Kopš NATO dibināšanas alianses galvenais izaicinājums bijis nodrošināt, lai tās katrai dalībvalstij būtu militārie līdzekļi, kas nodrošinātu spēju pildīt politiskās saistības vienai pret otru. Tiesa, ar Somiju, kas pagājušajā nedēļā kopā ar Zviedriju iesniedza savu pieteikumu dalībai NATO, Ziemeļatlantijas līguma organizācija var būt mierīga – šī Ziemeļvalsts ne tikai atbilst dalības aizsardzības spēju sliekšņa kritērijiem, bet tos pat pārsniedz, tā ASV domnīcai “Atlantic Council” raksta tās nerezidējošais pētnieks Pauls R. S. Gebhards.
Somijas pieredze, kas gūta kopš tā 1918. gadā ieguva neatkarību no Krievijas, ir veidojusi tās nacionālās aizsardzības un noturības politiku, un tas šo valsti padarītu gan par vienu no finansiāli lielākajiem ieguldītājiem aliansē, gan arī par paraugu citām NATO dalībvalstīm. Somijai aukstais karš tā arī īsti nebeidzās – ņemot vērā, ka daudzi Rietumos 20.gadsimta beigas iedala aukstā kara un pēc-aukstā kara periodos, šī laika vēsturi nav viegli analizēt. Tikmēr mūsdienās somi aizstāv 1269 kilometru garu robežu ar Krieviju – to pašu, ar kuru ieguva neatkarību un pēcāk veiksmīgi aizstāvēja ar nacionālās gribas spēku Ziemas karā ar Padomju Savienību.
Apzinoties Somijas ģeogrāfiskā stāvokļa realitāti, somi ir attīstījuši skaidru, mērķtiecīgu aizsardzības perspektīvu. Kā P. R. S. Gebhardam reiz teicis kāds Somijas diplomāts: “Mums ir bažas, bet mēs nebaidāmies.”
Šis Somijas domāšanas veids tika pārvērsts politikā. Kad aukstais karš beidzās, ASV un to NATO sabiedrotie samazināja aizsardzības budžetu, pārtrauca obligāto militāro dienestu un samazināja savus kopējos bruņotos spēkus, lai iemaksātu miera dividendes. Taču Somijai tādu greznību nekad nav bijis. Tā kā valsts drošība ir atkarīga no pašas resursiem, tās aizsardzības izdevumi procentuāli no iekšzemes kopprodukta (IKP) pēdējos 50 gados bijuši vidēji nemainīgi. Somija savā armijā samazināja aktīvā dienesta karavīru skaitu no 39 000 1989.gadā līdz 23 000 karavīriem šobrīd, saglabājot politiku attiecībā uz obligāto militāro dienestu vīriešiem, kuri vecāki par 18 gadiem. Tikmēr Ziemeļvalsts palielināja spēju ātrā mobilizācijā izvietot pilnībā ekipētus spēkus no 250 000 līdz 280 000 cilvēku.
Spēcīgi cilvēki, saprātīga politika
Aukstā kara laikā un pēc tam Somija aizsardzībai iztērēja aptuveni 1,5% no IKP — šķietami zema summa, ņemot vērā izaicinājumus nodrošināt drošību valstij ar 5,5 miljoniem iedzīvotāju, kas ir kaimiņos Krievijai, kuras iedzīvotāju skaits ir 25 reizes lielāks. Tiesa, Somijas mērķis bija izstrādāt nacionālās noturības politiku, kas formulēta kā visaptveroša drošība.
Somija spēj ātri mobilizēties, lai kļūtu par vienu no lielākajiem militārajiem spēkiem Eiropā, pakļaujot ieročiem 5% tās iedzīvotāju. Salīdzinājumam, Amerikas Savienoto Valstu armiju vispārējas mobilizācijas gadījumā veido tikai 0,6% no visa iedzīvotāju skaita, Francijā, Apvienotajā Karalistē un Vācijā šis rādītājs ir aptuveni 0,3%. Somijas rādītāji, kas jau paši par sevi ir iespaidīgi, neiekļauj visu sabiedrības un ekonomikas aspektu nacionālās mobilizācijas spēku, ko atspoguļo Visaptverošā drošības politika.
Politiski Somija lepojas ar spēcīgu, daudzpartiju demokrātisku iekārtu, kas ir stingri balstīta uz sociālo vienprātības garu. Pēdējo 40 gadu laikā tās partijas ir vadījušas daudzpartiju koalīciju valdības un miermīlīgi apmainījušās ar valsts vadību septiņas reizes vidēji uz 5,7 gadiem, no kurām neviena nav vadījusi mazāk par trim gadiem un ilgāk par astoņiem gadiem.
Tiesa, Somijai ir maz vajadzību – tā ir izturējusi gadu desmitiem viena pati, aizsargājot savu nacionālo drošību, un tagad NATO ir iespēja gūt labumu.
