No 24. februāra Latvijas Kara muzejā skatāma izstāde, kas tapusi sadarbībā ar Nacionālo Ukrainas Otrā pasaules kara vēstures muzeju un sniedz ieskatu Ukrainas aizstāvju skarbajā ikdienā, kā arī atklāj Krievijas okupantu pastrādātos noziegumus un viņu zemo apgādes un morāles līmeni. Apmeklētājus sagaida militārās tehnikas un ieroču paliekas, munīcijas paraugi, karavīru dokumenti, sadzīves priekšmeti, propagandas materiāli un citas liecības, kuru iegūšanai ukraiņu muzejnieki riskēja ar savām dzīvībām, apmeklējot Ukrainas bruņoto spēku atbrīvotās teritorijas pēc okupantu padzīšanas.
Latvijas Kara muzeja direktore Kristīne Skrīvere sarunā ar “Sargs.lv” apliecina, ka šādu izstādi viņai personīgi bijis svarīgi parādīt arī Latvijā, jo “mēs nedrīkstam uzskatīt karu par kaut ko pašsaprotamu un mums ir svarīgi stāstīt par kara nežēlību.”
Izstādē “Cīņa par Ukrainu” iekļauti divi stāsti – viens no šiem stāstiem ir par Ukrainas aizstāvjiem, bet otrs stāsts ir par agresoru.
“Kopīga izstāde ir sarežģīta jau miera laikā. Mūsu komandas darbu vēl papildus traucēja intensīva bombardēšana decembrī un janvārī,” par izstādes tapšanu sarunā ar “Sargs.lv” stāsta Nacionālā Ukrainas Otrā pasaules kara vēstures muzeja direktors Jurijs Savčuks. Viņš atklāja, ka ar Latvijas Kara muzeja direktori Kristīni Skrīveri iepazinies Lietuvā, uz no Ukrainas tika evakuēta cita viņa muzeja veidotā izstāde ar nosaukumu “Forever Free Ukraine”.
Darbs pie izstādes “Cīņa par Ukrainu” sācies decembra beigās, uzreiz bijis skaidrs, ka šī izstāde būs no “neiespējamo projektu” sērijas, ņemot vērā ārkārtīgi īso laika posmu, kas bija atlicis līdz iecerētajam atvēršanas laikam.
Viņš vērš uzmanību, ka tieši Nacionālais Ukrainas Otrā pasaules kara vēstures muzejs sarīkoja pašu pirmo foto izstādi pasaulē par karu Ukrainā, un tas notika Francijā jau pirmajā konflikta mēnesī. Šādas izstādes vēlāk tika sarīkotas 12 pasaules valstīs, bet kara gadadienā ukraiņu muzejnieku paveiktais darbs ticis arī līdz Baltijai. “Šodien mēs esam Rīgā, bet jau rīt braucam uz izstādes atvēršanu Igaunijā. Tātad trīs mūsu kara laikā atvērtās izstādes būs izvietotas visās trijās Baltijas valstīs. Tas ir ļoti simboliski,” uzsver J. Savčuks.
Visi izstādē aplūkojamie priekšmeti, pat karavīru atstātās konservu bundžas, ir ļoti svarīgas liecības, un tās savāktas plašā frontes areālā.
Direktors stāsta arī par ārkārtīgi straujo tempu un milzīgajiem riskiem, ar ko muzeja darbinieki saskārās šo priekšmetu vākšanas procesā. Krievu okupanti no Kijivas un Černihivas rajona tika padzīti pagājušā gada 2. aprīlī, un jau 3. aprīlī J. Savčuks personīgi ticies ar Ukrainas armijas galveno komandieri ģenerāli Valēriju Zalužņiju, lai lūgtu palīdzību un muzeja fotogrāfs varētu nokļūt atbrīvotajās teritorijās.
Tikai dažus mēnešus vēlāk, vasaras vidū, kad kopā ar muzejniekiem viņš atgriezies iepriekš izpētītajos reģionos, kādā vietā visi kopā atraduši nomaskētu granātu, ko okupanti bija atstājuši kā slazdu.
No šīm liecībām un fotogrāfijām izveidoto izstādi, kas muzejā Kijivā tika atvērta pagājušā gada 8. maijā, esot apmeklējuši aptuveni 50 000 cilvēku, pat neraugoties uz kopējo smago situāciju, degvielas trūkumu un līdzīgiem faktoriem. “Par to rakstīja vairāk nekā 300 mediji visā pasaulē, pat “New York Times” veltīja mūsu darbam veselu lappusi,” ir gandarīts J. Savčuks.
Uz jautājumu, vai taps izstāde arī par Ukrainas uzvaru, viņš pauž, ka Ukrainā šobrīd notiek liels pagātnes pārvērtēšanas process, un apspriešanas procesā ir arī jauns muzeja nosaukums un pieeja ekspozīcijas veidošanai.
