5.) Cēsu kājnieku pulks pulkvežleitnanta K. Berķa vadībā ienāca Cēsīs. Likās, ka gan Ziemeļlatvijas brigādei, igauņiem, landesvēram, gan arī Baloža "dienvidniekiem" bija viens mērķis – turpināt cīņu ar lieliniekiem un padzīt tos no Latvijas.
Negaidīts pagrieziens
Tomēr Baltijas vācu Landesvērs un no Latvijā dislocētā vācu armijas 6. rezerves korpusa brīvprātīgajiem saformētā Dzelzdivīzija tā vietā lai virzītos no Rīgas uz austrumiem un vajātu lieliniekus, pagriezās uz ziemeļiem – pret apvienotajiem igauņu – latviešu spēkiem Vidzemē.
Vācu ģenerālis R. fon der Golcs plānoja ne tikai likvidēt neatkarīgās Latvijas un Igaunijas valstis, bet arī doties uz Petrogradu, lai atjaunotu Krievijas monarhiju un vēlāk revanšētos Sabiedroto valstīm par Vācijas sakāvi Pirmajā pasaules karā.
2. jūnijā vācu spēki iebrauca Ieriķu stacijā un pieprasīja brīvu ceļu uz Cēsīm. Ziemeļlatvijas brigādes daļas, saziņā ar Igaunijas armijas virspavēlnieku Johanu Laidoneru, atteicās vāciešus ielaist Cēsīs. 5. jūnijā starp Cēsīm un Ieriķiem vācieši uzbruka igauņu bruņu vilcienam. Sākās Cēsu kaujas.
Atkāpšanās no Cēsīm un pamiers
6. jūnijā plkst. 3.00 no rīta landesvērs pārgāja straujā uzbrukumā, kuru atbalstīja artilērija. 7 km plato fronti nācās aizstāvēt 2.(5.) kājnieku pulka trim daudzmaz apmācītām rotām un trim pēdējo divu dienu laikā saformētajām rotām, no kurām viena bija skolnieku rota (16 – 17 gadu veci zēni) Valmieras ģimnāzijas vingrošanas skolotāja virsleitnanta Alfrēda Lukstiņa vadībā. Pulku atbalstīja divi igauņu bruņotie vilcieni .
Pēc 10 stundu ilgām kaujām trīskāršo vācu pārspēku latviešu karavīri neizturēja un atkāpās uz Raunas upes labo krastu, atstājot Cēsis. 8. jūnijā pienākušās igauņu daļas (6. un 9. pulks) uzsāka pretuzbrukumu, kas neizdevās. 9. jūnijā vācu uzsāktais uzbrukums Raunas tiltam arī bija nesekmīgs.
10. jūnijā karojošās puses noslēdza pamieru līdz 19. jūnijam. Šajā laikā pie Cēsīm pienāca igauņu armijas 3. divīzijas daļas (3. pulks, partizānu bataljons, Kuperjanova bataljons, u.c.), kuras vēlāk ņēma aktīvu dalību turpmākajās kaujās. Divīziju komandēja ģenerālmajors Ernsts Pēders (Pödder), kura operatīvajā pakļautībā sastāvēja arī 2. (5.) Cēsu kājnieku pulks. Igauņu divīzijas štāba priekšnieks bija pulkvedis (vēlāk ģenerālis) Nikolajs Rēks (Reek).
Cīņa par Cēsu atgūšanu
19. jūnijā R.fon der Golcs pavēlēja sākt uzbrukumu apvienotajiem igauņu – latviešu spēkiem. Trīs dienas turpinājās sīvas cīņas pie Raunas tilta, Lodes stacijas un Liepas muižas. Galveno cīņas smagumu uz saviem pleciem iznesa igauņu karavīri un Ziemeļlatvijas brigādes 2.(5.) Cēsu kājnieku pulks.
22. jūnijā apvienotie igauņu – latviešu spēki deva triecienu vācu karaspēkam, atbrīvojot Cēsis, Siguldu un Inčukalnu. Vācu karaspēks bija sakauts un atkāpās. Uzvaras pamatā bija visas tautas atbalsts Ziemeļlatvujas brigādei, kā arī brigādes komandiera pulkveža J. Zemitāna un štāba priekšnieka pulkvežleitnanta Voldemāra Ozola militārais talants.
Uzvara nebūtu iespējama bez Igaunijas karaspēka līdzdalības kaujās un lielā atbalsta Ziemeļlatvijas brigādes tapšanā. Katru dienu "ziemeļniekos" iestājās jauni brīvprātīgie. Vidzemes atbrīvošanas cīņu noslēgumā Ziemeļlatvijas brigādē bija 12 000 cilvēku. Šāds spēks kopā ar igauņu armiju varēja pilnīgi satriekt un iznīcināt vācu karaspēku, taču Sabiedroto interesēs bija izmantot to cīņai pret lieliniekiem. Sabiedroto prasību rezultātā igauņu – latviešu karaspēks apstājās Mazās Juglas upes pozīcijās.
Strazdumuižas pamiers
3. jūlijā Rīgas pievārtē Juglas rajonā Strazdumuižā parakstīja pamiera līgumu starp abām karojošajām pusēm. Pamiera parakstīšanā kā vidutāji iestājās Sabiedroto militāro misiju Latvijā pārstāvji, jo Rietumu lielvalstu plānos neietilpa Baltijas vācu Landesvēra un Latvijā dislocētā vācu armijas 6. rezerves korpusa pilnīga sakaušana – šos spēkus Sabiedrotie gribēja izmantot cīņā pret Padomju Krieviju.
Tomēr ar pamieru vācu karaspēkam bija jāatstāj Rīga un jāpārdislocējās uz Kurzemi, savukārt Baltijas vācu Landesvēru bija paredzēts pārformēt, atvaļinot no tā visus Vācijas pavalstniekus un atstājot tikai Latvijas pilsoņus, pēc kā pārdislocēt Landesvēru un lielinieku fronti Latgalē. Tomēr, pēc Sabiedroto valstu uzstājīgas prasības, Strazdumuižas pamierā iekļāva nosacījumu, ka Igaunijas karaspēks apstājas pie Mazās Juglas upes līnijas. Tādējādi, aizliedzot faktiskajiem uzvarētājiem Cēsu kaujās (jeb Landesvēra karā, kā šos notikumus dēvē Igaunijā) iesoļot atbrīvotajā Rīgā.
6. jūlijā Ziemeļlatvijas brigādes daļas, iedzīvotāju jūsmīgi sveiktas, iegāja Rīgā. 8. jūlijā, gavilējošas tautas sveikta, no Liepājas Rīgā ar kuģi "Saratov" atgriezās K. Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība. Pēc Cēsu kaujām Latvijas teritorijā iestājās vairākus mēnešus relatīva miera periods, kura laikā lielāka mēroga karadarbība nenotika. Šo laiku Latvijas Pagaidu valdība izmantoja, lai sakārtotu savus bruņotos formējumus. 1919. gada 10. jūlijā latviešu karaspēka vienības tika apvienotas Latvijas armijā.
