Jundzis: „Trešais spēks” 1991.gada barikāžu laikā bija kāda padomju karaspēka specvienība

Ir izdotas grāmatas latviešu un angļu valodā par nevardarbīgo pretošanos, ir vairākas citas publikācijas. Lai gan ir izdarīts diezgan daudz barikāžu laika izpētē, tomēr daudzi barikāžu laika notikumi joprojām ir palikuši mīkla, ko nevar atminēt, jo pētniekiem nav pieejami bijušās PSRS Iekšlietu ministrijas, Aizsardzības ministrijas un citi padomju arhīvi, uzskata Jundzis.

— Kas jums palicis prātā no barikāžu laika?

Man toreiz bija gods būt Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājam. Barikādes bija tautas apziņas un identitātes psiholoģisks fenomens, kas vienoja cilvēkus nevis pēc tautības vai piederības politiskām organizācijām, bet pēc pārliecības, taisnīguma izjūtas un godaprāta. Barikādes rūdīja un stiprināja šo pārliecību, kas beigu beigās noveda pie neatkarības atgūšanas. Tā tiešām bija vienotības sajūta - gan pie barikāžu ugunskuriem, gan mums, toreizējiem Augstākās padomes deputātiem. Un, protams, bija pārliecība par mūsu lietas taisnīgumu.

— Kā radās ideja par barikāžu celšanu Rīgā?

1990.gada 11.decembrī tika pieņemts Latvijas Tautas frontes (LTF) aicinājums X stundai. Aicinājumā tika ielikta nevardarbīgās pretošanās programma. To ļoti augstu ir novērtējis, piemēram, viens no nevardarbīgās pretošanās teorētiķiem Alberta Einšteina institūta (ASV) profesors Džīns Šārps. Nevardarbīgās pretošanās programmā nebija ne vārda par barikādēm. Tur bija paredzētas citas nevardarbīgās pretošanās formas - streiki, mītiņi, demonstrācijas un daudz kas cits, kas tika sarakstīts uz 3-4 lappusēm. 12.janvārī pirms asiņainās nakts pie Viļņas televīzijas centra Latvijas Universitātes Lielajā aulā notika LTF domes sēde, kurā es piedalījos. Jutām, ka politiskā spriedze pieaug, ka Maskavas represijas ir iespējamas. LTF dome nolēma aicināt cilvēkus uz jau ilgi gatavoto manifestāciju Daugavmalā 13.janvārī pret padomju varu, tās iespējamajām represijām un plānoto PSRS prezidenta tiešās pārvaldes ieviešanu. Nekādas barikādes LTF domes sēdē nevienā runā vispār netika pieminētas. Tika arī nolemts pēc manifestācijas aicināt cilvēkus palikt Rīgā un simboliski sargāt valsts svarīgākos objektus un iestādes. Lai cilvēki vērotu, kas notiek, fotografētu notikumu gaitu. Cilvēki tika aicināti arī ņemt līdzi radioaparātus, lai sekotu notikumu gaitai. Tā bija cilvēku apņēmības demonstrēšana.

Naktī uz 13.janvāri sākās asiņainie notikumi Viļņā, un mēs par tiem uzzinājām. Būdams Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, es no savām mājām Vecmīlgrāvī tūlīt devos uz parlamentu. Tur priekšā jau bija tautfrontieši Dainis Īvāns, Jānis Dinevičs, Jānis Škapars, Odisejs Kostanda. Pirmais, ko mēs centāmies izdarīt, - no Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova kabineta mēģinājām sazvanīt Maskavu, lai noskaidrotu, kas notiek Viļņā un vai tādi asiņaini notikumi tiek gatavoti arī Rīgā. Bet mums neatbildēja ne PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova kabinetā, ne PSRS Augstākajā padomē, ne PSRS Iekšlietu un Aizsardzības ministrijā. Neviens telefons neatbildēja. Nekādas informācijas par to, kas īsti notiek, ne skaidrojuma, kāpēc notiek, mūsu rīcībā nebija. Jāatzīst, bijām manāmi apjukuši. Kad kļuva skaidrs, ka Rīgā notikumi var attīstīties pēc Viļņas scenārija, mēs tur, pie Gorbunova kabineta, stāvējām apbrīnojami mierīgi - lielu sasprindzinājumu brīžos cilvēki bieži paliek ļoti mierīgi.

Deputāts Kostanda bija pirmais, kurš pateica, ka vajadzētu celt barikādes.

Viņu atbalstīja Īvāns un Škapars, kurš arī parasti bija ļoti mierīgs cilvēks. Tūlīt radās arī doma norobežot pieeju svarīgākajiem valsts objektiem ar lielajām kravas mašīnām, kas piekrautas ar baļķiem, betona blokiem, granti.

Augstākajā padomē toreiz bija Pašvaldību nodaļa, kuras vadītājs Pērs Sterniņš arī tika iesaistīts barikāžu organizēšanā. Visas pašvaldības, uzņēmumu vadītāji tika aicināti sūtīt smago tehniku un cilvēkus uz Rīgu, lai sargātu Latvijas valsts iestādes un nozīmīgākos objektus no iespējamām padomju armijas provokācijām. Aktīvi darbojās toreizējais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers un autotransporta un šoseju ministrs Jānis Janovskis. Premjers Ivars Godmanis barikāžu organizēšanai pieslēdzās vēlāk, sanāksme viņa kabinetā notika ap pulksten 12. Ģēģers apgalvo, ka pie Godmaņa gājis ar zināmām bailēm - sak, ko nu premjers teiks par barikāžu būvētāju aktivitātēm. Godmanis kādu brīdi padomājis un piekritis. Tad tika izveidots barikāžu štābs, un tā tas process aizgāja.

—Jūs no 1991. līdz 1993.gadam bijāt Latvijas aizsardzības ministrs. Cik ilgi Rīgā saceltās barikādes spētu aizkavēt padomju tankus, ja tiem tiktu dota pavēle uzbrukt?

Barikādes padomju tankus nebūtu noturējušas. Jau no paša sākuma neviens tik naivs nebija, lai domātu, ka ar betona blokiem un no sliedēm sametinātiem "ežiem" nosargāsim Augstākās padomes, Ministru kabineta un citas ēkas. Domāju, visiem bija skaidrs, ka kādas 15-20 minūtes, varbūt pusstundu aizkavēsim bruņumašīnu virzīšanos, jo zināmi šķēršļi tām būtu jāpārvar. Vīri pie ugunskuriem sprieda, ka tā, kā bija 1940.gadā, kad bez neviena šāviena Latvijā ienāca padomju tanki, 1991.gada janvārī nebūs.

Šaušana mūsu barikāžu koncepcijā nebija paredzēta, kopumā tā bija nevardarbīgā pretošanās.

Ja nebūtu barikāžu, smago mašīnu un betona bloku, par rīdzinieku pretošanos padomju režīmam pasaulē, iespējams, neviens neuzzinātu. Ierastos pāris padomju bruņumašīnu, arestētu visus un aizbrauktu.

— Kāpēc galvenais padomju trieciens tika dots Viļņā, nevis Rīgā?

Palasot Mihaila Gorbačova memuārus, redzam, ka viņu satrauca tikai Lietuvas reakcija un notikumi Viļņā. 1991.gada janvāra notikumus Rīgā Gorbačovs gandrīz nepiemin.

Mums šķita, ka mēs bijām atmodas centrs, bet lietuvieši no Baltijas valstīm bija pirmie.

Igauņi, kuri jau 1988.gadā izmeta vienu revolucionāru paziņojumu, pēc tam noplaka un vispār savas barikādes uzcēla trīs dienas vēlāk. Lietuvas atmodas līderis Vītauts Landsberģis runāja tiešu valodu un gāja kā tanks. Mums ar savu 4.maija deklarāciju tikai atlika sekot. Citiem vārdiem, Gorbačovam strīdus ābols visu laiku bija Lietuva. Viņi bija pirmie un visradikālākie. Tāpēc, Gorbačova izpratnē, kas redzams arī no viņa memuāriem un dažādu Maskavas sanāksmju stenogrammām, padomju varas pretinieku bastions bija Lietuva. Arī ekonomisko blokādi Maskava noteica Lietuvai - tur gan nekas īpašs nesanāca. Toreiz mēs to nesapratām. Kad politiskā situācija nobrieda, mums likās, ka padomju militāristu trieciens tiks vērsts pirmkārt pret Latviju. Iespējams, bijām pārāk sacerējušies. Domājām, ka mēs esam centrs, un neredzējām, ka centrs ir citur.

Mēs, deputāti, bijām revolucionāri noskaņoti. Ja deputāts no parlamenta tribīnes pat sarunā muļķības, viņu saskaņā ar Satversmi nevar saukt pie atbildības. Valsts vadītāju teiktajā ieklausās. Toreizējie valsts vadītāji - Gorbunovs un Godmanis - bija ļoti norūpējušies un satraukti par to, kā nepieļaut asinsizliešanu un cilvēku upurus. Barikādēs bija benzīns un baļķi, un, protams, sākoties uzbrukumam, varēja izcelties ugunsgrēki un iet bojā cilvēki. Varbūt valsts toreizējo vadītāju izteikumus un rīcību kāds tagad traktē kā mazdūšību, bet, paldies Dievam, ka toreiz uz barikādēm visi nebijām tik traki un radikāli, ka kāds piebremzēja un karstgalvjus apturēja. Tīri objektīvi, mērenība barikāžu laikā ir mūsu panākumu pamatā.

— Kā veicas ar barikāžu laika pētīšanu? Vai visi tā laika dokumenti ir apkopoti?

Nav. Mēs, pētot Atmodas un barikāžu laiku, esam izdarījuši vairāk nekā mūsu kaimiņi Lietuvā un Igaunijā. Ir izdotas grāmatas latviešu un angļu valodā par nevardarbīgo pretošanos, ir vairākas citas publikācijas. Lielos vilcienos varētu teikt, ka izdarīts ir diezgan daudz. Bet tajā pašā laikā daudzi barikāžu laika notikumi joprojām ir palikuši mīkla. Mēs tās nevarēsim atminēt, jo pētniekiem nav pieejami bijušās PSRS Iekšlietu ministrijas, Aizsardzības ministrijas un citi padomju arhīvi. Piemēram, kas bija tas "trešais spēks", kura no Bastejkalna raidītie šāvieni, iespējams, izprovocēja OMON kaujinieku uzbrukumu Iekšlietu ministrijai, kura laikā tika nošauts milicis Vladimirs Gomonovičs, bet Bastejkalnā nošauti milicis Sergejs Konoņenko, vidusskolēns Edijs Riekstiņš, kinooperators Andris Slapiņš un nāvīgi ievainots kinooperators Gvido Zvaigzne. 1991.gada 16.janvārī pie Vecmīlgrāvja tilta no omoniešu rokas krita šoferis Roberts Mūrnieks. No krimināllietas materiāliem izriet, ka paši omonieši nezināja, ka tāda provokācija būs. Kādi ir tās mērķi, to zināja viņu vadītāji Maskavā. Rīgas OMON vadība katru dienu kontaktējās ar PSRS Iekšlietu ministriju. No turienes tika saņemti konkrēti norādījumi, bet nekas nav pierādīts dokumentāli. Kāds bija šīs provokācijas mērķis, mēs tikai varam izvirzīt versijas. Manuprāt, dokumenti, ja tie kādreiz arhīvā tiks atrasti, principiāli ko jaunu diez vai parādīs.

Barikādes Rīgā visai pasaulei brīdināja, ka te Gorbačovs jaunu asins izliešanu nedrīkst pieļaut.

Manuprāt, Viļņā bija mēģinājums ieviest tiešo PSRS prezidenta pārvaldi, kas neizdevās. Tas varēja atkārtoties arī Rīgā.

Tas nozīmētu atlaist Latvijas Augstāko padomi un iecelt savus pārvaldniekus no Maskavas. Barikāžu aizstāvji neļāva Rīgā atkārtot Viļņas scenāriju. Lai varētu ieviest tiešo PSRS prezidenta pārvaldi, vajadzēja izprovocēt asinsizliešanu. Tajā pašā naktī, kad Rīgā tika ieņemta Iekšlietu ministrija, no Augstākās padomes tika zvanīts Valsts drošības komitejas vadītājam Edmundam Johansonam. Iespējams, neko sliktu nedomādams, viņš ieteica zvanīt Baltijas kara apgabala virspavēlniekam Fjodoram Kuzminam un teikt, lai armija savāc tos, kas šaudās Iekšlietu ministrijā un tās apkārtnē. It kā loģiski, vai ne? To armija izdarītu piecu minūšu laikā, bet kā mēs tos padomju karavīrus dabūtu atpakaļ kazarmās? Tā, es domāju, arī bija viņu koncepcija - panākt, lai notiek asins izliešana, padomju armija iejaucas, un visai pasaulei tiktu parādīts, ka bija jāiejaucas, lai Rīgā viens otru neapslaktē. Zināms, ka padomju specvienība "Alfa" 1991.gada janvārī bija Rīgā. Tā bija dislocēta Jūrmalā. Lai destabilizētu politisko situāciju un iedvestu bailes iedzīvotājiem, OMON kaujinieki laikā no 14. līdz 16.janvārim veica sešus bruņotus uzbrukumus Vecmīlgrāvja un Brasas tilta aizstāvjiem, kuri ar lieljaudas automašīnām un lauksaimniecības tehniku kontrolēja pieeju Rīgas centram. Šo uzbrukumu laikā OMON kaujinieki apšaudīja transporta līdzekļus, dažus no tiem aizdedzināja ar degmaisījuma pudelēm, piekāva un ņirgājās par cilvēkiem, nodarot viņiem dažāda smaguma miesas bojājumus.

Viss liecina, ka "trešais spēks" bija kāda padomju karaspēka specvienība. Kāpēc tās snaiperi atradās Bastejkalnā? Lai radītu iespaidu, ka šāviņi tiek raidīti no barikādēm.

Ahā! Tad viņus vajag savaldīt, un padomju armija nāk kā lielais glābējs. Šādu versiju vairāk vai mazāk atbalsta barikāžu dalībnieki un Latvijas vēsturnieki. Bet dokumentāli pierādīt to mēs pagaidām nevaram.

— Ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi kopš barikāžu laikiem. Vai jums nerodas iespaids, ka barikāžu dalībnieku skaits turpina strauji vairoties, jo nu jau barikāžu piemiņas zīmes tiek dalītas personām, kurām 1991.gadā bija tikai desmit gadu?

Kopš pirmās barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes pasniegšanas 1996.gada janvārī tās kopumā saņēmuši 31 166 Latvijas neatkarības aizstāvji. Apbalvojumu dalīšanai barikāžu aizstāvjiem ir pielikts punkts. Jauni apbalvojumi netiek piešķirti, tiek izskatīti tikai tie iesniegumi par apbalvošanu, kas tika saņemti pirms pāris gadiem. Jā, apbalvoto vidū ir arī tādu cilvēku uzvārdi, par kuriem grūti pateikt, kurā barikāžu pusē viņi toreiz stāvēja. Bet es par to nepārdzīvoju, jo barikāžu laiks bija tautas kustība. Un, ja kāds tagad paziņo, ka arī bijis barikāžu aizstāvju pusē, neapšaubīsim šo viņa paziņojumu. Šis apbalvojums jau nevienam nedod ne bankas kontu, ne kādas privilēģijas.