Štāba virsseržants Ainārs Bērziņš Latvijas armijai pievienojās vēl obligātā militārā dienesta laikā, pēc tam turpināja profesionālo dienestu un Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) joprojām ir viens no vadošajiem tehniķiem. Dienesta laikā veicis dažādus pienākumus, bijis arī jauno tehniķu pasniedzējs, taču drīz vien sapratis, ka viņa īstā vieta ir darbnīcā starp “dzelžiem”. Kā Štāba bataljona Radiosakaru līdzekļu darbnīcas priekšnieks viņš šobrīd rūpējas par radiodarbnīcas darba organizāciju, kā arī izstrādā apkopes procedūras, taču īpaši dienesta sākumā daudz ko izdomājis un radījis pats, piemēram, inovatīvu vienības apsardzes sistēmu un rezerves elektroģeneratoru.
Krāso gultas Ādažos
Štāba virsseržants Ainārs Bērziņš obligāto militāro dienestu sāka 1994. gadā. Viņš atceras – tā gada 5. septembrī saņēmis “laimīgo pavēsti”, ka jāierodas Ādažu mācību centrā, kur sāksies jaunkareivja kurss. Tas bija pirmais iesaukums, kas karavīru zvērestu deva Ādažu bāzē, kas tolaik bija izdemolēta, jo padomju armija tikai nesen to bija atstājusi.
“Bijām pirmie, kuri tur sāka dienēt, līdz ar to pašiem nācās visu sakopt un iekārtot. Remontējām kazarmas – balsinājām griestus, sienas, no koka grīdām kasījām nost netīrumu kārtu. Kamēr remontējām savas istabiņas, tikmēr dzīvojām pie kaimiņu rotas. Arī ēdnīcas un virtuves tolaik nebija, ēdām lauka virtuvē gatavoto ēdienu,” viņš atceras.
Taču toreizējais jaunkareivis Bērziņš Ādažu bāzē ilgi nepalika.
“Bija arī saldais ēdiens. Domāju, te ēd virsnieki, bet nē, izrādās, tas mums,” saka štāba virsseržants Bērziņš. Taču apmaiņā pret šīm ērtībām vienībā valdīja stingra disciplīna, pie mazākā pārkāpuma – sods. Vai nu nakts maiņas, vai kartupeļu mizošana ēdnīcā, vai arī katlumājā bija jāizved izdedži, pēc šīs nodarbes ikviens atnāca melns, zobi vien spīdēja.
Tehnisko inovāciju kalve
Viņš stāsta, ka pati apmācība Sakaru mācību centrā bijusi interesanta, pasniedzēji tolaik pārsvarā visi bija civilie. Tehnika, uz kuras jaunie speciālisti mācījās, pārsvarā bija mantota no padomju armijas. Salīdzinot ar mūsdienām, kad viss lielākoties datorizēts, tā laika tehnika un ierīces bija lielas un masīvas, viss ar paskaidrojošām uzbūves shēmām, un kursanti pratuši remontēt pat komponenšu līmenī.
“Toreiz sakaru tehniķis Visvaldis Klapers man teica: “Atnāc vakarā uz darbnīcu, būs jāatrod, kas par vainu televizoram!” Pirms tam to jau biju darījis, tāpēc ar pārbaudes uzdevumu tiku galā pāris vakaros. Tā es paliku vienībā, tiku ieskaitīts Saimniecības vadā.”
Laikā, kad viņa obligātā militāra dienesta termiņš tuvojās noslēgumam, viņš Siguldas mācību centra štāba ēkā atjaunojis telefonlīnijas, un štāba priekšnieks jautājis: “Esi domājis, ko darīsi pēc tam?” A. Bērziņš atzinies, ka ne, un nodomājis – 90. gadu vidus, tāpēc darbu Ropažu pusē, no kuras viņš nācis, savā specialitātē diez vai ātri atradīs.
Priekšnieks ierosinājis: “Varbūt gribi palikt profesionālajā militārajā dienestā? Tev pārdomām ir nedēļa laika.” Jaunais karavīrs pie sevis prātojis – kas man šeit nekaiš, darbs saistīts ar specialitāti, kas ir arī hobijs, un te dod siltas pusdienas. Tā nu 1996. gada martā sācies viņa “īstais” dienests. Sākumā ieņēmis dažādus amatus – bijis lietvedis, ēdnīcas priekšnieks, operatīvais dežurants, pat vada seržants, tikai ne to amatu, kas patiešām skaitījās īstais – sakaru tehniķis, jo tā pozīcija tolaik oficiāli jau bija aizņemta.
Pašiem sava elektrostacija
Vēlāk, kad materiāli kļuva pieejamāki un tirgū varēja nopirkt arī video novērošanas kameras, apsardzes sistēma tikusi papildināta. Apsardzes kamerām pašrocīgi tika izgatavoti pagriešanas mehānismi un vadības pults, jo rūpnieciski ražotie tolaik maksāja neadekvāti dārgi.
Gadījies arī pa kādam kuriozam. Dezūrtelpā dežūrvirsniekam vai viņa palīgam neļāva skatīties TV, lai nenovērstu uzmanību, taču viņš mācēja paslēpt “monitoru monitorā” – ar vienas pogas palīdzību pēc vajadzības varēja gan novērot apkārtni, gan ātri pārslēgt uz TV programmām. Kā nāk priekšnieks, tā pārslēdz tik pogu.
Drīz vien tapis arī nopietnāks projekts, kad pazemes objektā tika atrasts padomju armijas atstātais dīzeļģenerators – tam pietika jaudas, lai barotu visu objektu.
Blakus esošajā vecajā angārā bija palicis daudz krievu armijas iekārtu, no kurām ņēmām detaļas, liekot lietā inženieru izdomu. Toreiz pat nožēlojis, ka tehnikumā viņu īpaši neinteresēja mikroprocesori un to programmēšana, šis tas bija laists gar ausīm, bet tobrīd tās zināšanas noderētu.
Tā kā viņš lietas pratis ne tikai izdarīt, bet arī izstāstīt, tad kādu laiku štāba virsseržants Bērziņš bijis arī pasniedzējs NBS Sakaru skolā. Taču viņš atzīst, ka vienmēr daudz labprātāk veidojis kaut ko pats savām rokām, bet “papīra darbs” interesējis vismazāk. Tajā pašā laikā viņš uzrunāts no Štāba bataljona, kurā bijis brīvs amats, kas viņam derētu un patiktu. Jautājums tikai – kā tikt prom no Sakaru skolas, jo zinājis, ka komandieris labprātīgi viņu prom nelaidīs.
Radiodarbnīcas pirmssākumi
Vēlāk, kad NBS aktīvi sāka iepirkt militāri taktiskās radiostacijas “Harris”, kopā ar toreizējo Štāba bataljona karavīru virsseržantu Mārtiņu Laimi sācis attīstīt darbnīcas ideju, jo bija jāplāno tehnikas apkopes remonti. Lai remontus varētu veikt paši, tika komplektēts pirmais tehnisko darbu veicēju kurss – atlasīti pieci cilvēki, kuriem bija interese un arī vajadzīgās priekšzināšanas.
3. līmeņa apkope nozīmē, ka taktisko radiostacijas diagnostikas un mērījumu laikā atklātos defektus moduļu jeb bloku līmenī darbnīcā remontē NBS tehniķi paši.
Taču 2009. gadā darbnīcā viņš palicis vienīgais speciālists, kamēr ticis pie jauna kolēģa, kā pats saka – “zaļa gurķa” tikko no Alūksnes pamatapmācības kursa, bet ar elektroniķa papīriem – tagadējā vecākā tehniķa. Toreizējais Sakaru un Informācijas sistēmu atbalsta centra priekšnieks, viņam prasījis: “Rezistoru no kondensatora atšķirt māki, lodēt māki? Tad būsi pie Bērziņa!” Uzreiz varēja redzēt, ka jaunajam karavīram šī joma interesē, tā nu abi sākuši saimniekot toreiz vēl nelielajā – 16 kvadrātmetru plašajā darbnīcā.
Jaunā darbnīca top pēc NBS komandiera vizītes
A.Bērziņš stāsta, ka ap 2010.-2011. gadu no ārvalstu operācijas, kurā dienēja Latvijas armijas karavīri, uz apkopi bija atsūtīta liela tehnikas krava. Visu mazajā darbnīcā nav bijis iespējams salikt, tāpēc daudz kas uzglabāts gaitenī. Vienībā viesojies tā laika NBS komandieris, kurš prasījis: “Kāpēc jūs tik dārgas iekārtas turat koridorā?” Atzinušies – darbnīcā visam nav vietas. Komandieris atzinis, ka jāmeklē risinājums.
Visbeidzot izlemts, ka vienībai blakus esošais tukšais objekts tiks iekārtots par Štāba bataljona Radiosakaru līdzekļu darbnīcu.
Kad jaunā un plašā darbnīca bija iekārtota, tad paralēli sakaru līdzekļu remontam varēja ķerties klāt arī apjomīgākiem darbiem – NBS vienību autotransporta aprīkošanai ar sakaru līdzekļiem. “Darbnīcā veicam sakaru auto aprīkošanas un instalāciju montāžas darbus. Izgatavojam dažādas nestandarta konstrukcijas, piemēram, antenu nostiprināšanai sakaru torņos vai mastos, izgatavojam arī nestandarta detaļas, kas nepieciešamas, lai veiksmīgi iemontētu sakaru iekārtas automašīnās,” viņš norāda.
“Ar elektroniku aizraujos jau no skolas gadiem, jau tad zināju, ka savu profesiju gribu saistīt ar šo jomu. Latvijas armijā to varu realizēt. Pats galvenais – ar savu darbu esmu kaut kam reāli noderīgs. Salabojot konkrētās ierīces un nododot tās atpakaļ vienībām, karavīri var pilnvērtīgi turpināt veikt savus uzdevumus. Tas ir mans dzinulis, kas sniedz gandarījumu,” rezumē štāba virsseržants A. Bērziņš.
Viņš gan atzīst, ka bruņotajos spēkos labprāt redzētu vairāk tehniski domājošu cilvēku, kuriem elektronika un tehnika interesē, jo viņu papildspēki tuvākajos gados noteikti noderētu.
