“Esot Tokijā uz starta līnijas, zināšu – mana nodaļa, mans vads, mani biedri par mani turēs īkšķus un jutīs līdzi. Kopā ar viņiem es jutīšos daudz drošāk, jo aiz manis stāvēs visa Latvijas armija.” Tā savas sajūtas portālam “Sargs.lv” raksturo Latvijas olimpiete un valsts rekorda īpašniece 800 metru skrējienā, Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes kareive Līga Velvere. Viņa atzīst – Covid-19 pandēmijas dēļ olimpiādes priekšvakarā teju bijusi spiesta pamest karjeru, taču glābiņš nācis Nacionālo bruņoto spēku (NBS) personā. Tā Līga kļuva par kareivi un nu Latviju pārstāvēs kā NBS Sporta kluba pārstāve.
Teju pagaisusī cerība par olimpiādi
Līga dienestam Nacionālajos bruņotajos spēkos pievienojās 2020. gadā. Kā pati atzīst, lēmums par šādu nākotnes turpināšanu bijis visai ātrs, kas balstīts pandēmijas laika radītajā realitātē, ar kādu nācies saskarties ne vienam vien sportistam. Viena pēc otras tika atceltas dažāda līmeņa sacīkstes. Arī sportistu sponsori piedzīvoja grūtības un atteicās turpināt sadarbību. Šāda situācija bija vērojama gan Latvijā, gan ārvalstīs.
Zinot, ka šādos apstākļos Līgai, visticamāk, būs jāliek punkts sportistes karjerai, tā arī nepiedaloties olimpiādē, viņas treneris sportisti izsaucis uz sarunu un vaicājis: “Ko tu domā par armiju?”
“Tas bija netieši tiešs jautājums,” stāsta Līga. Uz trenera jautājumu viņa atbildējusi, ka domājot tikai to labāko, jo Nacionālajos bruņotajos spēkos dienē arī viņas brālis.
Pēc tam ar treneri sekoja nākošā saruna. Vērtējot Līgas kā sportistes tālākās karjeras iespējas, treneris ieteicis kļūt par karavīru, apgūt pamatapmācību un pēcāk Latviju sacīkstēs pārstāvēt NBS Sporta kluba sastāvā. Šāds risinājums Līgai ļautu turpināt sportistes karjeru, tikai nedaudz citādākā formātā – kā karavīram, nevis kā vienkāršai sportistei.
Grūtības kā dzinulis
Līga atzīst – dienesta sākumu viņa gaidījusi ar neziņu un satraukumu. Lai saprastu to, kas viņu gaida, sportiste pārskatījusi gan visus internetā pieejamos videomateriālus par karavīru pamatapmācību, gan aprunājusies ar sev zināmajiem draugiem un radiem, kuri jau dienē NBS rindās.
Pirms dienesta sākuma daudzi stāstījuši, ka karavīra apmācība ir smaga. “ Tad nu domāju – labi, būs grūti, bet es kā sportiste zinu, kas ir grūtības un tās mani īpaši nebiedē. Tiesa, mani nedaudz biedēja divas citas lietas – iespējamais ēdiena trūkums un aukstums, ar ko man kā karavīram nāksies tikt galā. Ja šādos apstākļos nebūtu ko ēst, tad tiešām būtu grūti,” stāsta Līga.
Vaicāta, vai mīti, kādi viņai bijuši pirms dienesta sākuma pēcāk apstiprinājušies, vieglatlēte atbild noliedzoši.
“Mani patīkami pārsteidza jau pirmā nedēļa dienestā. Līdz šim nav bijusi diena, kad nožēlotu savu izvēli un man nepatiktu kaut kas no karavīra apmācības. Ikviena diena ir kā piedzīvojums, kas sniedz ko pozitīvu. Piemēram, kāds no manas nodaļas izdara kaut ko labu, par ko priecājas pārējie karavīri. Pēc smagām mācībām instruktori mūs paslavē par pašatdevi. Tas viss palīdz uzturēt cīņas sparu un atvieglo ikdienu,” viņa dalās.
Līga dalās, ka ikdienas grūtības viņai ir tikai kā kārtējais izaicinājums. Pat tad, kad jākāpj pāri saviem “es nevaru”, to paveikt iepriekšējās pieredzes dēļ ir vieglāk. Viņa šīs sajūtas salīdzina ar studiju laikiem ASV, kad nācies gan strādāt, gan studēt, gan vienlaicīgi trenēties. Jau toreiz saņemties fiziski smagiem treniņiem uz lielā noguruma fona nav bijis viegli, taču tas rūdījis raksturu.
Sportiste gan atzīst, ka ne visi pārbaudījumi karavīru apmācības procesā bijuši viegli – arī viņai. Līdz šim smagākais bijis individuālais maršs, kas karavīram jāveic vienatnē un pilnā ekipējumā. Vienlaikus viņa uzsver – no sporta dzīves mantotā spēja pārkāpt grūtības, maršos ļauj palīdzēt arī dienesta biedriem. Piemēram, to laikā Līga spēj atrast spēku gan, lai palīdzētu biedriem, piemēram, paņemot viņa ieroci vai nestuves, gan arī pastumjot uz priekšu kādu, kuram skriet pilnā ekipējumā ir grūtāk. Šādi iegūst visa vienība.
Ne tikai ņemt no armijas, bet tai arī dot pretim
Līga atzīst – bijusi pārsteigta, ka viņu militārais dienests ieinteresēs un aizraus tikpat lielā mērā kā sports. Īpaši spilgti viņa atceras pirmo dienu, kad ieradusies Ādažu bāzē un savām acīm ieraudzījusi jauno bāzes sporta kompleksu.
“Pirmajā reizē, kad mūs izveda apskatīt bāzi, mēs ierindā gājām arī gar sporta kompleksu. Kad ieraudzīju stadionu, es vairs nespēju ierindā noskatīties taisni, jo gribēju to kārtīgi izpētīt. Stadions ir mana sirdslieta. Mani priecē, ka NBS atbalsta sportu un rada infrastruktūru, kurā karavīri sevi var fiziski pilnveidot,” saka olimpiete.
Vēl esot civilajā dzīvē, Līga ASV ieguvusi augstāko izglītību sporta fizioloģijā. Pēc profesionālās karjeras beigām viņa savas zināšanas plāno pielietot dienestā, strādājot kā trenere karavīru fiziskās formas uzlabošanai.
Aiz manis ir Latvijas armija!
Pēdējos četrus gadus Līga dzīvojusi klasisku profesionālās sportistes dzīvi. “Mana ikdiena sastāvēja no treniņiem, sacensībām, treniņu nometnēm, rehabilitācijām un fizioterapijām. Visa dzīve bija pakārtota tam, lai maksimāli sagatavotos startiem un pēc tam atjaunotos. [..] Dienesta režīms ir citādāks, kas izceļas ar lielāku sakārtotību,” viņa stāsta.
Ārpus sporta Līgu interesē adīšana un tamborēšana, kas olimpietei palīdz nomierināties un atbrīvoties. Visvairāk viņai patīk adīt cimdus un tamborēt sedziņas.
Lai gan līdz šim nācies piedalīties daudzās sacīkstēs, kā spilgtākās uzvaras atmiņā palikušas divas. “Manuprāt, lielākā uzvara man bija jauniešu vecumā, iegūstot pirmo vietu Baltijas vieglatlētikas čempionātā. Toreiz uz sacensībām gāju ar mērķi uzvarēt, lai ar mani varētu lepoties mans tētis. Tā bija pirmā reize, kad es gribēju izdarīt vairāk un izcīnīt uzvaru nevis sevis, bet viņa dēļ,” stāsta Līga.
Otrs spilgtākais starts bijis ASV, kad ticis pārspēts Latvijas rekords 800 metru skrējienā. “Dienā, kad pārspēju Latvijas rekordu, es biju saslimusi. Man bija ļoti stipras iesnas. Caur degunu vispār nespēju paelpot, bet galva no sāpēm plīsa pušu. Tā bija pirmā reize, kad apsvēru domu neiziet uz starta līnijas. Tomēr sacensībām biju pieteikusies un viss bija nokārtots. Tā nu šādā stāvoklī es noskrēju distanci. Pēc finiša mani tūdaļ savāca mediķi, bet pēcāk es uzzināju, ka esmu labojusi Latvijas rekordu. Sajūtas bija ļoti interesantas – fiziski jutos briesmīgi, bet vienlaicīgi apmierināta, ka tas izdevies,” viņa stāsta.
NBS dienē arī Līgas brālis. Ikreiz pirms nozīmīgākiem startiem viņš māsai sacījis, ka īkšķus par viņu turēs ne vien viņš, bet arī visa viņa nodaļa.
