Drīzumā gaidāmajā NATO samitā Lietuvas galvaspilsētā Viļņā galvenā uzmanība tiks pievērsta Ukrainai, dalībvalstīm aktīvi debatējot par ceļiem, kā šī valsts varētu pievienoties aliansei. Taču līdztekus šīm diskusijām, Ukrainas iespējamā dalība nedrīkst aizēnot pašai aliansei šobrīd fundamentāli svarīgu jautājumu – to, cik efektīvi Krievijas iebrukuma gadījumā varētu pretoties pašas NATO Austrumu flanga dalībvalstis. Tā savā komentārā ASV Aizsardzības medijam “Defense News” uzsver Domnīcas Amerikas Uzņēmējdarbības institūta vecākais pētnieks Bils Grīnvalds (Bill Greenwalt) un pētniecības asistents Čārlzs Rārs.
Pētnieki norāda, ka aina nebūt nav jauka. NATO dalībvalstis, kas robežojas ar Krieviju vai Baltkrieviju, lielākoties ir mazas gan iedzīvotāju skaita, gan tām pieejamo līdzekļu un stratēģiskā dziļuma ziņā. Tādējādi tām ir ārkārtīgi grūti vienām pašām veidotu efektīvu aizsardzību pret plašu agresiju. Savukārt NATO relatīvi minimālā spēku izvietošana šajā reģionā potenciālā iebrukuma gadījumā kalpotu tikai kā šķērslis agresora ceļā.
Eksperti atzīst, ka ASV var labot šo “diezgan bezcerīgo situāciju”, rīkojoties tāpat, kā pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, atdzīvinot un atjauninot aizdevuma, atvieglotās nomas un militārās palīdzības programmas saviem sabiedrotajiem, tādējādi sekmējot to, lai savu sabiedroto valstu aizsardzības nostiprināšanu.
Pētnieki uzsver - neviena no šīm valstīm - pat bagātā Norvēģija - netērē un nevar atļauties tērēt aizsardzībai tik daudz, lai atturētu vai spētu izcīnīt un uzvarēt plaša mēroga karā pret Krieviju. Piemēram, pat, ja Norvēģija atrastu iespējas savai aizsardzībai tērēt 5% no IKP, šie izdevumi nebūtu lielāki par 38 miljardiem ASV dolāru gadā. Turklāt daudz zemākā līmenī ir Igaunijas un Latvijas absolūtie tēriņi aizsardzībai, kas katrā no valstīm sasniegtu tikai nedaudz vairāk par diviem miljardiem dolāru, kamēr Polijas gadījumā pie šāda tēriņu apmēra tie būtu tikai 37 miljardi ASV dolāru.
Eksperti norāda šīs – aizsardzības izdevumiem atvēlamās izmaksas ir nepietiekamas, lai atvairītu tāda līmeņa agresiju, kādu vērš Krievija pret Ukrainu. Saskaņā ar Ķīles Pasaules ekonomikas institūta datiem, Rietumvalstu aizsardzības nozares izmaksu saistības pret Ukrainu no 2022. gada janvāra līdz 2023. gada februārim sasniedza aptuveni 74 miljardus ASV dolāru. No tām lauvas tiesu - gandrīz 47 miljardus ASV dolāru - veidoja tieši ASV atvēlētā palīdzība. Šīs kopsummas nenozīmē, ka NATO Austrumu flanga valstīm būtu jātērē tik daudz naudas savu valstu aizsardzībai, jo katras valsts aizsardzībai atvēlamais finanšu apmērs ir cieši saistīts ar tās ģeogrāfijas, darbaspēka, esošā militārā aprīkojuma un citiem faktoriem. Taču šīm valstīm ir jāatceras, ka aizsardzības izdevumi ir apdrošināšanas polise. Vienlaikus NATO valstis šobrīd pašu spēkiem nespēj iegādāties polisi ar adekvātu segumu, proti, pat pie labākās apņēmības nespēj tērēt tik daudz naudas, cik būtu nepieciešams to adekvātai aizsardzībai.
Visbiežāk šī pieeja tiek pielīdzināta ASV palīdzībai Taivānai. Arī attiecībās ar Krieviju, ekspertu prāt, jākļūst mērķim - “apbruņot līdz zobiem” savus Eiropas sabiedrotos, lai to militāra sagrābšana un aprīšana Krievijai sagādātu nepanesamas sāpes. Eksperti atzīst, ka ASV gadījumā piegādājamās ieroču sistēmas, kas spētu nodrošināt šo valstu aizsardzību būtu salīdzinoši lētas . To vidū ir dažāda veida kaujas droni, modernās mīnas, kā arī augstas mobilitātes artilērijas raķešu sistēmas. Kā piebilst B. Grīnvalds un Č. Rārs — tieši šo ieroču izmantošana Ukrainā izrādījusies visefektīvākā pret Krievijas agresoriem.
Pēc abu ekspertu vērtējuma ASV Kongress var palīdzēt piegādāt šos un citus ieročus Austrumeiropas valstīm, pirmkārt, atdalot pašreizējos tiesību aktus, kas jau atļauj Ukrainai nodot vai aizdot vai iznomāt militāro aprīkojumu, un, pieņemot atsevišķu likumprojektu, kas paplašina tā darbības jomu ārpus likumā neskaidri definētām "Austrumeiropas valstīm". Šim jaunajam likumprojektam būtu jāattiecas uz NATO Austrumu flanga valstīm vismaz nākamo desmit gadu laikā, ļaujot aizdot, iznomāt un dāvināt ASV militāro aprīkojumu, pārsniedzot spēkā esošajos statūtos noteikto divu gadu termiņu. Pēcāk šī atbalsta nodrošināšanai būtu nepieciešamas attiecīgas apropriācijas.
Otrkārt, Kongresam būtu jāizmanto jau esošie tiesību akti, kas ļauj piegādāt bruņojumu Eiropas Austrumu flanga sabiedrotajiem tiešā veidā no ASV ieroču ražotnēm. To varētu nodrošināt salīdzinoši maza iestāde, kas tika izveidota pirms desmit gadiem – ASV Aizsardzības eksporta aizdevuma garantiju programma. Šī programma pilnībā nodrošina privātā sektora aizdevēju apdrošināšanu pret iespējamiem procentu un pamatsummas zaudējumiem, pārdodot vai iznomājot aizsardzības nozares inventāru. Tā būtībā darbojas kā aizsardzības preču eksporta-importa banka.
Lai gan dzīvē šī programma tikusi izmantota tikai vienu reizi, Kongress tajā var iedvest jaunu dzīvību, pārskatot to, un vēlāk izmantot NATO piefrontes valstu atbalstam. Šos mērķus [ASV sabiedroto apbruņošanu Austrumeiropā] caur šo programmu jau ir iespējams īstenot esošajā 15 miljardu ASV dolāru garantiju apmērā. Lai gan 15 miljardi ASV dolāru nav maza summa, jo īpaši valstīm, kuras aizsardzībai tērē krietni mazāk, šis limits būtu jāpalielina līdz vismaz 100 miljardiem ASV dolāru, lai caur šo programmu būtu iespējams iegādāties ieročus un aprīkojumu, kas nepieciešams Austrumu flanga valstu aizsardzību.
Vienlaikus Kongresam būtu jāizvērtē šīs programmas ilgtermiņa problemātika līdz ar kārtību par Ārvalstu militāro finansējumu un ārvalstu militāro preču pārdošanu, lai nodrošinātu, ka abu programmu darbība ļauj ātri pārvietot ieročus uz NATO Austrumu flanga valstīm.
ASV var būt nozīmīga loma, palīdzot NATO piefrontes valstīm aizstāvēties ar tādu pašu degsmi un līdzīgu ieroču palīdzību, kādu ukraiņi jau izmanto, lai atvairītu Krievijas iebrukumu. Kā uzsver abi eksperti, daudz lētāk ir atturēt agresoru no agresijas nekā pēcāk ar to cīnīties karā. Tālab arī efektīvas NATO atturēšanas nodrošināšanai nepalīdzēs nekas labāks kā pieejami aizdevumi, tehnikas nomas līgumi un amerikāņu ieroču nodošana piefrontes valstīm.
