Pasta flotes gaumē un soļanka Jūras spēku koka interpretācijā – šādu maltīti pusdienās Jūras spēku Patruļkuģu eskadras kuģa A-90 “Varonis” komandai sarūpējis Jūras spēku koks jeb pavārs dižmatrozis Madars Eglīte. Viņš dienestā Nacionālajos bruņotajos spēkos ir četrus gadus un tikpat ilgi arī Jūras spēku kuģa kambīzē (virtuvē), gādājot, lai ikviens karavīrs gardi paēdis kā brokastis, tā arī pusdienas un vakariņas. Madaram vislabāk patīk gatavot gaļas ēdienus un zupas, viņa vārdiem sakot – to, kas pašam visvairāk garšo. Savukārt no konditorejas viņš gan labāk turas pa gabalu. Jūras spēku koka darbs nebūt nav viegls – tas prasa gan fizisko, tā arī morālo izturību. Tāpat reizēm nākas cīnīties arī ar jūras slimību, kas nebūt neatbrīvo no maltīšu gatavošanas. Galvenais, lai kuģa komanda ir paēdusi, jo paēdis karavīrs ir laimīgs karavīrs.
Kuģa koks veiksmīgas sagadīšanās dēļ
“Sargs.lv” komanda ar dižmatrozi M.Eglīti tiekas uz Patruļkuģu eskadras kuģa “Varonis” klāja, tam izejot Rīgas jūras līcī. Viņš jau rosīgi darbojas virtuvē. Par to liecina patīkamā ēdiena smarža, kas pārņēmusi teju visu kuģa klāju. Kā nekā pēc mazāk nekā divām stundām karavīriem galdā jāceļ pusdienas. Šoreiz tā būs pasta flotes gaumē un soļanka koka dižmatroža M. Eglītes izpildījumā. Parasti šī kuģa kambīzē strādā divi koki, kuriem ilgākā prombūtnē atbalstu sniedz arī palīgs. Šoreiz gan, militāro mācību “Pbex” divu dienu ilgajā jūras fāzē, dižmatrozis M. Eglīte maltītes gatavos viens.
Jūras spēku koks dienestam Nacionālajos bruņotajos spēkos pieteicās pirms pieciem gadiem, tomēr ceļš līdz tam bijis garš. Turklāt viņš nedomāja, ka jebkad pavāra arodu apvienos ar armiju.
Madars stāsta, ka pavāra izglītību ieguva Smiltenes tehnikumā, pēc tam kādu laiku šajā profesijā arī strādāja. Tomēr ar laiku viņam radusies vēlme pamēģināt ko jaunu, un visi ceļi Madaru aizveda uz ārzemēm. Tur esot teju divus gadus, viņš saprata, ka tas tomēr nav domāts viņam – gribas būt tuvāk ģimenei un draugiem. Tā viņš atgriezās Valmierā, kur desmit gadus strādāja AS “Valmieras stikla šķiedra” par iekārtu operatoru un meistaru. Madars gan piebilst – visus šos gadus viņā ik brīdi uzjundījušas domas par armiju, savukārt pavāra profesiju viņš bija atlicis malā.
Apstākļu sakritības dēļ pirms aptuveni pieciem gadiem Kocēnu svētkos, kurus apmeklēja arī Madars, bija ieradušies karavīri no Nacionālo bruņoto spēku Rekrutēšanas un atlases centra. Iepazīstoties ar informatīvajiem materiāliem, Madars izlēma, ka jāpamēģina. Iesniegumu par pieteikšanos dienestam uzrakstījis vietējā Zemessardzes bataljonā, un jau pēc neilga laika viņš e-pastā saņēmis aicinājumu ierasties Rīgā nokārtot fiziskās sagatavotības un veselības pārbaudes. Drīz pēc tam Madars arī uzsācis pamatapmācības kursu NBS Kājnieku skolā Alūksnē.
Koks un karavīrs 24/7
Kuģa koka darba diena, esot krastā, sākas 7.30 no rīta un beidzas 16.15. Savukārt esot jūrā, konkrēta darba dienas laika rāmja nav – tur ikvienam uz kuģa jābūt diennakts gatavībā uz visu, tostarp trauksmēm un militārajām mācībām. Tāpat kuģu koku darbs atkarīgs, cik sardzēs jeb vaktīs diennakts tumšajā laikā dodas jūrnieki. Ja divās vaktīs, tad kambīzē jābūt jau plkst. 4.30, bet, ja trīs – ap plkst. 6.30. Savukārt militāro mācību laikā krasta fāzē, esot Latvijas un arī ārzemju ostās, darba dienas sākas ap pulksten 7.00 rītā un beidzas pēc vakariņu sagatavošanas un kambīzes jeb virtuves satīrīšanas.
Uz kuģa pavāram kokam jāsarūpē brokastis, pusdienas, vakariņas un arī nakts tēja, ko parasti karavīri bauda pirms vai pēc vaktīm. Tāpat arī pirms katras ēdienreizes jāsaklāj galds virsniekiem. Tomēr dižmatroža Eglītes pienākumi nav virtuvē vien, viņš arī palīdz komandai attauvot un pietauvot kuģi, piedalās kuģa tīrīšanā, ir atbildīgs par pirmās mediciniskas palīdzības nodrošināšanu, kā arī, kā jau kuģa koks, sagatavo ēdienkarti un saplāno visus vajadzīgos pārtikas produktus.
“Pavāra darbs uz kuģa diži neatšķiras no darba uz sauszemes, ja nesakaita to, ka esi ļoti ierobežotā vidē, kur nevari vienkārši iziet pastaigāties kādu kilometru garu līkumu. Tāpat arī uz kuģa ēdienkarte jāplāno daudz rūpīgāk,” stāsta dižmatrozis.
Katra ēdienreize rūpīgi jāplāno
Ēdienkarti sastāda kuģa koks, esot krastā. To darot, pirmkārt, jāņem vērā, cik ilgi komanda būs jūrā, savukārt no tā izriet, kādus un cik daudz produktus pasūtīt un, cik ilgi tos iespējams uzglabāt.
Sastādot ēdienkarti, mēģināts arī aptaujāt komandu, ko tā vēlas vai tieši negrib tajā redzēt. Piemēram, daudziem negaršojot griķi. Tāpat arī mēģināts ieviest ko jaunu, piemēram, krēmzupas. Tiesa, arī tās karavīri ēduši nelabprāt.
Koks gan piebilst, ka nu jau par tradīciju kļuvis tas, ka izejot jūrā, viņš gatavo makaronus flotes gaumē. Tas ir vienkārši, ātri un tos ēd visi.
Paēdis karavīrs ir laimīgs karavīrs
Kuģa “Varonis” koks stāsta, ka visbiežāk karavīriem gatavo dažādas zupas, piemēram, gulaša zupu, soļanku vai dārzeņu zupu, kā arī dažādus gaļas ēdienu, kā karbonādes un kotletes. Savukārt brokastīs galdā ceļ dažādus salātus, piemēram, krabju, tunča salātus, vai arī olas, cīsiņus un putras, kas komandai ļoti garšojot. Madara vārdiem sakot – viņš gatavo to, ko parasti gatavo mājās un kas pašam vislabāk garšo.
Savukārt atbildot, vai uz kuģa gatavotas arī īpašas svētku maltītes, Madars stāsta, ka, piemēram, dzimšanas dienās gaviļnieki lielākoties paši parūpējas par cienastu. Protams, esot arī reizes, kad uz kuģa top kāds konditorejas meistardarbs, bet tas gan esot viņa kolēģa pārziņā. Konditoreja neesot Madara stiprā puse un labāk no tās pat turēties tālāk.
Jāatzīmē, ka kuģu kokam jāgatavo arī vētras apstākļos. Dižmatrozis stāsta – šādās situācijās šūpojas viss, arī pats pavārs.
Jūras slimība un trauki pa gaisu
Vētras laikā un arī beidzot darbu, būtiski, ka viss krītošais, plīstošais vai tas, kas rada lieku troksni kuģa virtuvē tiek nostiprināts vai ielikts skapīšos. Dižmatrozis gan piebilst – protams, gadījies tā, ka nostiprinot vienu lietu, cita paslīdējusi garām, vai arī nav piestiprināta kāda lieta, jo tā tak nekad nav gāzusies. Skaidrs, ka naktī tas viss apgāžas. Tad dežurants kokus modina un aicina visu savākt.
Tāpat ļoti sliktos laikapstākļos neizbēgt arī no jūras slimības.
Ilgas pēc mājām
Jāteic, ka ne tikai jūras slimība ir lielākais izaicinājums darbā uz Jūras spēku kuģa. Kā norāda Madars – ne visi darbam uz kuģa ir gan fiziski, gan morāli gatavi. Viņš atzīst, ka sākotnēji šķitis patīkami būt ilgāk prom no mājām, atpūsties no ģimenes. Tomēr tagad arvien biežāk, esot ilgi jūrā, piezogas doma, ka gribas mājas.
