Sporta garu nav iespējams uzturēt vienam, ir jābūt domubiedriem – cilvēkiem, kuriem tā lieta patīk, kuri dara sev un Zemessardzei, tā intervijā “Sargs.lv” saka Zemessardzes štāba Vadības grupas metodiķis atvaļinātais seržants Andris Kuļikovskis. Lai arī pirmās sporta aktivitātes Zemessardzē fiksētas 1992. gadā, var teikt, ka tieši atvaļinātais seržants, bijušā Zemessardzes Sporta kluba priekšnieks ir Zemessardzes sporta attīstītājs un uzturētājs, un nav šaubu – tā patiesi ir viņa sirdslieta. Kopš 1996. gada viņš ar kolēģu un zemessargu atbalstu ir radījis tiešām ievērojamus pasākumus, tostarp pirmo apvienoto Nacionālo bruņoto spēku spartakiādi ar 2000 cilvēku dalību, kā arī uzturējis ideju par sportu Zemessardzē laikā, kad šķita, ka tā var arī pazust pavisam, atrodot pavisam citu virzienu – militāro sportu.
Zemessardzes sporta pirmsākumi
Pirmās liecības par sporta aktivitātēm Zemessardzē fiksētas 1992. gadā. Atvaļinātais seržants A. Kuļikovskis stāsta – tās galvenokārt bijusi militārā daudzcīņa un šaušana. Sākotnēji no 1992. gada notikuši aptuveni divi līdz trīs sporta pasākumi gadā.
Tikmēr paša atvaļinātā seržanta gaitas Zemessardzē sākās, kā pats saka, tālajā 1995. gadā, iestājoties Zemessardzes 14. kājnieku bataljonā, ko 2006. gada 1. augustā pievienoja Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 19. kaujas nodrošinājuma bataljonam. Viņš stāsta – pēc nepilna pusgada, 1996. gada sākumā, ASV notika Starptautiskās militārās sporta asociācijas (CISM) Pasaules karavīru čempionāts basketbolā. Tolaik A. Kuļikovski uzrunāja nu jau bijušais Zemessardzes komandieris, tagad atvaļinātais pulkvedis Juris Eihmanis, uzdodot noorganizēt Latvijas karavīru dalību CISM čempionātā.
1996. gadā A. Kuļikovskis ar komandu izstrādāja pirmo gada plānu ar septiņiem sporta pasākumiem. Lai to realizētu naudas izteiksmē uz gadu piešķirti aptuveni pieci tūkstoši latu, kas nebija liels finansējums.
Andris stāsta, ka toreiz ļoti daudz palīdzēja nelaiķis atvaļinātais kapteinis Aleksejs Ozoliņš – Studentu bataljona pirmais komandieris, kurš bija liels sporta entuziasts.
“Ja nebūtu viņa, es daudz ko nesaprastu. Aleksejs jau pirms tam ļoti aktīvi nodarbojās ar sporta lietām Zemessardzē, kur ļoti daudz balstījās tieši uz viņa pleciem. Cīnījās par savējiem. Viņam arī bija pieredze kā lielu sacensību, spartakiāžu tiesnesim, pat galvenajam tiesnesim. A. Ozoliņam bija savs skatījums, kā viss jāorganizē, lai tas būs sportiski taisnīgi pret visiem dalībniekiem,” stāsta Andris.
1997. gadā Salacgrīvā notika pirmā A. Kuļikovska organizētā Zemessardzes spartakiāde, kur A. Ozoliņš bijis galvenais tiesnesis. Atvaļinātais seržants atceras – šajās sporta spēlēs piedalījās ļoti daudz cilvēku. “Tad vēl nesapratu, ar ko man ir darīšana,” viņš saka.
Tāda kā mācīšanās un “lauka iepazīšana” bijusi līdz 1999. gadam. Tāpat bijis uzstādījums, lai Zemessardzes Sporta kluba norises nesakristu ar NBS Sporta kluba notikumiem. Tolaik no tā gan nevarēja izvairīties. Tomēr Zemessardzes Sporta klubs atradis savu nišu, zemessargiem un karavīriem, organizējot dažādus sporta mačus gan basketbolā, gan futbolā.
Zemessardzes Sporta klubs
Kā jau armijā, arī sporta aktivitātes Zemessardzē notiek pēc gada plāna. A. Kuļikovskis stāsta, ka Zemessardzes Sporta klubā tā sākumposmā izveidota arī sporta padome. Tās sastāvā bija visu Zemessardzes vienību aktīvākie pārstāvji, kuri savās vienībās pamatā organizēja visas aktivitātes. Starp Zemessardzes Sporta klubu un vienību pārstāvjiem notikusi regulāra komunikācija, un kā gan ne – tikai sadarbojoties var noorganizēt kvalitatīvu un interesantu pasākumu, jo nekas nenotiek pašplūsmā. Tā tas ir arī šobrīd.
Atceroties, kāda Zemessardzē sporta dzīve bija 2000. gadu sākumā, atvaļinātais seržants stāsta – agrāk norisinājušās vidēji vienas sacensības mēnesī. Janvāris tradicionāli bijis futbola mēnesis, februārī slēpošana, martā norisinājās Kalpaka kauss, aprīlī lauka šaušana, maijā Zemessardzes patruļa, jūnijā parasti bija klusāks, jūlijs bija paredzēts spartakiādei, augustā Ādažos notika šaušana, savukārt septembrī šaušana, oktobris bija orientēšanās biatlona mēnesis, bet novembris un decembris bija paredzēts basketbolam.
Viss tika pakārtots, lai, pirmkārt, sporta pasākumi būtu salāgoti ar militārajām mācībām un nepārklātos, lai tajos varētu piedalīties pēc iespējas vairāk cilvēku. A. Kuļikovskis gan piebilst – nekas jau nav mainījies. Arī tagad kopīgi tiek rasti risinājumi, lai pasākumi savā starpā viens otram netraucētu.
Ziemas periodā futbola un basketbola sacensības notikušas sporta zālē. Ja sākotnēji pamatā notikuši vīriešu mači, tad ar laiku interesi par dalību sacensībās izrādīja arī arvien vairāk sieviešu. Tā arī aizsākās sieviešu turnīri basketbolā. Agrāk, kad bija kārtīgas ziemas, vienmēr notika arī slēpošanas sacensības.
Neatkārtojamā spartakiāde Kolkā
Vaicāts, kurš sporta pasākums atvaļinātajam seržantam palicis visspilgtāk atmiņā un ar ko visvairāk lepojas, viņš smejoties teic, ka tagad pienācis laiks palielīties. To, ko viņš ar kolēģiem paveicis 2004. gada vasarā, vēl neviens NBS nav pārspējis. Tā ir visu bruņoto spēku kopīgā spartakiāde, kurā piedalījās ap 2000 dalībnieku.
“Bijām izplānojuši, ka Kolkā notiks sporta spēles zemessargiem, kurā piedalīsies aptuveni 700 cilvēku. Bija izveidota arī programma. Divas nedēļas pirms spēļu norises man par pārsteigumu tā laika bruņoto spēku vadība izlēma – tām jābūt visu NBS kopīgajām sporta spēlēm un man jāuzņemas galvenā tiesneša funkcijas,” atmiņās dalās atvaļinātais seržants.
Šīs sporta sacensības noritējušas pat ļoti veiksmīgi. Tajās notika daudz netradicionālu disciplīnu – strītbolu spartakiādes dalībnieki spēlējuši jūras krastā, kur spēles laukums bija pat nedaudz ūdenī, līdzīgi kā futbola spēlēs laukums. A. Kuļikovskis atceras, kā todien galvenais tiesnesis viņam sacījis, ka iepriekš daudz tiesājis, bet ūdens futbolu pirmo reizi. Savukārt spartakiāde noslēgusies ar lielu koncertu un balli.
Pēc šīs spartakiādes arī tika pieņemts lēmums turpmāk organizēt lielās sporta spēles visiem Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem kopā, šo sporta pasākumu organizējot uz maiņām – vienu gadu to organizē Zemessardze, otru NBS Sporta klubs. Tā tas notika līdz 2008. gadam. Pēdējā Zemessardzes Sporta kluba organizētā NBS kopīgā spartakiāde notika 2006. gadā Salacgrīvā.
Ekonomiskā krīze un pavisam citāds Zemessardzes sports
2009. gadā ekonomiskās krīzes dēļ Zemessardzes Sporta klubs kā struktūrvienība tika likvidēts, tomēr A. Kuļikovskis, lai arī ne jau kā Sporta kluba priekšnieks, turpināja uzturēt sportisko garu un aktivitātes Zemessardzē. Kā viņš saka – nepadevās, bet turpināja virzīties uz priekšu.
2010.gadā toreizējais Zemessardzes štāba priekšnieks tagadējais NBS komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš paaicināja A. Kuļikovski pie sevis un teica: “Mums līdzekļu nav, bet sportam Zemessardzē jābūt. Tu to esi darījis, zinu tu izdarīsi. Mani interesē tikai rezultāts.”
Īpaši grūts bija 2010. gads, tomēr togad, pateicoties Andra neatlaidībai, gribasspēkam un vēlmei nepazaudēt sporta ideju Zemessardzē, viņam izdevās noorganizēts sporta spēles Sēlijā, par spīti stipri ļoti ierobežotiem finansiāliem resursiem.
Tā Zemessardze uzsāka militāra sporta ceļu, kas kopš 2010. gada pamatā koncentrējas uz trīs galvenajiem virzieniem – orientēšanos, šaušanu un militārajiem maršiem. A. Kuļikovskis saka – jebkurus apmācību elementus var apspēlēt sacensību veidā, un Zemessardzē ir ļoti daudz specialitāšu.
Piemēram, patruļās zemessargiem un karavīriem jāiziet trase no punkta uz punkta. Pirmajā punktā patruļas dalībniekam iedod nākamā punkta koordinātas, un tikai tā var izturēt visu pārbaudījumu. “Tas ir orientēšanās elements, tad citā kontrolpunktā papildus ir arī kartogrāfijas uzdevums nākamajā. Katrā kontrolpunktā ir savs uzdevums, vai tā būtu mīnu atpazīšana, vai teorētiskais tests par ieroču veidiem, kalibriem,” stāsta A. Kuļikovskis.
Tikmēr viens no pazīstamākajiem pārbaudījumiem, kurā iekļauta sacensība, ir Zemessardzes vingrinājums “Arona”, kas norisinās jau kopš 2010.gada. Tajās tiek veidotas bataljonu nodaļu komandas, kuras savā starpā sacenšas par labākā izlūku vadu pārbaudes vingrinājuma izpildītāju titulu.
Savukārt snaiperu sacensībās, protams, karavīri un zemessargi sacenšas šaušanā. Tikmēr “tīrā bumbas spēlēšana” notiekot tikai vasarā – sporta spēļu laikā.
Ļoti būtiska sadarbība un Zemessardzes vienību atbalsts
Zemessardzes sporta uzturētājs gan atzīst – sākums nebūt nebija viegls. Tāpēc ļoti būtiski, ka ir cilvēki, kuri iesaistījās un joprojām iesaistās sportiskā gara uzturēšanā.
Viņš arī uzsver – sacensības nevar noorganizēt tikai divi cilvēki. Viņi var ģenerēt idejas, bet reāla pasākuma organizēšanā būtisks ir Zemessardzes bataljona, kura atbildības teritorijā ierecētas sacensības, atbalsts.
“Šobrīd arī viena pasākuma organizēšanā nav iesaistīts tikai viens vadošais bataljons, bet paralēli iesaistās vairāki Zemessardzes bataljoni. Tagad izveidojusies tāda sistēma, ka tie cilvēki, kuriem patīk šīs lietas, jau paši atsaucas, man tikai atliek ar viņiem strādāt,” dalās A. Kuļikovskis.
Atskatoties uz piedzīvoto daudzo gadu laikā, Zemessardzes sporta uzturētājs uzsver – nepieciešama nepārtraukta attīstība un spēja iet līdzi laikam.
“Ja paši zemessargi to negribēs, nekas jau nenotiks. Galvenais, lai viņi grib, pārējo mēs saorganizēsim. Tomēr mēs to visu darām sevis dēļ. Šis sports ir vajadzīgs pašiem puišiem un meitenēm, kuri brīvprātīgi iestājušies Zemessardzē,” saka A. Kuļikovskis.
