Ik gadu Zemessardzes 1. Rīgas brigāde mācību cikla “Namejs” laikā izspēkē dažādus Latvijas galvaspilsētas Rīgas aizstāvēšanas operācijas elementus. Pirms 105 gadiem Latvijas armijas uzdevumi bija līdzīgi – Rīgas pievārtē apturēt daudz spēcīgāka pretinieka uzbrukumu, lai gūtu laiku sagatavoties veiksmīgam pretuzbrukumam, tikai toreiz viss notika pa īstam.“Sargs.lv” apskata kaujās 9. oktobrī, kur skaitliski daudz lielākās un labāk bruņotās vācu vienības tikai smagās kaujās atspiež Latvijas armijas vienības pāri tiltiem.
Latvijas Armijas stāvoklis 8. oktobra vakarā bija kritisks – lai arī fronte bija nodibināta, vācu patruļas jau bija nokļuvušas Torņakalnā. Tomēr kaujas atelpa starp plkst. 04.30 līdz rīta gaismai (saule leca plkst. 06.43) ļāva sakārtot vienības un formēt jaunas rezerves. 9. oktobra rītā Latvijas armija ieņēma šādas pozīcijas: Bulduru tilts – Piņķu muiža - Dzilna – Vilciņi – Švarcmuiža – Tīriņmuiža – Ramas muiža – Daugava. Latvijas Armijas virspavēlnieks bija secinājis, ka vienīgais veids, kā pretoties Bermonta uzbrukumam – tie ir pretuzbrukumi, tāpēc pavēlēja 9. oktobrī doties pretuzbrukumā visos frontes sektoros.
Šajā laikā vācu Dzelzs divīzijas komandieris majors Bišofs un Vācu Leģiona komandieris kapteinis Zīverts plānoja tālāku virzību uz priekšu no iegūtajām pozīcijām Ķekavā un Baložu kapos pie Jelgavas šosejas.
Ziepniekkalna pievārtē atradās nesen saformētā 9. kapteiņa Šlosberga kaujas grupa (Rīgas pulka 1. rota, vads no 3. rotas un sastaptās 7. rotas atliekas). Neilgi pēc tam palīgā ieradās arī bruņotais auto „Zemgalietis”. 9. oktobra rītā Šlosbergam pievienojās Valmieras pulka III bataljons kapteiņa Muižuļa vadībā. Līdz pat 9. oktobra pēcpusdienai vācu uzbrukumi tika atsisti, izmantojot „Zemgalieša’’ un nesen saformētas smagās 6 collu baterijas atbalstu no Daugavas labā krasta, kas šāva, pat neskatoties uz to, ka lielgabaliem trūka tēmēšanas ierīču. Plkst. 15.00 latviešu vienībām tika pavēlēts doties pretuzbrukumā. Muižuļa vadīto vienību uzbrukums ātri apsīka rezervju trūkuma dēļ, turklāt pienāca ziņas par vācu gatavoto uzbrukumu. Kapteiņa Šlosberga grupai sākotnēji bija lielāki panākumi – tika padzīts vācu Volmaņa bataljons, kura stāvokli izglāba palīgā atsūtītie Medema nodaļas 11 smagie ložmetēji.
Pulksten četros vācu pretuzbrukums, kuru bija aizkavējusi latviešu smagās baterijas uguns. Vācieši bija nolēmuši dot izšķirīgo triecienu, papildus Vācu leģiona spēkiem piesaistot Dzelzs divīzijas 3. pastiprināto pulku, Jēgeru bataljonu un 2 Dzelzs divīzijas bataljonus no Jelgavas šosejas (Bertolda un 1. Pulka I bataljonu). Uzbrukuma koordinēšanai vairākkārtīgi tikās dzelzs divīzijas komandieris Bišofs ar Vācu leģiona komandieri Zīvertu. Uzbrukumu bija paredzēts ievadīt ar 18 lielgabalu īstenotu sagatavošanas uguni.
Plkst. 20.00 Latvijas Armijas daļas bija atspiestas līnijā: Šosejciems – Numershofa – Skadiņi – Ziepniekkalns. Bija skaidrs, ka Torņakalnu aizsargāt nav iespējams. Tā rezultātā Valmieras un Siguldas pulka daļām tika pavēlēts ieņemt sedzošas pozīcijas Torņkalna nomalē, kur tās arī apšaudījās ar vācu priekšgrupām. Tiltu gali Latvijas armijas vienības rokās palika līdz pat saules lēkšanai 10. oktobrī. Situācija frontē ir bijusi mierīga, un tikai rīta agrumā vācu spēki uzsākuši ļoti piesardzīgu virzību uz priekšu, ļaujot latviešu vienībām netraucēti atkāpties un izgriezt tilta posmus.
