Reti tiek pieminētas valstis, kuras sniedz lielāko militāro un humāno palīdzību Ukrainai. NATO aliansē tā noteikti ir viena lielvara – Amerikas Savienotās Valstis. ASV sniegtā 113 miljardu ASV dolāru palīdzība Ukrainai ļauj apslāpēt Krievijas imperiālismu un nosargāt Eiropas drošību. Lai gan šo finansiālo un militāro palīdzību nevar salīdzināt ar Eiropas sabiedroto atbalstu, arī Eiropas valstis nav bijušas skopas. Dažas valstis, jo īpaši Baltijas valstis bijušas pašā priekšgalā tām, kuras dara visu, kas ir to spēkos, lai sagrautu Krievijas ģeopolitiskās ambīcijas, vēsta Eiropas politikas analīzes centrs (CEPA).
Līdz šim Igaunija ir sniegusi sešarpus reizes lielāku palīdzību Ukrainai nekā ASV attiecībā pret valsts iekšzemes kopproduktu (IKP). Igaunijai tie ir 1,3%, kamēr ASV tikai 0,2% no IKP. Latvija ir sniegusi piecas reizes lielāku atbalstu, kas ietver militāro, humāno un citu palīdzību.
Citas valstis, kuras, līdzīgi kā Baltijas valstis, sniedz vislielāko atbalstu Ukrainai pēc to IKP ir Polija, Čehija un Slovākija. Tomēr arī šo valstu sniegtā palīdzība nav adekvāti novērtēta.
Kā norāda CEPA analītiķi, tas nav pārsteigums, ņemot vērā faktu, ka ikdienas informācijas telpu piepilda debates par moderno rietumvalstu kaujas tanku “Leopard” A2, “Challenger” 2 vai citu lielvalstu militārās tehnikas nosūtīšanu Ukrainai, īpaši pēc Ramšteinas sanāksmes 20. janvārī.
Lai stiprinātu Ukrainas aizsardzību, Igaunija ir gandrīz iztukšojusi visas savas bruņojuma noliktavas, tostarp atdodot Ukrainai praktiski visas tās rīcībā esošās 155 mm haubices. Vairākas paketēs tā iekļāvusi “Javelin” prettanku raķetes, prettanku mīnas, prettanku granātmetējus, mīnmetējus, transportlīdzekļus, sakaru iekārtas, medicīnas preces, individuālos aizsardzības līdzekļus un sausās pārtikas pakas. Kopā ar Vāciju, Igaunija ieguldījusi naudu trīs lauka hospitāļu nosūtīšanā uz Ukrainu.
Šo valstu lielāka daļa politiķi un iedzīvotāji Ukrainas frontes līniju redz kā savu frontes līniju. To pierāda arī Baltijas valstu pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas apmērs. Tiek palīdzēts ne tikai Ukrainas bēgļiem un Ukrainā dzīvojošiem cilvēkiem, bet arī tiek stiprināts Ukrainas aizsardzības spējas, vācot ziedojumus kara tehnikai, jo pastāv pārliecība – ja Ukraina kritīs, Baltijas valstis Krievijas vēlmju sarakstā būs nākamās.
Šobrīd vēl nav iespējams aplēst kopējo palīdzības apjomu, kas Ukrainai būs nepieciešams, lai nodrošinātu uzvaru, bet pēcāk valsts infrastruktūras un ekonomikas atjaunošanu, taču ir skaidrs, ka palīdzība būs nepieciešama daudz.
Skaidrs, ka mazākām demokrātijām būtu grūti uz saviem pleciem turēt Ukrainas atjaunošanu. Tās sešas valstis, kuras Ukrainai ziedojušas visvairāk no sava IKP, iepriekš pašas 20. gadsimtā piedzīvoja padomju okupāciju.
Tieši Eiropas lielvarām ir jāvirzās uz priekšu savā palīdzībā, taču šis ceļš ir neskaidrs.
Taču karam ir bijusi viena pozitīva ietekme. Tas ir palīdzējis vismaz daļēji izjaukt Višegradas četrinieku, kas laiku pa laikam gāja pretrunā ar Eiropas Savienības pamatvērtībām un kopējiem lēmumiem.
Lai gan Ungārija ir atteikusies sniegt jebkādu militāro palīdzību Ukrainai un pat atteikusies ļaut militārajai tehnikai, kas dodas uz Ukrainu, šķērsot tās teritoriju, Slovākijas iedzīvotājiem nav jautājumu - kuru pusi atbalstīt. Arī Polija ir uzņēmusies ievērojamu vadību Ukrainas atbalstā.
Šis iezīmē sākumu jaunu līdzīgu domājošu valstu grupai, kuras ir gatavas veidot kopīgu Eiropas drošības arhitektūru. Ziemeļvalstis, Baltijas valstis un Polija, ko atbalsta Lielbritānija un ASV, tagad, šķiet, ir gatavas novērst jebkuru turpmāko Krievijas agresiju. Šīs valstis veido kodolu koalīcijai, kuras apņēmušās novest Krieviju līdz zaudējumam.
