No rīta krosiņa līdz nakts šaušanai “Meža Mackevičos”

Ar šo kājnieku ieroci divu nedēļu laikā 170 jaunie Zemessardzes 3. brigādes zemessargi saraduši kā ar senu draugu un kļuvuši pa īstam nešķirami. Visa diena no rīta rosmes krosiņa līdz pat vakara jundai viņiem paiet ar triecienšauteni rokās un arī naktī tā atrodas tuvumā. Nakts uz svētdienu ir īpaši gaidīta, jo paredzēta nakts šaušana – visu septiņu brigādes bataljonu jaunie zemessargi sagūluši netālu no šautuves un gaida savu kārtu, lai dotos uz ugunslīniju. Tas ir īpašs notikums un mērķī jāpaspēj trāpīt, kamēr apkārtni izgaismo trīs izšautās gaismas raķetes. Vēl pēc divām dienām gaidāma ieskaite šaušanā un sekmīga tās nokārtošana nepieciešama militārās pamatapmācības pirmā līmeņa pabeigšanai. Pēc tam paredzēta darbošanās mežā, visu nepieciešamo ņemot līdzi mugursomā un uzkabē, uz divām naktīm aizmirstot par ērto dzīvi labiekārtotajā nometnē. Tieši šī iespēja darboties “zaļumos” vienības sastāvā daudziem šķiet lielākais vilinājums trīs nedēļas ilgajā kursā. Trīs dienas jaunajiem zemessargiem, uzturoties mežā, nāksies pārvietoties, iekārtot nometnes, patrulēt, atvairīt uzbrukumus un iztikt tikai ar to, kas paņemts līdzi.

Zemessardzes 55. kājnieku bataljona jaunie kareivji

Kristers Jānis Bite (18 gadi) un Lauris Larionovs (20) zvērestu, stājoties Zemessardzē, devuši apmēram tikai vienu nedēļu pirms apmācības nometnes sākuma 2. jūlijā. Tā kā iepriekš abiem nav bijis nekādas saskares ar militāro jomu, viņu atbildēs par pašu spēju pielāgoties dienesta disciplīnai jūtams neliels pārsteigums. “Es nebiju pieradis pie tādas disciplīnas un arī slodzes,” saka Kristers, kam vēl priekšā mācības 12. klasē. Tādēļ sākumā bijis diezgan smagi – pierast pie dzīves jaunā kolektīvā, iemācīties visu padarīt laikus, tajā skaitā ātri paēst. Lauris atzīst, ka viņam pagaidām problēmas vēl sagādājot rīta rosme un miega trūkums. Kopumā esot daudz ieguvumu un abi jaunie Aizkraukles bataljona zemessargi līdzīgi pozitīvi vērtē nometnē valdošo kārtību. Šķiet, esot arī sapratuši, ka jāizkopj spējas pielāgoties jauniem apstākļiem un allaž mainīgajiem notikumu pavērsieniem.

Abu kareivju komandieris, šī bataljona kaprālis Daniils Šinkarjuks par lielāko šīs nometnes ieguvumu, ar kādu no tās mājās atgriezīsies jaunie zemessargi, uzskata tieši šaušanas apmācību. Vēl tikpat liels ieguvums esot zināšanas par pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanu, par ko apliecības nometnes nobeigumā saņems visi tās dalībnieki. Bez tam, trīs nedēļas noteikti būšot pietiekami ilgs laiks katram, lai izdarītu secinājumu par savu atbilstību militārajam dienestam. “Jebkurā gadījumā nokļūšana šādā nometnē nozīmē iziešanu ārpus komforta zonas, te ir pietiekami spraigs ritms, visu laiku enerģiski jādomā, jāspēj radoši risināt visvisādus uzdevumus.” Pēc kaprāļa domām, arī tie nometnes dalībnieki, kas nākotnē varbūt sevišķi nerūpēsies par savu militāro izaugsmi, esot ieguvums, jo viņi papildinās to cilvēku skaitu, kas ieguvuši karavīra zināšanu pamatus.

Kaprālis Lieldienis uzteic motivāciju

“Tādā līmenī vēl neesmu dzīvojis, patiešām – tā ir īsta viesnīca. Kur tas redzēts – visi karavīri guļ baltās segās un spilvenos, mazgājas siltās dušās un vēl katru dienu! Ideāli apstākļi,” savā viedoklī par sadzīves apstākļiem “Meža Mackevičos” dalījās Zemessardzes 25. kājnieku bataljona kaujas atbalsta rotas vada komandieris kaprālis Uldis Lieldienis. “Jāsaprot, ka daudzi no viņiem  vēl ir pavisam jauniņi, patiešām vēl bērni. Tas arī ir iemesls, kādēļ viņi dažādas dienesta nianses vēl tik labi nesaprot. Tomēr pats galvenais ir tas, ka viņi ļoti atbildīgi izturas pret to, ko šeit dara. Piemēram, nāk klāt un prasa, vai esam nokārtojuši ieskaiti, vēlas kaut ko iemācīties. Tas man šķiet ļoti simpātiski,” uzsvēra kaprālis Uldis Lieldienis.

Viena no Gulbenes bataljona jaunpienācējām, kokzāģētavas strādniece no Varakļāniem Sigita Ninika stāstīja, ka zvērestu devusi tikai 26. jūnijā un par šo nometni viņai neesot bijis nekāda priekšstata. Neraugoties uz to, viņa ar savu veikumu ir visaiapmierināta – uz jautājumu par sekmēm šaušanā ar triecienšauteni AK-4 viņa atbildēja: “Iemācījos ar to rīkoties vienā dienā. Man patīk darboties ar ieroci. Protams, ir dienas, kad šaušana sokas labāk, kad ne tik labi. Tomēr atceroties, ka iepriekš es nekad nebiju turējusi rokās ieroci, man veicas tīri labi.” Sigita izteicās, ka pēc šīs nometnes noslēguma domājot rūpēties par savu militāro izaugsmi.

Tēva pēdās ejot

No Zemessardzes Studentu bataljona uz nometni atbraucis Rolands Moļņiks, kas rudenī uzsāks studijas Ventspils augstskolā tulku programmā ar specializāciju vācu valodā. Viņa izvēli iestāties Zemessardzē lielā mērā ietekmējis tēvs pulkvežleitnants Rolands Moļņiks, Zemessardzes 27. kājnieku bataljona komandieris. “Tā ir tāda mūsu ģimenes un arī mana individuālā lieta. Jāsauc to par vēlēšanos aizstāvēt savu dzimteni.” Rolands šajā nometnē iekļauts Zemessardzes 56. kājnieku bataljona vadā, kurā ar viņu kopā ir divdesmit pieci apmācāmie zemessargi. “Uzskatu, ka tas ir lieliski pavadīts laiks. Patiesi – vislabākā nodarbe vasarai. Iegūtas jaunas zināšanas, es gribētu izcelt lauka kaujas iemaņas. Gandrīz nekas nav bijis garlaicīgi. Bet, ja vaicājat par fizisko slodzi nometnē – tā ir pilnīgi normāla. Protams, man palīdz džudo treniņi – ar to esmu nodarbojies vienpadsmit gadus.” Šī mācību diena “Meža Mackevičos” iesākās ar rīta skrējienu, turpinājās ar trīs stundu ilgo orientēšanos mežā, lauku kaujas iemaņām, un noslēdzās ar pēcpusdienas šaušanu. Jau pirms  pusnakts visu septiņu Zemessardzes 3. brigādes bataljonu vadi devās uz nakts šaušanu.