Ik gadu Zemessardzes 1. Rīgas brigāde mācību cikla “Namejs” laikā izspēkē dažādus Latvijas galvaspilsētas Rīgas aizstāvēšanas operācijas elementus. Pirms 105 gadiem Latvijas armijas uzdevumi bija līdzīgi – Rīgas pievārtē apturēt daudz spēcīgāka pretinieka uzbrukumu, lai gūtu laiku sagatavoties veiksmīgam pretuzbrukumam, tikai toreiz viss notika pa īstam. Šoreiz “Sargs.lv” ieskatās kaujās pie Ķekavas kalna, kur Cēsu kājnieku viena rota stājās pretī visam Vācu leģionam.
Bermonta uzbrukums Rīgai notika trīs kolonnās – gar jūru, pa Jelgavas šoseju un pa Bauskas šoseju. Bauskas šosejas rajonā uz priekšu virzījās Vācu leģions – vienība, kas apvienoja Latvijā palikušās vācu brīvprātīgo vienības, tai skaitā Vācu leģions sevī iekļāva tos brīvkorpusus, kas bija izslēgti no Landesvēra, tai skaitā arī Mēdema un Brandisa brīvkorpusus, kas bija ieņēmuši Rīgu 1919. gada 22. maijā.
8. oktobra rītā ap plkst. 08.30 Vācu leģiona avangarda vienības pie Ķekavas uzdūrās 5. Cēsu kājnieku pulka 6. rotai (100 karavīri ar 2 patšautenēm), kura bija ieņēmusi pozīcijas ar mērķi novilcināt vācu vienību uzbrukumu. Ķekavas pozīcijas bija labi nocietinātas jau Pirmā pasaules kara laikā.
6. Rota tās ieņēma šādā plašā frontē (1 vads un 1 ložmetējs rotas komandiera kapteiņa Būmaņa vadībā – Ķekavas kalnā, 1 vads – ierakumi pie Šļūku mājām un viens vads ar 1 patšauteni – mežu pie Pilbāržiem) ar mērķi maldināt pretinieku par savu skaitu. Tas izdevās - Vācu leģiona štāba priekšnieks Otto Vageners savās atmiņās atzīmē, ka patruļas latviešu spēkus bija novērtējušas apmēram bataljona stiprumā ar vairākiem ložmetējiem.
Avangarda komandieris Krauss d’Avis, apskatījis pozīcijas, nonāca pie secinājuma, ka frontāls uzbrukums prasīs daudz upuru, tāpēc nolēma veikt apiešanas manevru. Apiešanas manevrā piedalās gandrīz visas avangarda vienības (Bādenes trieciena bataljons, Mēdema un Damma ložmetēju vienības) kuras atspieda abus rotas flangos esošos vadus, tomēr nespēja padzīt 1 vadu Ķekavas kalnā.
Tikai 12.00, vāciešiem piesaistot rezerves kājnieku vienības un artilēriju, brīdī, kad latviešu vads bija izšāvis praktiski visu savu munīciju, zaudējis pēdējo ložmetēju, un to apšaudīja 2 vācu baterijās (no kurām Mēdema kalnu haubiču baterija apšaudīja kalnu tiešā tēmējumā no 800 metru attāluma), vads praktiski netraucēts atrāvās un pārcēlās pār Daugavu, kur pievienojās 4.Valmieras pulka II bataljonam.
