Daudzi viņu iepazina caur skarba humora un mazliet rupjību pilnajiem ierakstiem blogā par to, kā fiziski nesagatavots, bet morāli nobriedis cilvēks nolemj kļūt par zemessargu. Blogu Studentu bataljona vecākais zemessargs Gatis Priede rakstīja, lai aicinātu citus aizdomāties, ka Latvijas karodziņa plivināšana, sēžot siltā dīvānā, nav patriotisma rādītājs. Īsto dzimtenes mīlestību var iemantot vien tad, kad ar ieroci plecā esi purvā līdz padusēm kopā ar citiem tikpat “trakiem” biedriem. Ķermeņa uzbūves dēļ Gatis sevi joprojām dēvē par zemessargu pārpratuma pēc, taču viņš tikko parakstījis līgumu par palikšanu brīvprātīgajā dienestā vēl uz pieciem gadiem un paralēli mācās mīnmetēju kursā, lai vēlāk varētu apmācītu arī jaunos zemessargus.
Ukraina kā katalizators
Pievienoties Zemessardzei Gati, tāpat kā daudzus citus, mudināja 2014. gada notikumi Ukrainā. Lai atbalstītu ukraiņu armijas brīvprātīgo spēkus, tajā laikā Gatis ar domubiedriem izveidoja biedrību “SOS palīdzība Ukrainas armijai”, kas vāc līdzekļus ukraiņu brīvprātīgo bataljonu jeb viņu “zemessargu” atbalstam. Biedrība darbojas joprojām, taču, salīdzinot ar laiku pirms pieciem gadiem, Ukrainas armijas brīvprātīgo bataljoni daudzās jomās ievērojami attīstījušies un, karavīri uz frontes līnijas sniegā vairs nestāv pilnīgi neatbilstošos apavos, jo citu vienkārši nebija.
Visi jaunie zemessargi militāro pamatapmācību sāk ar vairāku dienu nometni – fiziskiem un morāliem pārbaudījumiem pilnu nedēļu vai pat vairāk. Gatim tās bija deviņas ļoti grūtas dienas, kuru laikā viņš izcīnīja daudzas cīņas ar sevi un piedzīvoto aprakstīja blogā. To, tiesa gan, pēc nelielas cenzūras, Studentu bataljons pat nopublicēja savā interneta vietnē.
Līgums uz nākamajiem 5 gadiem
“Fiziski nebiju gatavs nometnei pat par 10 %. Mazs pārgājiens līdz mācību vietai un es jau elsoju pēc 50 metru noskriešanas ar mugursomu plecos… Vadošais kaprālis man iet nopakaļ un skatās uz mani kā uz pārpratumu. Kāda mārrutka pēc es esmu “zemīšos” un vēl Studentu “batiņā”? Ejot un “skrienot”, dzirdu arī pārmetumus un aicinājumus braukt mājās. Diemžēl mani neviens nebrīdināja pirms stāšanās “zemīšos” par šo visu. Tāpēc tēloju muļķi,” lasāms Gata Zemessardzes piedzīvojumu apraksta sākumā.
“Zemessardzē esmu pārpratuma pēc, fiziski to nevaru pavilkt. Esmu vecs un tizls. Taču morāli es to pavilkšu un atradīšu savu vietu un pielietojumu šajā organizācijā, jo tā ir liela organizācija. [..] Daudzi draugi un paziņas par manu jauno “arodu” pat iesmēja,” blogā raksta vecākais zemessargs G. Priede.
“Tā ir mana spītība, kāpēc te esmu. Daudziem patīk sēdēt dīvānā un spriest, ka vajadzētu tādu armiju kā Izraēlā vai Šveicē, bet tajā pašā laikā paši nav gatavi veikt pašu elementārāko – kļūt par zemessargiem un minimālo prasību gadījumā mācībām noziedot nepilnu mēnesi gadā. Tad uzrodas visādi attaisnojumi – darbs, ģimene. [..] Es sevi joprojām neuzskatu par labāko zemessargu, bet esmu dzīvs pierādījums tam, ka Zemessardzē var būt jebkurš – ja jau pat es to spēju pavilkt. Tajā katrs var spējām un prasmēm atbilstošu vietu. Pārējais ir atrunas, jo tie čaļi, kuri skrien pa mežiem, nav bezdarbnieki, pārsvarā visiem ir ģimenes, nopietni darbi un amati,” saka Gatis.
Zemessardze vieno
Dažādos cilvēkus Zemessardzē Gatis aprakstīja jau pirms vairākiem gadiem savā blogā, atzīstot, ka dienestā visi ir vienādi. “Te ir gan nopietni lielu Latvijas uzņēmumu valdes locekļi, gan ārsti. Ir puikas, kas strādā kokapstrādes uzņēmumā. Ir celtnieki. Ir programmētāji. Ir klasiskās mūzikas profesionāļi. Taču, apbrīnojamā kārtā, tam pēkšņi nav pilnīgi nekādas nozīmes. Tavi sasniegumi “civilajā” dzīvē, brienot pa purvu, ir otršķirīgi. Klasiskās mūzikas pazinējam palīdzēs celtnieks. Jukušajam, kurš iemaldījies Zemessardzē un raksta šo stāstu, palīdzēs vesela rota,” raksta Gatis.
Civilajā dzīvē Gatim liela pieredze, darbojoties industriālās tehnikas tirdzniecības jomā, taču Zemessardzē viņš atradis savu nišu tieši kaujas atbalstā, jo šī spēja pēdējā gada laikā tiek ievērojami attīstīta.
Kā norāda Gatis – tie, kuri baidās par fizisko sagatavotību, lai parunā ar viņu, Gatis visu izstāstīs. Galu galā – fizisko vienmēr var “piedzīt”, turklāt instruktori Zemessardzē esot pietiekami saprotoši, apzinoties, ka katrs dara pēc savām spējām, tāpēc cilvēkam nav obligāti jābūt tēlam no filmas “Rembo”.
Ar humoru purvā
Gatis atzīst, ka humora izjūta un pozitīvs skats uz dzīvi viņam palīdzējusi izturēt grūtākos brīžus, piemēram nedēļas nogali Zemessardzes mācībās mežā vai purvā.
Turklāt viņš zina vismaz vienu cilvēku, kurš pēc bloga izlasīšanas iestājies Zemessardzē un šobrīd jau ir kaprālis. Var būt, ka šādu cilvēku ir pat vairāk, tātad bloga rakstīšana nav bijusi veltīga.
Pie ieguvumiem viņš min ne tikai militāro sagatavotību, bet arī stimulu pašapziņai, jo izrādās – viņa spēju līmenis ir daudz augstāks, nekā pats sākotnēji domājis. Tāpat dienestā iegūti arī labi draugi.
Daļa paziņu joprojām brīnoties, ko Gatis dara Zemessardzē. Tad ir kategorija, kuri saka: “Līdz ko sāksies mēsli, es arī pievienošos, iešu valstij palīgā.” Gatis pret šādiem cilvēkiem ir skarbs, sakot, ka viņi laikam saskatījušies veco hroniku filmas, kur visi stāv garā rindā, viņiem izdala šineli, cepurē ieber piecas patronas, divas granātas, iedod plinti un sūta uz fronti karot. Mūsdienās tā vairs nenotiek.
“Tam visam jāgatavojas laikus. Uzskatu, ka Zemessardzē vajadzētu tādu sava veida atlases nometni, kurā var piedalīties ikviens, vēl neesot zemessargs un uzreiz nestājoties dienestā, pavadīt vairākas dienas un saprast, kas tas ir. Lai nav tā, ka daži karstgalvji iestājas, bet pamatapmācības pirmajās dienās saprot, ka tas nav viņiem,” pauž Gatis.
Gribi mieru, gatavojies karam
Kopš Gatis ir zemessargs, uz notikumiem pasaulē, tai skaitā politiskiem un bruņotiem konfliktiem, viņš skatās no pavisam citas prizmas – daudz vairāk izprot to būtību.
Sarunas noslēgumā viņš secina – par spīti grūtībām, ir norūdījies un Zemessardzē atradis savu vietu. Militārās mācības joprojām ir liels izaicinājums un fiziska piespiešanās, taču, kad tās beigušās, viņš pieķer sevi pie domas – baigi labas mācības bija, gribas atkal!
Lai arī Gatis pret sevi ir ļoti kritisks, viņā ne brīdi nezūd humora dzirksts un motivācija, kas viņu pirms teju sešiem gadiem mudināja pievienoties Zemessardzei. Viņš joprojām piekrīt ikvienam savam blogā uzrakstītajam vārdam: “Neiestājoties Zemessardzē, tu toč neiegūsi patiesus draugus, kuri tevi vilks ārā no purva. Piedevām, viņi to nedarīs sirsnīgi un patiesi. Neiestājoties “zemīšos”, tu neizjutīsi tās lietas, par kurām tu šobrīd nedomā. Savā komforta zonā ir labi un silti. Dīvāns silda. Un dzīvo vien tālāk ar domu – ja būs sūdi, tad es ar'!”
*Vecākā zemessarga G. Priedes blogu var lasīt šeit: https://stbn.lv/2016/10/zemessargs-parpratuma-pec/