Pulkvežleitnants Baško: Ziemeļvalstu karavīri augstu vērtē mūsu profesionalitāti

Vienības atbildības rajons ir Balkhas un Samangānas province Afganistānas ziemeļos. Latvijas karavīri dien divās Mazarišarīfas apkaimē esošajās bāzēs – „Nidaros” un „Northern Lights”.

Pārejas atbalsta vienības pārstāvja izlūka – analītiķa majora Mārtiņa Bērziņa uzdevums ikdienā ir nodrošināt vispārēju situācijas izpratni, tai skaitā arī operācijas un vienības karavīru drošību.

Viņš situāciju Pārejas atbalsta vienības atbildības rajonā – Balkhas un Samangānas provincē raksturo kā stabilu, ar zemu draudu līmeni: „Šis reģions jau vēsturiski bijis noskaņots pret talibu organizācijām. Tajā aktīvi darbojas koalīcijas spēki. Dominējošās etniskās grupas ir tadžiki un puštuni, daudz ir arī uzbeku un huzāru. Nav izteikta viena etniskā grupa. Tāpēc salīdzinājumā ar valsts dienvidu reģioniem šis ir salīdzinoši mierīgs rajons.”

Latvijas kontingenta karavīrus satikām īsi pirms pavasara saulgriežiem Ādažu poligonā, kad viņi noslēguma mācībās "Famous Tiger" intensīvi gatavojās starptautiskajai operācijai Afganistānā.

Tolaik Manevra vienības kvalifikācijas mācību noslēguma fāzi novērot ieradies bija arī Zviedrijas bruņoto spēku pārstāvis, Ziemeļvalstu un Baltijas Pārejas atbalsta vienības komandieris pulkvedis Peders Ohlsons (Peder Ohlsson) un Latvijas kontingenta Afganistānā komandieris un Pārejas atbalsta vienības komandiera vietnieks pulkvežleitnants Reinis Baško.

Ir vasaras saulgriežu laiks. Šoreiz ar Latvijas karavīriem tiekamies citos apstākļos – Afganistānā. Kas mainījies pa šo laiku? Kā jaunizveidotajai Pārejas atbalsta vienībai sokas uzdevumu izpildē un ar kādiem izaicinājumiem nākas sastapties ikdienā? Kā Latvijas karavīri integrējušies daudznacionālajā vienībā? Uzrunājām vienības vadību.

Vienības komandieris pulkvedis Peders Ohlsons uzsver, ka neskatoties uz to, ka sākotnēji viens no lielākajiem izaicinājumiem bija vienības dalībvalstu karavīru atšķirīgā pieredze, vienība šobrīd jau sasniegusi pilnas operacionālās spējas.

Viņš arī norāda, ka sagatavošanās posmā ļoti iztrūka kopīgs apmācības posms, kas ļautu izvērtēt spēju sadarboties kopēju uzdevumu izpildē un saliedēt vienību vēl pirms starptautiskās operācijas: „Tikai štāba personālam bija divu nedēļu kopīgs apmācības posms. Pārējām vienībām tas izpalika. Šis ir ļoti svarīgs jautājums un tā ir „lesson learned”. Pirms starptautiskās operācijās ir nepieciešama kopīga apmācība, īpaši vadu komandieriem un pašiem karavīriem.”

„Vadīt daudznacionālu vienību vienmēr būs grūtāk nekā vienas valsts vienību. Valoda, atšķirīgas procedūras, ekipējums – tieši tāpēc nepieciešama spēku integrēšana, un pirms operācijas apmācība. Arī standarta operacionālās procedūras ir ļoti svarīga daļa. Tā lai visi kopīgi spētu risināt atšķirīgus jautājumus un atrast pareizāko ceļu,” norāda Pārejas atbalsta vienības komandieris.

Viņš arī uzsver, ka šādās situācijās būtiski nodrošināt sadarbības veidošanās pakāpeniskumu – soli pa solim, un tikai tad sadarbību turpināt jau nākamajā līmenī: „Piemēram, piestiprināt Latvijas Ātrās reaģēšanas vadu Zviedrijas nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienībai un izvērtēt vai viņi spēj profesionāli sadarboties. Var? Lieliski! Turpinām sadarbību tālāk jau nākamajā līmenī. Līdzīgi pārbaudām arī štāba personāla spēju sadarboties: kopā plānot, dot pavēles un vadīt krīzes situācijas.”

Pulkvedis P.Ohlsons pauž gandarījumu par vizīti Latvijā: „Esmu pateicīgs virsniekiem, kuri lieliski organizēja manu vizīti Latvijā. Jūsu rota ir labi sagatavota. Ļoti profesionāli virsnieki un instruktori. Arī te, Afganistānā, jūtama viņu profesionālā izaugsme.”

„Salīdzinot situāciju Afganistānā pirms 10 gadiem un šobrīd, jāatzīst, ka Afganistānas nacionālā armija un policija ir paveikusi daudz. Sākuši savstarpēji sadarboties, kopīgi plāno un vada operācijas. Tomēr no rietumu perspektīvas vēl ir tāls ceļš ejams. Svarīgi apzināties, ka pēc 2015.gada Afganistānā būs jauna misija un viņi netiks pamesti vieni - likteņa varā,” lietišķi uzsver Pārejas atbalsta vienības komandieris.

Aicinājām pulkvežleitnantu Reini Baško pastāstīt par Latvijas karavīru ikdienu, izaicinājumiem dienot multinacionālā vidē un sadarbību ar partnervalstu karavīriem.

Sargs.lv: Kā Jūs raksturotu Latvijas kontingenta uzdevumus Afganistānā, un vai pašreizējā situācijā, kad Afganistānas drošība ir nodota vietējo drošības spēku pārziņā, ir būtiski kaut kas mainījies?

Šā kontingenta uzdevumi, salīdzinot ar iepriekšējo Latvijas kontingentu uzdevumiem, ir mainījušies. Pagaidām izmaiņas vēl nejūtam. Pārsvarā nodrošinām savu un sabiedroto spēku drošību. Neiesaistāmies kaujas operācijās. Afganistānas drošības spēki veic nelielas operācijas reģionos, kuros ir vairāk nemiernieku un veiksmīgi paši tiek galā.

Protams, esam gatavi viņiem palīdzēt, ja tas būs nepieciešams. Esam gatavi sniegt atbalstu Afganistānas drošības spēkiem arī atsevišķās jomās, kas viņiem vēl jāpilnveido, piemēram – medicīnas un gaisa atbalsts.

Tomēr svarīgākais ir uzsvērt, ka viņiem jābūt saimniekiem savā zemē un turpmāk pašiem jāplāno savas operācijas, jo pēc 2014.gada Aliansei būs jauni uzdevumi ar mērķi apmācīt, sniegt padomus un palīdzēt afgāņu spēkiem, nevis aizstāt tos.

Šobrīd viņi redz, ka mēs esam blakus. Mums ir atsevišķi resursi, kas viņiem nav. Nereti paskatās mūsu virzienā un pasaka – varbūt nāksiet ar mums cīnīties pirmajās līnijās, kamēr esat šeit. Nē, ne šoreiz. Mums ir citi uzdevumi. Mūsu uzdevums ir atbalstīt. Viņiem pašiem jāspēj ar visu tikt galā. Tāpēc mēs ļoti intensīvi sekojam līdzi viņu plānošanas procesam.

Padomdevēju vienības sniedz ieteikumu: plānot tā, lai visiem viss būtu saprotams un skaidrs - kad uzbrukt, kādiem spēkiem, un tikai atsevišķās situācijās, ja netiek galā vietējie drošības spēki, var iesaistīties mūsu vienības.

Visa plānošana pārsvarā notiek bāzē „Northern Lights”. Viena vienība šeit nedēļu nodrošina ātrās reaģēšanas funkcijas. Pēc tam mainās. Atgriežas otrā bāzē. Pareizi plānojot un pārvaldot resursus, var veikt visus uzdevumus. Karavīriem, kuri dien šajā Ātrās reaģēšanas vienībā noteikti nav rutīna. Viņi pastāvīgi atrodas kustībā.

Protams, izvērtējam bīstamības faktoru, ja jūtam, ka ir iespējams lielāks apdraudējums. Pieprasām papildu spēkus, tai skaitā arī gaisa atbalstu. Prioritāte ir mūsu karavīri. Tāpēc, ja rodas apdraudējums, visi iespējamie resursi tiek virzīti viņu drošībai. Ievērojot komandpakļautības ķēdi, informējam augstākstāvošu vadību, ka nepieciešams atbalsts. Tālāk jau vadība izvērtē vai valsts ziemeļu reģionā ir pietiekami resursi, vai atbalsta sniegšanai nepieciešams piesaistīt štāba līmeņa resursus no Kabulas.

Sargs.lv: Pārejas atbalsta vienībā plecu pie pleca dien četru valstu karavīri. Kā veidojas sadarbība tik daudznacionālā vidē?

Sākumā jau tā bija, ka viens uz otru skatījās neziņā, ko sagaidīt. Tomēr jau pēc pirmajām kopējām operācijām saprata, ka jāpieņem spēles noteikumi. Tāpat jāakceptē citu valstu procedūras. Jārespektē pārējie karavīri. Tikai tā ir iespējams profesionāli veikt uzdevumu.

Latvijas karavīri ir labi sagatavoti, ar viņu profesionalitāti rēķinās arī citu valstu vienību komandieri. Viņi zina mūsu spējas, mēs viņu. Uzdevumu veikšanai komplektējam dažādas vienības, un operācijas komandieris ir kādas valsts pārstāvis, kuram jāspēj veikt uzdevumus, sadarbojoties ar citu valstu vienību karavīriem.

Ar katru dienu sadarbība kļūst arvien labāka. Vakarā pēc atgriešanās no uzdevuma karavīri satiekas, izrunājas. Piedalās kopējās sacensībās. Tādējādi viens otru labāk iepazīst. Protams, katrai nācijai ir savi plusi un mīnusi. Tomēr mums četrām nācijām jāstrādā kā vienai vienībai. Tāpēc jābūt pietiekoši elastīgiem un jārespektē citi.

Pārejas atbalsta vienības operāciju plānošanas centra vadītājs pulkvežleitnants Patriks Gardestens (Patrik Gardesten), Amfībiju bataljona komandieris Zviedrijā, stāsta, ka ikdienā viņam sanāk sadarboties ar visām apakšvienībām, un ar citām vienībām, tai skaitā arī Afganistānas drošības spēkiem: „Esmu atbildīgs par uzdevumu došanu un vadu operāciju plānošanu. Dienests daudznacionālā vidē ir izaicinājums, jo man kā operāciju plānošanas centra vadītājam ir svarīgi, lai Zviedrijas, Latvijas, Somijas un Norvēģijas karavīri spētu profesionāli sadarboties. Uzdevumi šeit ir nopietni, atsevišķas operācijas ir ar augstu risku. Domāju, ka karavīru līmenī – karavīri no dažādām valstīm sadarbojas lieliski.”

Pulkvežleitnants P.Gardestens ar Latvijas karavīriem sadarbojas pirmo reizi: „Viņi ir profesionāli karavīri, stipri un labi sagatavoti. Kopīgais izaicinājums bija atšķirīgā apmācība un izglītība, jo nebija iespējas veikt kopīgu spēku integrāciju apmācības procesā vēl pirms došanās uz Afganistānu.”

Operāciju plānošanas centra vadītāja vēlējums karavīriem Afganistānā ir lakonisks: „Veikt uzdevumus profesionāli, lai afgāņi un citu valstu karavīri būtu lepni par mūsu ieguldījumu. Atgriežoties mājās, būt lepniem par paveikto šeit, Afganistānā. Novēlu, lai ikvienam atgriezties mājās bez ievainojumiem un citām traumām.”

Kapteinis Gaidis Landratovs, Manevra vienības komandieris stāsta, ka vienība veic Ātrās reaģēšanas vienības uzdevumus – pārsvarā eskortēšanu: „Ātrās reaģēšanas vienības, ko nodrošina Latvija, mainās pa nedēļām, tādējādi veiksmīgi tiek līdzsvarota slodze. Ātrās reaģēšanas vienībām ir vienāda rutīna un tās veic vienādus uzdevumus. Pietiek laika arī apmācībai - sausajiem treniņiem, sadarbībai ar helikopteru apkalpēm un improvizēto sprāgstvielu identificēšanas apmācībai.”

Kapteinis G.Landratovs ir gandarīts par sadzīves apstākļiem un uzsver: „Sadzīves apstākļi ideāli. Ir dažādas atpūtas un sporta iespējas.”