Latvijas Radio: Sākot jaunu operāciju Afganistānā, bažas par drošību paliek

Sniedz padomus un palīdz, taču nekaro

Bet pasaulē joprojām izvērtē, ko šie 13 gadi no gan valstīm, gan karavīriem, gan viņu ģimenēm prasījuši, un, kas notiks tālāk.

„Ir sācis līt lietus un patlaban ir aptuveni 10 grādi. Bet lietus te ir reta parādība. Rīt jau atkal būs saule (..)” tā saka Latvijas kontingenta komandieris Afganistānā, pulkvežleitnants Arvis Zīle, kuru sazvanu Mazarišarīfā. Viņa teiktais interesanti kontrastē ar apsnigušo Doma laukumu tepat aiz Radio mājas loga, Latvijā. Pēc tam, kad oficiāli noslēgusies NATO un sabiedroto 13 gadus ilgusī operācija Afganistānā, ir sākusies jauna – ar nosaukumu „Resolute Support”, ko latviski varētu tulkot kā „Apņēmīgais atbalsts” un tās būtība ir mācīt, trenēt, dot padomu afgāņu karavīriem, vairs neiesaistoties kaujas darbībās.

Pēdējos gados starptautiskie spēki bija pieauguši līdz 130 000 karavīru no 50 valstīm, tagad Afganistānā paliek vien 12 000 karavīru, kuri mācīs 350 000 cilvēku lielo afgāņu armiju un policiju.

Arī ap 30 Latvijas karavīru turpina operācijas Afganistānā. Karavīri galvenokārt izvietoti Marmalas bāzē Mazarišarīfā valsts ziemeļos, bet neliela daļa arī Kabulā.

„Mūsu karavīri jau darbojās attiecīgajos štābos sadarbībā ar Afganistānas drošības spēku struktūrām un asistē viņu rīcībai ikdienā (..) sniedz padomus, plānošanā un palīdz tieši operacionālajā līmenī,” saka pulkvežleitnants Zīle.

Viņš apstiprina, ka Latvijas karavīri nav iesaistīti kaujās, taču atbalsta Afganistānas spēkus plānošanā. „Tieši uzbrukumi Latvijas un NATO spēkiem nav notikuši, bet šādi uzbrukumi notiek šajā ziemeļu rajonā  un galvenokārt tie ir vērsti pret Afganistānas spēkiem,” piebilst pulkvežleitnants Zīle.

Latvija turpina operāciju jau loģiskā tās attīstībā, tā sarunā ar „Latvijas Radio” saka Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālleitnants Raimonds Graube.

Viņš norāda, ka starptautiskie karavīri līdz šim ir karojuši afgāņu tautas vietā, tagad ir pienācis laiks no šiem pienākumiem distancēties. „Mēs darījām to karavīru darbu, kas prasīja vislielākos upurus. Proti, piedalīties operācijās un nodrošināt valstiskuma uzturēšanu Afganistānā. Apmācot afgāņus, arvien vairāk un vairāk šīs spējas palielinājās arī Afganistānas pusē un tagad esam nonākuši tādā līmenī, ka nepiedalāmies nevienā operācijā (..),” saka Graube.

Vienīgais izņēmums būtu tad, ja notiktu uzbrukuma bāzei.

Kapelāns: Varbūt, paldies Dievam, ka Afganistānā ir krituši tikai četri mūsējie

Latvijas karavīri Afganistānā dienēja kopumā 11 gadu, savus uzdevumus sākot jau 2003.gadā. Šajos gados krituši četri Latvijas karavīri – kaprālis Dāvis Baltābols, seržants Voldemārs Anševics, dižkareivis Andrejs Merkuševs un dižkareivis Edgars Ozoliņš – visi ir Viestura ordeņa lielkrusta komandieri.

Bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš Afganistānā šajos gados ir bijis daudz reižu un ir bijis arī tas, kurš tuviniekiem vēstījis traģiskās ziņas.

Latvijas karavīru piemiņas plāksnes Afganistānas smiltīs nepaliks, saka kapelāns Pļaviņš. „Arī Ādažu garnizonā mums veidojas piemiņas vieta kritušajiem starptautiskajā operācijās (..)

‘Mums ir diemžēl [upuri] un, no otras puses, varbūt, paldies Dievam, ka tikai četri karavīri ir krituši, jo tie apstākļi ir bijuši gana grūti. Tādi, kas lika karavīriem, pārdomāt savu dzīvi un bieži vien uzdot jautājumu – kāpēc viņi tur ir?” saka Pļaviņš.

„Karavīrs neprasa, vai bija vērts,” saka virskapelāns Elmārs Pļaviņš, tā vaicā tuvinieki, un arī cilvēki, kas ir ārpus armijas dzīves. „Karavīrs ir karavīrs. Viņš ir bijis gatavots uz to, ka kaut kur kaut kad viņam būs jāatdod sava dzīvība. Pašam karavīram – ja viņš pēc aicinājuma ir karavīrs – viņš sev šos jautājumus neuzdod. Tuvinieki uzdod, žurnālisti uzdod (..),” norāda Pļaviņš.

Karavīrs: Piedalīties kaujās ir kā sportistam būt pasaules čempionātā

Majors Aivis Mirbahs Afganistānā ir bijis divas reizes un otrajā no tām, 2012. gadā piedalījies arī kaujās.

„Ja drīkst salīdzināt, tas ir kā sportistam piedalīties pasaules čempionātā,” viņš saka. Tieši Afganistānā karavīri pārbauda savu gatavību un likt lietā treniņos apgūto.

Latvijas karavīru dzīvē būs izmaiņas pēc tam, kad Afganistānas operāciju vēriens saruks, saka majors Aivis Mirbahs, norādot, ka tagad būs iespējams labāk koncentrēties uz pašas Latvijas aizsardzību. „Mēs bijām lielā vāveres ritenī ar šo Afganistānas operāciju. Kā zināt, šī nav vienīgā vieta – vēl ir Mali un Centrālāfrika (..) Tagad ir laiks, kad mēs varam vairāk koncentrēties uz savas valsts aizsardzību,” saka majors Mirbahs.

Žurnāliste: Nezinu, vai vispār var būt īstais laiks misijas pabeigšanai Afganistānā

Svinīgā ceremonijā Kabulā vēl īsi pirms jaunā gada NATO noslēdza veco un atklāja jauno atbalsta operāciju, nodēvējot to par jaunu lappusi attiecībās ar Afganistānu. Taču jau pirmajās jaunā gada dienās Afganistānas prezidents Ašrafs Gani televīzijā pārraidītā intervijā izteicās, ka ASV, kuras operācijas Afganistānā sāka pēc 2001.gada terorakta, kad Ņujorkas Dvīņu torņos ietriecās teroristu vadītas lidmašīnas, varētu nākties pārskatīt termiņu, kas noteikts pēdējo karavīru izvešanai no Afganistānas. ASV visus savus karavīrus, kas dienēs šajā operācijā, plāno izvest no Afganistānas līdz nākamā, 2016.gada beigām, atstājot tikai vēstniecības personālu.

To, vai ir īstais laiks aiziet un vai Afganistānas jau tā trauslā drošība nesabruks kā kāršu namiņš, Latvijas Radio taujā laikraksta „The Sunday Times” žurnālistei Kristīnai Lambai, kura ir viena no retajiem reportieriem pasaulē, kas Afganistānas konfliktam sekojusi līdzi vēl no PSRS invāzijas septiņdesmito gadu nogalē, līdz pat mūsdienām. Kristīni Lambu Latvijas Radio sazvana brīdī, kad viņa ir savās mājās Londonā.

„Neesmu droša, vai vispār var būt īstais laiks. Operācija ir ilgusi ļoti prāvu laiku, 13 gadu. Un šis ir bijis viens no garākajiem kariem vēsturē, vairāk nekā trīs reižu ilgāks par Pirmo Pasaules karu. Kādā brīdī ir jādodas prom. Nevar teikt, ka talibi ir sakauti un, ka Afganistāna ir stabila, taču ir izveidota pašu afgāņu drošības struktūra un tas ir kaut kāds risinājums šajā situācijā,” saka Lamba.

Par piedzīvoto, pieredzēto Kristīna Lamba vēstījusi gan savās reportāžās, gan arī sarakstījusi vairākas grāmatas. Viņa nesen atgriezusies no Afganistānas, kur reportējusi par britu karavīru atgriešanos mājās no Helmandas, Afganistānas Dienvidos. „Es biju Afganistānā vēl 1980.gadu nogalē, kad savus spēkus izveda PSRS armija, un, kurš gan varēja iedomāties, ka 25 gadus vēlāk es būšu atpakaļ atkal rakstīt šoreiz par to, kā Afganistānu pamet manas pašas valsts un citu NATO valstu karavīri,” saka Lamba. „Afganistāna ir ļoti cietusi. Šis karš ir ildzis vairāk nekā 30 gadu un tas ir skāris teju katru cilvēku – vai nu kāds ir ievainots vai nogalināts. Daudzi bērni ir redzējuši nogalinātos vai ievainotos, līdz ar to šī ir ļoti traumēta nācija,” uzsver žurnāliste.

„Vienlaikus tā ir arī ļoti jauna. Afganistānā 70% iedzīvotāju ir jaunāki par 30 gadiem, un viņi arī grib visu to, kas jauniem cilvēkiem ir citās valstīs. Viņi ir sociālajos tīmekļos, „Facebook”, izmanto internetu, skatās satelīta televīziju un līdz ar to redz, kā ir citās valstīs un nevēlas šo karu uz mūžiem,” uzsver Lamba.

NATO: Mēs esam piesardzīgi optimisti

NATO mītnē Briselē Latvijas Radio tiekas ar NATO ģenerālsekretāra palīga vietnieku politiskajos un drošības politikas jautājumos, kādreizējo NATO vadītāja runas vīru Džeimsu Apaturaju, kurš pats daudz Afganistānas operāciju pīķa gados ir bijis tilts starp medijiem un organizāciju. Radio vaicā, vai šobrīd nav tā, ka šajā pusē, mierīgajos Rietumos ir nodoms „pārdot” Afganistānu kā veiksmes stāstu, lai gan patiesība joprojām ir tālu no tā.
„Ir iemesli gan optimismam, gan bažām,” uzsver Apaturajs.

„Kas attiecas uz afgāņu pašu aizsardzības spēkiem, visi mūsu militārie un citu nozaru eksperti ir diezgan pārliecināti par to spējām turpināt mūsu iesākto, proti, novērst teroristu treniņu nometņu veidošanu, aizsargāt valsts vienotību un valdību. Tagad tas būs jādara afgāņiem pašiem, bez mūsu atbalsta, un mēs domājam, ka viņi ir spējīgi to īstenot,” viņš saka.

„Tas ir daudzu miljardu eiro investīciju rezultāts, mēs arī saglabāsim vairāk nekā 10 000 karavīru lielu treniņu operāciju, par kuru arī dažus nākamos gadus mēs maksāsim ap sešiem miljardu eiro, kā arī nodibināsim ilgtermiņa partnerību ar Afganistānu. Jaunais Afganistānas prezidents Gani līdz šim ir bijis ļoti aktīvs un gatavs dibināt labas attiecības arī ar kaimiņiem. Protams, ir arī daudz bažu - talibu aktivitātes, attiecības ar kaimiņu - Pakistānu, kuras ir jāuzlabo,” iezīmē Apaturajs.

Taču viņš neslēpj arī bažas.

„Mani, personiski, ļoti satrauc narkotikas un nauda. Opija magoņu audzēšana pēdējos trijos gados ir palielinājusies, un arī ANO prognozē, ka, samazinoties starptautiskajam atbalstam, šis rūpals augs. Tam līdzi nāks arī korupcija, un, protams, lielāks narkotiku eksports uz Irānu, Centrālo Āziju, Krieviju un arī uz Eiropas valstīm. Tātad – ir daudz iemeslu cerībām un bažām, taču mēs esam piesardzīgi optimistiski, ka Afganistāna ir uz pareizā ceļa,” noslēdz Apaturajs.

Starptautiskie militārie spēki operācijas Afganistānā plāno nākamos divus gadus, un tas būs pārbaudes laiks abām pusēm. Viens no tradicionālajiem afgāņu teicieniem vēsta: „Labāk ūdens krūze šeit, nekā ezers aiz kalna.” Drošības ezers, iespējams, vēl ir aiz kalna.

Ina Strazdiņa, Latvijas Radio korespondente Briselē